Igauņu ciems Garjuri gaida pārmaiņas

2014. gada 1. augusts 00:00

4303

Jaunalūksnes pagastā atrodas vieta ar nosaukumu Garjuri. Šo ciemu dēvē arī par igauņu ciemu, jo agrāk šeit pārsvarā dzīvoja igauņi. Ar jaunā autoceļa Alūksne-Zaiceva posma būvi arī Garjuros varētu notikt kādas pārmaiņas.

Visi apkārt pārsvarā runājuši igauniski
Garjuru 6.mājas iedzīvotāja Ausma Vinta decembrī svinēs 85 gadu jubileju un šeit ieprecējusies 1953.gadā. “Agrāk šis bija igauņu ciems. Visas mājas šeit sauc “Garjuri”, tikai māju numuri mainās,” viņa stāsta. Viņas dēls Valters atceras, ka bērnībā šajā ciematā viņš bijis retais latvietis, bet visi apkārt pārsvarā runājuši igauniski. “Jau cara laikā šeit bijusi brīva zeme un igauņi te sākuši to pirkt. Mans tētis Eduards arī bija igaunis, bet viņš zināja latviešu, krievu un vācu valodu. Tādi iezemieši Garjuros mēs esam tikai trīs – es, Jānis Ozols un Līvija Strupule. Pārējie pagasta iedzīvotāji ir iebraucēji,” stāsta V.Vints, kura uzvārds agrāk rakstījies “Vinds”, bet laika gaitā “d” burts ticis aizvietots ar “t”.
Garjuros agrāk bija sovhozs, tagadējā gatera “Taides” vietā bija cūku ferma. “Toreiz jau viss plauka un zēla. Arī man bija sava saimniecība: četras govis, seši buļļi un sešas cūkas. Bet tas viss pajuka, jo bija vairāk zaudējumu nekā ienākumu. Tagad man ir 60 gadi, visu mūžu esmu nostrādājis par šoferi. Pēc dienesta Čerepovecā (Krievija), kur nodienēju divus gadus, man jautāja vai palikšu ilgāk, bet es uzreiz devos atpakaļ uz Garjuriem. Pasauli tagad esmu redzējis kā tālbraucējs un šoferis. Esmu bijis Igaunijā, Sibīrijā, Zviedrijā un citur. Man patīk atgriezties mājās. Ir jau labi visur, kur mūsu nav, bet, kad esmu prom, skaisti ir kādu laiku, bet vēlāk gribas atpakaļ uz mājām, jo te viss ir pierasts. Tagad jau te ir liels kokapstrādes uzņēmums “Taides”, arī ceļš tiek būvēts. Varbūt kaut kas attīstīsies un ienāks investīcijas,” uzskata V.Vints.
SIA “Taides” valdes locekle Mārīte Hansova stāsta, ka uzņēmums darbu uzsācis 2002.gadā un pašlaik tajā strādā 35 darbinieki, no kuriem 4 ir Garjuru iedzīvotāji. “Mūsu produkcija aiziet gan pa Latviju, gan Eiropu. Mūsu uzņēmumā agrāk strādāja vairāk cilvēku no Garjuriem, taču daudzi ir aizdevušies strādāt uz ārzemēm. Tagad, protams, ir labi, ka tiek remontēts ceļš, jo mums tas noteikti nāks par labu. Agrāk bija jābrauc pa dubļiem, bet nu būs asfalts. Nezinu gan, kāda nākotne te sagaida cilvēkus. Tā, piemēram, arī Visikumā paliek aizvien mazāk cilvēku. Arī no turienes pie mums strādā daži cilvēki. Ir tādi, kuri izbraukājuši ārzemes un tur strādājusi, bet nu atgriezušies. Arī tādi cilvēki pie mums ir. Ir bijuši jaunieši, kuri atgriezušies no ārzemēm un sākuši pie mums strādāt, taču vēlāk devušies strādāt uz lielākām pilsētām tepat Latvijā,” atzīst M.Hansova.

Cilvēku paliek aizvien mazāk
Garjuros dzīvo vien apmēram 12 cilvēku un ciema teritorijā ir 9 mājas. Par pašu ciemata nosaukumu klīst leģendas. V.Vints stāsta, ka nostāsts vēstī par Garo Juri, kurš šajā teritorijā dzīvojis mēra laikā. “Mēra laikā šeit dzīvojuši daudzi cilvēki, bet viņi visi nomiruši no mēra, izņemot pašu Garo Juri, kurš tad arī visus mirušos tepat netālu apglabājis. Tajā vietā vēl aizvien ir priežu puduris, bet padomju laikā tur ņemtas smiltis. Rokot gan kauli nav atrasti, tā ka nav zināms, cik šī leģenda ir patiesa,” viņš saka.
Šādu pašu Garjuru nosaukuma izcelsmi pastāstīja Līvija Strupiņa, kura Garjuros dzīvo jau kopš dzimšanas. 1936.gadā viņas tēvs Rūdolfs iegādājies īpašumu Garjuros, jo Igaunijā tajā laikā bijušas grūtības iegādāties zemi. Tieši tas varētu būt iemesls tam, kāpēc daudzi igauņi zemi iegādājušies tieši šeit. Arī L.Strupiņas mamma Hilda bijusi igauniete. “Mājās mēs runājām igauniski, bet, kad izgājām no mājām, tad runājām latviešu valodā. Būtu jau labāk, ja mēs runātu latviešu valodā arī mājās, jo tad ātrāk apgūtu valodu. Garjuros visi apkārt jau bija igauņi, izņemot Ozolu ģimeni. Arī tagad ar vieniem kaimiņiem es vēl parunāju igauniski. Vairāk tomēr sevi izjūtu ka igaunieti, kaut arī valodu esmu piemirsusi, jo to mazāk pielietoju. Sirdī es sevi atzīstu par igaunieti. Igauņiem ir raksturīgi nelocīties citu priekšā, bet būt stingrākiem. Igaunim ir spītīgs raksturs, stingrs mugurkauls un viņš nav skaudīgs,” saka L.Strupiņa. Viņa atzīst, ka šobrīd Garjuros cilvēku paliek aizvien mazāk, jo daudzi aizbrauc strādāt uz ārzemēm. “Jaunatne visa ir aizbraukusi prom. Te ir palikuši pensionāri un strādājošie. Es esmu optimiste, bet nezinu, kāda nākotne sagaida Garjurus. Jaunieši aizbrauc, bet viņi varētu arī paši kaut ko uzsākt un te atgriezties,” uzskata L.Strupiņa. Viņa atceras, ka vieni no nozīmīgākajiem svētkiem kādreiz Garjuros bijuši Jāņi un Līgosvētki. “Tagad Jāņus svin, vai tas Jānis ir vai viņa nav. Notiek tāda vienkārša dzeršana. Agrāk Garjuros dzīvoja četri Jāņi un mēs, kā sākām iet no vienām mājām, tā visi gājām uz nākamajām. Cilvēki salasījās bariem un dziedāja dziesmas. Visi gājām uz Augsto kalnu, kurš atrodas pāri ceļam, un turpinājām svinēt. Bija danči, un tas bija tiešām skaisti! Augstajā kalnā pat mēdza rādīt kino. Tagad tā vairs nenotiek,” teic L.Strupiņa.

“Te esmu dzimis un te arī nomiršu”
85 gadus vecais Jānis Ozols dzīvo “Garjuros-2” jau kopš savas dzimšanas. Viņš Garjuros pašreiz ir vienīgais latvietis, kurš šeit ir dzimis un kura radinieki ir latvieši, nevis igauņi. “Te esmu dzimis un te arī nomiršu. Esmu Garjuros redzējis pat Ulmani! Man bija pieci gadi, kad viņš te brauca garām uz Pededzi atklāt skolu,” stāsta J.Ozols. Ulmaņlaikos šeit esot bijušas apmēram 12 lauku sētas. Lai arī armijas laikā J.Ozols uz četriem gadiem aizdevās dienēt uz Ukrainu, viņš tomēr atgriezās. “Atgriezos mājās un sāku strādāt pienotavā par šoferi. Nostrādāju gadu, tad kolhozu likvidēja. Tad es aizgāju strādāt par šoferi “patērētājos” Bejā. Tur arī visus sava darba gadus nostrādāju,” stāsta J.Ozols. Viņš atzīst, ka Garjuri attīstījušies kolhoza laikā, bet nu ciems nav tik dzīvs. “Es gan labāku nākotni te neredzu, nezinu, kā te būs. Lai, piemēram, vestu kādu produkciju uz Rīgu, nesanāk pat atpelnīt benzīnam. Kāda gan tad var būt dzīvošana un iztika? Tā arī jaunie visi aizgāja prom. Neticu, ka viņi nāks atpakaļ, jo ko gan viņi te darīs,” uzskata J.Ozols.

“Es šo ceļu gaidīju 40 gadus!”
Citādākās domās ir Garjuros esošās bioloģiskās zemnieku saimniecības “Vītoli” īpašnieks Kaspars Aigars. Viņa saimniecība ir dibināta 1993.gadā, tajā šobrīd ir aptuveni 70 aitas.
“Biju uz laiku pārtraucis darbību, jo, jā, arī es aizdevos strādāt uz ārzemēm, bet tad atgriezos un atkal visu iekopu. Esmu rīkojis arī savā īpašumā loka šaušanas sacensības un varbūt kādreiz tās atkal notiks šeit. Tagad mums būs saremontēts ceļš, vieglāka piekļuve. Es šo ceļu gaidīju 40 gadus! Bērnībā mans tēvs teica, ka runājot par šī ceļa taisīšanu. Nu tad beidzot tas arī notiek! Kurai gan saimniecībai nenāk par labu tas, ka pie tās var piebraukt pa labu ceļu?” uzsver K.Aigars. Arī viņš Garjuros dzīvo jau kopš dzimšanas, taču pieslienas tai garjuriešu daļai, kuri tomēr cer uz Garjuru attīstību. “Es neesmu galīgi pesimists. Garjuros gan reljefa dēļ, piemēram, nevar audzēt graudaugus, taču kaut ko tik un tā noteikti var darīt. Tiešām nezinu, vai jaunieši te atgriezīsies, bet nevar teikt, ka te viss izmirs. Nekur jau tukša vieta nestāv. Trakākais ir tas, ka ārzemnieki izpērk mūsu zemi! Tepat Garjuros kāds īpašums ir pārdots ārzemniekam un nav zināms, ko viņš tur darīs. Pagaidām tur viss aizaug ar zāli. Nezinu jau arī, vai manu lauksaimniecību kāds pārņems, bet, ja dari, tad jau nekas neapstājas,” uzsver K.Aigars. Viņš saka, ka Garjuros jau cits citu pazīst un cilvēki šeit ir darbīgi. Lai arī jauniešu pašreiz nav un cilvēki izvēlas doties strādāt uz lielākām pilsētām, Garjuros tomēr ir potenciāls. Ir tikai jābūt uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri vēlēsies kaut ko uzsākt. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Igauņu ciems Garjuri gaida pārmaiņas

Kategorijas