Lauksaimnieki vērtē gadu

2010. gada 22. decembris 07:15

1606

Steigā un saspringtā darbā nemanāmi kā smiltis caur pirkstiem iztek gada pēdējās dienas. Tomēr ir jāatrod laiks atskatīties un vērtēt, kāds bijis šis gads, padomāt par iespējām jaunajā – 2011.gadā. Ko no tā gaida graudu un piena ražotāji, kas vajadzīgs kopējai lauksaimniecības attīstībai.

Kritienu izturējušie domā par attīstību
“Gads ir izdevies nedaudz labāks nekā gaidījām. Bija sajūta, ka attīstība ir pilnībā apstājusies. Notika cīņa par izdzīvošanu. Taču tagad redzams, ka daļa lauksaimnieku ir jau atguvusies pēc lielā kritiena krīzes bedrē. Tiek rakstīti projekti saimniecību modernizācijai, un tas nozīmē, ka cilvēki ir sasparojušies. Lai attīstītu savu biznesu, zemnieki ir izstrādājuši projektus gan sējmašīnu, gan lopbarības sagatavošanas un citas tehnikas iegādei,” komentē Jaunalūksnes un Malienas pagasta attīstības speciāliste Violeta Kļaviņa.

Protams, viegli nebija un nav joprojām. Tomēr graudu audzētāji ir apmierināti, jo bija salīdzinoši augstas graudu iepirkuma cenas. Arī piena iepirkuma cenas ir krietni palielinājušās, salīdzinot ar tām, kādas bija gada sākumā. Diemžēl nav skaidrības par nākotni. Trūkst ticības, ka izdosies panākt, lai Latvijā nebūtu zemākie tiešmaksājumi Eiropas Savienībā. “Mēs visi ceram, ka tie tiks palielināti. Kā tas būs patiesībā, to redzēsim. Vienotie platību maksājumi sedz zālāju pļaušanas izdevumus, bet saimniekošanai ir jābalstās uz ieņēmumiem no ražošanas. Bet nenoliedzami daudziem tas ir svarīgs finansiāls atbalsts, tāpēc sarūgtina, ka platībmaksājumi tiek iekļauti ieņēmumos, no kuriem aprēķina ienākumu nodokli,” atzīst V.Kļaviņa.

Izaicinājums – mazināt netaisnību
Apes pagasta zemnieku saimniecības “Vosukalni” īpašnieks Guntars Purakalns secina, ka gada nejēdzību – aizaugušas lauksaimniecības zemes 370 000 hektāru platībā – veicina tiešmaksājumu “apgriešana” mazajiem zemes īpašniekiem. “Latviju grib pielīdzināt pasaules lielvalstīm. Bet te gadu simtiem ir bijušas mazas, pat sīkas saimniecības. Tagad tās gatavojas izskaust ar likumdošanu, tāpēc paliek neapkoptas platības. No vecvectēviem mantotas zemes īpašnieks nav vainīgs, ka viņa senči bija sīkzemnieki meža vidū. Viņš ir ar mieru to apkopt, ja saņems platībmaksājumus. Taču tos ir paredzēts atstāt tikai tiem, kuri ražo lauksaimniecības produkciju, tāpēc mazās pļaviņas turpinās aizaugt ar krūmiem un alkšņiem,” skaidro G.Purakalns.
Viņš raugās optimistiski uz iespēju, ka hektārmaksājumi varētu tikt izlīdzināti starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Turklāt zemnieks pieļauj, ka varētu visiem “nogriezt” maksājumus, ja tos nevar maksāt visiem vienādi. “Ja Francija, Vācija un citas valstis paliks bez šiem maksājumiem, tad iegūsim priekšrocības, jo protam strādāt arī bez šīs naudas. Citur to vairs neprot,” salīdzina G.Purakalns. Viņš uzsver, ka izmaiņas maksājumos var būt pēc 2013.gada, bet līdz tam laikam ir jāpaliek un jāstrādā Latvijā. Malienas pagasta zemnieku saimniecības “Kopmaņi” īpašnieks Guntis Skaliņš domā, ka maksājumi būs lielāki. Taču nekad nebūs tā, ka Latvijā saņems tikpat, cik Francijā vai Vācijā.

Gada notikums – kooperācijas attīstība
G.Purakalns ir Vidzemes agroekonomiskās kooperatīvās sabiedrības biedrs jau desmit gadus, tāpēc sadarbība ar graudu kooperatīvu viņam šķiet ierasta lieta. Tagad piena kooperatīviem dota zaļā gaisma sava piena pārstrādes ceha celtniecībai. Zemnieki ir gatavi kopējam darbam un sabalansētai peļņas sadalei. “Neesmu iedziļinājies piena kooperatīvu peripetijās, jo man nav saistības ar lopkopību. Tomēr uzskatu, ka šajā nozarē ir vajadzīgi spēcīgi kooperatīvi. Savus noteikumus var diktēt tikai tad, ja pārstrādei var piedāvāt lielu piena daudzumu. Katrs atsevišķs zemnieks to nespēj,” spriež G.Purakalns. G.Skaliņš sava govju ganāmpulka pienu pārdod a/s “Valmieras piens”. Lai gan viņu neapmierina tas, ka laikā nesaņem naudu par pienu, tomēr piena kooperatīvus zemnieks uzskata par “blefu”. “Var iestāties kooperatīvā, kas nodrošinās piena pārstrādi, bet tādējādi netiek risināta problēma. Galvenais ir noieta tirgus. Bet kas to meklēs? Zemnieks nevar slaukt govis un vēl pienu pārstrādāt. Tur nekas nesanāks,” spriež G.Skaliņš. Viņš norāda, ka graudu audzētājiem ir lieli kooperatīvi, bet neviens no tiem nemaļ miltus un necep maizi. Lai gan šobrīd piena iepirkuma cena ir gana augsta, G.Skaliņš atzīst, ka “tā ir smiekla nauda salīdzinājumā ar to, cik piens maksā veikalā”.

Gada nedraugs – bankas?
Zemnieku saeima atzinusi, ka zemnieki kļuvuši par banku ķīlniekiem. Tās demonstrē bezatbildīgas sadarbības praksi, mainot spēles noteikumus spēles vidū, nevis kopīgi meklē abpusēji izdevīgus nosacījumus kredītu atmaksai. “Procentu likmes ir uzkāpušas nesamērīgi augstu. Tomēr nevar teikt, ka bankas slāpētu lauksaimnieku attīstību. Tiesa, pirmajā pusgadā uz banku pusi bija ieteicams pat neskatīties, bet tagad jau tās sāk nākt pretim. Var saņemt valsts galvojumus, lai zemnieki uz atvieglotiem noteikumiem dabūtu kredītus,” atzīst G.Purakalns. Viņš atbalsta banku nostāju pamatīgi izvērtēt, vai dot kredītu. G.Purakalns zina cilvēkus, kuri tos ir saņēmuši. Arī G.Skaliņš atzīst, ka ar bankām nav nekādu problēmu. “Ja kāds ir uzņēmies saistības pret banku, tad tās ir jāpilda. Nevar būt tā, ka paņēma lielus kredītus, tagad nespēj atmaksāt, un banka ir vainīga,” saka zemnieks. G.Skaliņš piebilst, ka kādu laiku būtu jāatsakās no lieliem projektiem, jo pietiekami ir uzceltas modernas fermas un iegādāta lieljaudas tehnika.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Lauksaimnieki vērtē gadu

Kategorijas