Domāt, vērtēt un neļauties «smadzeņu skalošanai»

2014. gada 8. augusts 00:00

«Reiz gāju pa tirgu meklēt melnas kurpes. Piestājos pie kādas pārdevējas un jautāju, vai viņai tādu nav. «Ir gan!» sieviete sparīgi izvelk no kastes pārīti. «Bet tās taču ir tumši brūnas!» mēģinu viņai iebilst. «Ko jūs! Pavērsiet pret gaismu – kurpes ir melnas!» pārdevēja cenšas mani pārliecināt. «Turklāt tieši kā radītas jums!» viņa mēģina tirgoties. Pateicos un aši dodos prom. Vēlāk domāju – ja pārdevēja būtu uzstājīgāk apgalvojusi, ka kurpes ir melnas un to vēl apliecinātu blakus stāvošie, iespējams, viņai būtu arī izdevies man «izskalot smadzenes»,» sociālantropoloģe Evija Caune demonstrē, kā pat ikdienas sīkās lietās darbojas informatīvās ietekmēšanas spēks. Nemaz nerunājot par lielo politiku un globālām norisēm, kurām visi esam pakļauti.

Mērķis – uzkurināt savējos
«Smadzeņu skalošana vairāk ir tautas izteiciens. Ja vēlamies to ielikt teorētiskā rāmī, ir kāds piemirsts vārds, ko mūsdienās diezgan reti lieto, bet kas ļoti precīzi raksturo šo procesu – propaganda. Tā ir informācijas izplatīšana, lai ietekmēt publiku. Šis termins radies 17. gadsimtā, kad starp katoļiem un protestantiem risinājās Trīsdesmit gadu karš. Šajā laikā, lai nostiprinātu katolicismu, pāvests izdeva dokumentu «Kongregācija par ticības sludināšanu», kas latīniski nozīmē «propagere». No šā vārda krievu valodā saglabājies «propaveģ»,» sociālantropoloģe dzen pēdas «smadzeņu skalošanas» apzīmējumam.
Viņa skaidro, ka propaganda tiek vērtēta nevis, cik tā ir inteliģenta, bet cik efektīva. Tas mudina izmantot arī nekorektus paņēmienus, kuru galējā robeža ir meli, safabricēta informācija, blefs un demagoģija. Turklāt propagandas mērķis nav pārliecināt oponentus, bet tos, kuriem būtu jābūt tavā pusē, motivējot viņus uz aktīvu nostāju un rīcību. «Šajā ziņā labs piemērs ir ASV prezidents Vudro Vilsons, kurš vēlējās iesaistīt Ameriku Pirmajā pasaules karā, bet tauta bija noskaņota diezgan atturīgi. Viņš piesaistīja divus «smadzeņu skalotājus», no kuriem Edvards Bereis kļuva par sabiedrisko attiecību ciltstēvu. Viņiem pusgada laikā tiešām izdevās cilvēkus noskaņot ļoti antiģermāniski un ievilkt karā,» propagandas spēku raksturo E.Caune.

Melus sajauc ar patiesību
Sociālantropoloģe min, ka pastāv trīs ietekmēšanas ar informāciju līmeņi. Pirmā ir tā saucamā baltā propaganda, kad skaidri zināms informācijas avots un nolūks. «Mūsdienās šādi tiek reklamēts, piemēram, veselīgs dzīvesveids, vakcinācijas nepieciešamība un citi pasākumi,» Evija ieskicē, ka arī reklāmas un sabiedrisko attiecību speciālisti savā darbā izmanto propagandas rīkus.
Pretstatā baltajam pārliecināšanas līmenim ir melnais, kad caur informācijas kanālu, kuram uzticies, savās, bet tev nelabvēlīgās interesēs sāk runāt citi. Bieži tas mēdz notikt mediju pārpirkšanas rezultātā, kad nav zināmi jaunie īpašnieki. «Visnepatīkamākais ir pelēkais propagandas līmenis, kad patiesība tiek vienkārši sagrozīta un sajaukta ar meliem. Šajā gadījumā kādas lietas tiek pārlieku uzsvērtas, bet citas noklusētas vai pieminētas garāmejot. Faktus pasniedz propagandistu nepieciešamajā interpretācijā. Spilgts piemērs ir Malaizijas lidmašīnas katastrofa. Zināms, ka tā ir notriekta, ar kādu raķeti, cik pasažieru aizgāja bojā, kas viņi bija un kur tas notika. Tie ir fakti. Pārējais ir lauks propagandai, jo ne tu, ne es nekādā veidā nezinām, kā tas notika. Tāpēc visas iesaistītās puses šo traģēdiju var izmantot savās interesēs. Līdz pat tam, ka informācija tiek safabricēta un montēti kadri. Turklāt viens no propagandas rīkiem ir liecību sniegšana, kad uzstājas kādi «aculiecinieki» vai vienīgie dzīvie palikušie. Nevaram pārbaudīt, vai tas bijis pa īstam, vai mūsu priekšā ir aktieris,» sajukumu, ko līdzi nes īpaši pelēkā un melnā propaganda, raksturo E.Caune.

Jāprot lasīt zemteksti
Lai izdzīvotu, cilvēkam nepieciešama spēja uzticēties. Citādi nevarētu mierīgi aiziet uz veikalu, jo šķistu, ka nemitīgi kāds vēlas apkrāpt, vai būtu bailes atstāt savu atvasīti bērnudārzā. Turklāt esam ne tikai sabiedriskas, bet arī morālas būtnes, kam piemīt spēja atšķirt labu no ļauna. Tas veido cilvēka morālo veselumu jeb integritāti, skaidro sociālantropoloģe. Savukārt viltīga, melīga, safabricēta informācija, lai ietekmētu ir tiešs uzbrukums gan ticībai, gan morālajam veselumam. Tāpēc, lai nekļūtu par propagandas upuri, ļoti svarīga ir kritiskā domāšana.
«Tas nozīmē, ka cilvēkam piemīt spēja apšaubīt pasniegto informāciju un uzdot kritiskus jautājumus. Pirmkārt – kam tas ir izdevīgi? Jāprot lasīt zemteksti, pievēršot uzmanību arī tam, kas nav uzrakstīts vai pateikts. Tāpat vajadzētu izmantot pēc iespējas vairāk informācijas kanālu, nepaliekot tikai vienā informatīvajā telpā. Tikai tā veidojas kopaina un rodas jautājumi, kāpēc vienā medijā tas tiek uzsvērts, bet citā noklusēts,» kritiski izvērtēt ausīs nākušo mudina Evija. Viņa vērš uzmanību, ka «smadzeņu skalotāji» līdzīgi kā iluzionisti bieži izmanto arī loģiskās domāšanas trikus, dažādus mājienus, aptuvenību, spilgtus epitetus, daudzvārdību, frāžainību, vārdu spēles, uzsaucienus, pavēles formas. «Propagandistiem parasti patīk atsaukties uz vienkāršo tautu. Piemēram, ka Nacionālā bibliotēka vienkāršajam cilvēkam nav vajadzīga! Šajā ziņā Hitlera runas veidotas ļoti primitīvi – Vācijas meitenes un zēni, esam saistīti vienām asinīm!» būt modriem aicina speciāliste.

Viegli iekustināt vardarbību
Sociālantropoloģe norāda, ka mūsdienu sabiedrībā teju nav iespējams izvairīties no kādas propagandas ietekmes. «Atsevišķi Latvijas latvieši joprojām ir pārliecināti, ka šeit dzīvojošie krievi grib iznīcināt latviešu valodu un turpina īstenot «mīksto» okupāciju. Kritiskā domāšana palīdzētu filtrēt informāciju, taču tam nepieciešams pietiekami trenēts un sagatavots prāts. Tie, kas dzīvo tikai paēst-izgulēties-paēst līmenī, viegli kļūst par propagandas upuriem,» viņa brīdina.
Īpaši bīstami, ja šajā spēlē iesaistās lielā politika. «Krievijas valdošās elites mērķis, piemēram, nav pārliecināt Ukrainu vai Eiropu, ka, anektējot Krimu, tā rīkojas labi un pareizi. Drīzāk tai jāpārliecina savi iedzīvotāji, lai viņi noticētu, ka Krimā sit krievus un tur notiek šausmu lietas. Kad Eirovīzijā uzvarēja Končita, bija interesanti pavērot Krievijas medijus. Tur vēlās īsts homofobijas vilnis – Eiropa sāk pagrimt, kur vēl tālāk! Jānorobežojas vai arī – ja Eiropa ir izvirtusi, tā ir vāja, un tādu jau ir viegli sagraut! Es jau nesludinu vardarbību, bet patriotismu – tēvija briesmās, jāglābj valsts no ienaidniekiem!» sociālantropoloģe šķetina propagandas galēji tumšo pusi. Tā īpaši triumfēja, piemēram, nacistiskajā Vācijā, kad skolotāji, ārsti, bibliotekāri un citu cienījamu profesiju pārstāvji «smadzeņu skalošanas» rezultātā kļuva par koncentrāciju nometņu uzraugiem un piedalījās masu slepkavībās.
«Genocīdu pētnieki secinājuši, ka cilvēkiem antropoloģiskā kontekstā piemīt tieksme uz vardarbību. Ar propagandas palīdzību to var viegli uzjundīt un atbrīvot. Turklāt, ja tas notiek kolektīvi, pazūd personīgā atbildība, jo kļūstu par savas valsts pilsoni, patriotu, kurš iesaistās cīņā pret ienaidnieku un glābj savu valsti,» turpina E.Caune, vēlreiz mudinot iedarbināt kritiskās domāšanas kanālus. Citiem vārdiem – nebūt lētticīgiem. Ne ikdienas lietās, ne valsts politikas priekšā! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Domāt, vērtēt un neļauties «smadzeņu skalošanai»

Kategorijas