Būt atvērtam jaunām pieejām

2014. gada 8. augusts 00:00

888

Jūlijā Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs viesojās Alūksnes Svētā Bonifācija Romas katoļu baznīcā, lai piedalītos Iestiprināšanas sakramenta piešķiršanā. Kas tad īsti ir Iestiprināšanas sakraments, ar kādām grūtībām jasaskaras kristietim un kā saturīgi pavadīt vasaru – par to tad arī šoreiz saruna.
- Kas ir iestiprināšana?
- Ar kristību cilvēks kļūst par kristieti, tad viņš kļūst par baznīcas locekli. To var salīdzināt ar to, kā tiek potēta ābele. Uz vecā celma uzpotē šķirnes ābeli, un cilvēkam tiek piepotēta kristīgā dzīve, lai pēc tam varētu dot nevis rūgtos un skābos meža augļus, bet gan šķirnes ābolus. Uz to ir aicināts katrs kristietis, jo mums dzīvē ir jānes labi augļi. Ar Iestiprināšanas sakramentu cilvēks saņem misiju sludināt šo vēsti arī citiem. Cilvēkam tiek iedota žēlastība, enerģija un spēks to darīt. Tas gan nenotiek kā ar burvju nūjiņas mājienu. Tā ir sēkla, kura iemesta cilvēka sirds dziļumos, un sēkla ir jāuzaudzē. Vasarā tā ir jaaplaista, jāseko līdzi augsnei, lai būtu minerālvielas, siltums un mitrums. Tāpat ir arī ar kristīgo dzīvi – to vajag kopt. Arī iestiprināšana ir kā nākamā sēkla. To var salīdzināt arī ar turbo piedziņu automašīnai. Iestiprināšana ir kā turbo kristīgajai dzīvei.
- Baznīcu apmeklē daudzi vecāka gadagājuma cilvēki. Kā ieinteresēt jauniešus nākt uz baznīcu?
- Jauniešiem vajadzētu parādīt, ka tas arī var būt kas atraktīvs. Svarīgi ir, saglabājot vecās formas, atvērties arī jaunām, kā, piemēram, jaunām dziesmām, arī baznīcas iekārtojumam, svētgleznām. Ir svarīgi radīt iespēju, lai baznīcā būtu lūgšanu un garīgās dzīves padziļināšanas grupas. Moldāvijā saleziaņu tēvi (mūki), aizbraucot uz turieni, apmetās ļoti nelabvēlīgā rajonā. Tur bija augsts noziedzības līmenis, narkomānija un tā tālāk. Jaunieši tur bija tālu no baznīcas, un lūgšanas varētu viņus tikai aizbiedēt. Šiem jauniešiem lūgšanas itin neko neizteiktu. saleziaņu mūki atrada risinājumu, kā jauniešus piesaistīt baznīcai. Viņi savā apmešanās vietā izgāza laukā vienu sienu un ielika tās vietā lielu stiklu. Ēkā viņi ielika galda futbola galdus un paši sāka spēlēt, bet nevienu vēl neaicināja iekšā. Jaunieši to ieraudzīja un paši nāca interesēties un izteica vēlmi sākt spēlēt. Tā, pamazām, tika iekarota arī viņu uzticība, neko neuzspiežot. Bērnu vecāki sāka paši vest bērnus uz šo centru, jo negribēja, lai viņu atvases dzīvo uz ielas, bet izklaidējas saturīgi. Mums ir vajadzīgs klikšķis, tas, kas jauniešus piesaista un uzrunā. Ja vecās formas strādā, tad labi, bet, ja tās nestrādā, tad ir jāatrod jaunas.
- Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki ne vienmēr draudzēs ir saliedēti?
- Draudzes nesaliedētībai iemesli var būt dažādi. Vieni ir par jaunajām formām, citi - par vecajām, un tad nu cilvēki nevar vienoties. Evaņģēliskais princips ir nemest ārā veco, bet būt arī atvērtam jaunajam. To uzsver arī Jēzus, sakot, ka labs saimnieks no savas dārgumu lādes izvelk gan vecos, gan jaunos dārgumus. Vienai daļai cilvēku ir bailes no jaunām formām. Tas, ja tā aizrokas dziļāk, ir mans ego un manas ambīcijas. Tieši tas man neļauj noliekties otra cilvēka priekšā un atzīt arī viņa taisnību, piekāpties, atrast kompromisu un meklēt kopējo labumu. Ja cilvēka ego ir liels, tad viņš savu gribu grib uzspiest citiem un grib, lai visi dara tā, kā to grib viņš. Ja sanāk kopā šādi cilvēki, tad tā vietā, lai kopīgi darītu darbu un sētu labo sēklu apkārt, viņi savu enerģiju izšķiež, karojot savā starpā. Tam ar evaņģēliju vairs nav nekā kopīga. Ļaunais tad jau ir sasējis savu sēklu.
- Ir cilvēki, kuri jūt aizvainojumu pret baznīcu. Ko jūs ieteiktu viņiem?
- Ja cilvēks ļaunojas uz priesteri vai kādu baznīcas locekli, tad viņš attiecina to uz visu baznīcu. Tam tā nevajadzētu būt, kaut gan tas ir saprotami. Tas tomēr liecina par to, ka cilvēka ticība nav nobriedusi un tā neprot distancēties un atdalīt konkrētā cilvēka grēku no visas baznīcas. Ko tādā gadījumā darīt? Strādāt ar nepiedošanu savā sirdī, atklāt to, ka piedodot mēs patiesībā atbrīvojam paši sevi. Nepiedošana ir nodarīt ļaunu pašam sev, jo mēs paši tad dzīvojam kā cietumā un esam nelaimīgi. Kad mēs piedodam, kļūstam brīvi un tad atveramies uz attīstību. Ir jāpadziļina piedošanas tēma un jāatklāj tas, ka piedošana, pirmkārt, nes atbrīvošanu mums pašiem.
- Kā jūs skatāties uz to, ka laulības mūsdienās zaudē savu nozīmi?
- Cilvēki paši sevi apzog, jo viņu augstākais aicinājums ir kļūt par nesavtīgu dāvanu otram. Ar cilvēciskiem spēkiem vien tas nav iespējams. Ja cilvēki dzīvo bez laulības, tad viņi šo ideālu cenšas īstenot cilvēciskiem spēkiem, bet tas neizdodas. Baznīca nenogurstoši atgādina, ka līdz galam sevi dāvāt viens otram var tikai Dieva spēkā un tas notiek tad, kad ir bijusi sakramentālā laulība. Kad divi cilvēki publiski, altāra priekšā, apņemas būt uzticīgi viens otram līdz mūža beigām, tad tas ir neatgriezeniski. Pretējā gadījumā tā ir sava veida dzīvošana melos, jo ar savu miesu cilvēki saka, ka dāvā sevi otram līdz galam, bet sirdī tas nav noticis. Šādas attiecības nenes cilvēkam svētību, un beigās tas cilvēkus tomēr ietekmē destruktīvi. Arī sieviete šādās attiecības nejūtas pieņemta līdz galam, bet vīrietī tas izkopj bezatbildību. Bērnos tas rada nedrošības sajūtu. Ilgtermiņā tas destruktīvi ietekmē visu ģimeni.
- Vai priesteriem ir arī citas intereses, kā tikai baznīcas dzīve?
- Arī būdams priesteris, es, ja bija kāda nedēļa brīva, devos uz kalniem. Man ļoti patīk kalni un ūdens. Par priesteri es kļuvu 42 gadu vecumā un pirms tam biju inženieris. Es ilgāku laiku meklēju piepildījumu un jēgu savā dzīvē, bet, strādājot par inženieri, šādu piepildījumu neguvu. Es varēju darīt savu darbu, varēju to darīt labi, bet man kaut kā tomēr pietrūka. Veselu gadu par to ļoti intensīvi domāju un lūdzos, mēģināju saprast savu aicinājumu. Tad pienāca tāds brīdis, kad pār mani nāca apskaidrība. Mani draugi par šo lēmumu kļūt par priesteri nebija šokā. Viņi teica, ka šis ceļš man ir piemērots un to jau varējuši nojaust.
- Kā jūs ieteiktu vasarā saturīgi atpūsties?
- Vasarā noteikti būtu jāpavada laiks dabā. Lietderīgo vajadzētu apvienot ar patīkamo. Cilvēks nav tikai garīga būtne vien un par miesu arī būtu japarūpējas. Cilvēkam ir arī psiholoģiskā dimensija un arī tai ir vajadzīga kaut kāda rekreācija. Mums ir vajadzīga fiziska slodze, bet, ja viss gads ir bijis intensīvs, vajadzīga arī psiholoģiska atslodze. Un, protams, neizpaliek arī rūpes par savu garīgo dimensiju. Atvaļinājuma laikā nevajadzētu tikai un vienīgi mesties kādās izklaidēs, bet parūpēties arī par savu dvēseli. To sauc par integrālo pieeju. Visam ir sava vieta, un ir vienkārši jābūt pareizajām prioritātēm. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Būt atvērtam jaunām pieejām

Kategorijas