Mudina uzdrīkstēties sevi parādīt arī citiem

2014. gada 15. augusts 00:00

2926

Novadniece Irita Tīlane-Pakalniņa jau kopš 15 gadu vecuma pastāvīgi vairs nedzīvo Alūksnē, taču regulāri šeit atgriežas un jūtas lepna, ka var popularizēt Alūksnes un Latvijas vārdu arī ārpus Latvijas robežām. Irita ir latviešu zīmola “UTHA”, kas specializējies dažādu galvas aksesuāru un rotājumu izgatavošanā, dibinātāja. Zīmols ir iekļuvis starp desmit jaunajiem Latvijas eksportspējīgākajiem uzņēmumiem.
- Kā sākās tavs ceļš pretī mākslai un zīmolam “UTHA”?
- Liela pateicība Alūksnes mākslas skolai, kurā es kopumā nomācījos piecus gadus. Man tur ļoti patika. Vēlāk mācījos Rīgā un nodarbojos ar apģērba dizainu, taču pēc meitas piedzimšanas nolēmu vairs nenodarboties ar apģērba dizainu, jo tas ir laikietilpīgi. Tad pilnīgi netīšām es uztaisīju cepuri ar ragiem: it kā tādu joku. Ieliku to internetā, lai apstiprinātu mītu, ka internetā var pārdot jebko. Manas cepures tiešām sāka pirkt, un tā nu tas kļuva par manu biznesu. “UTHA” tapa pirms trīs gadiem. Nu šīs cepures tiek filmētas filmās, ar tām uzstājas dažādas ārzemju grupas un arī latviešu dziedātāji. Vārds “UTHA” nozīmē burjatu garu, kurš, iemiesojoties cilvēkā, to pārvērš par šamani, bet šīm cepurēm nav nekāda tieša sakara ar šamanismu. Tā drīzāk ir ideja par cilvēku, kurš ir stabila personība, jo pārliecināts cilvēks var valkāt jebko un to nest tā, ka citiem pat nerodas šaubas, ka tas ir kaut kā neiederīgi, nesaprotami, smieklīgi vai stulbi.
Pagājušajā gadā iekļuvu starp desmit jaunajiem Latvijas eksportspējīgajiem uzņēmumiem. Tā rezultātā ir tapusi arī grāmata “Treasures of Latvia/Outstanding Export Brands and Inspiring Stories”, kuras radītāji ir Latvijas eksporta uzņēmumu atbalsta kustība “The Red Jackets”.
- Ar ko šī grāmata ir īpaša?
- Katrs zīmols veido grāmatu ar saviem stāstiem - gan par savu uzņēmumu, gan kādu no Latvijas dārgumiem. Grāmatā ir iekļuvuši divi mūsu puses zīmoli - manējais un “Very Berry” no Apes novada. “Very Berry” bija jāapraksta par latviešu dārgumu – sēnēm, bet es izvēlējos aprakstīt kapusvētku tradīciju. Un kam gan citam neaprakstīt kapusvētku tradīciju kā man, kura nāk no Alūksnes! Grāmata iznāca jūlijā un būs kā prezentācijas materiāls arī ārzemniekiem, to varēs vest arī kā dāvanu un tādā veidā stāstīt par Latviju. Jūtos lepna, ka varu popularizēt Alūksni! Man ir arī citi plāni saistībā ar Alūksni, taču pagaidām gan tos neatklāšu.
- Kāpēc tava prece pārsvarā tiek eksportēta?
- Latvijā cilvēku ir maz un nav tik daudz attiecīgo pasākumu, uz kuriem cilvēki varētu iet šajās cepurēs. Tās nav ikdienas, bet vairāk gan kā tādas rituālu cepures. Nevis maģiskiem rituāliem, bet gan saviem personiskajiem. Tās ir domātas arī kā skatuves tērpu atribūts - gan uz skatuves koncertā, gan uz savas dzīves skatuves. Alūksnē es cenšos atbrīvoties no Rīgas skatuviskuma, kur visu laiku jābūt tādam vai šitādam. Mazpilsētā arī var izcelties un ir cilvēki, kuriem patīk uzmanība, bet ir tādi, kuriem tā traucē. Mazpilsētā gan arī ir lielāka neiecietība pret pārmaiņām, taču tie, kuri vēlēsies izcelties, to arī darīs un viņiem nebūs bail. Ja ir bail, tad jau to nevajag, ja vien nav vēlmes sevi mazliet sapurināt un uzmundrināt, kā tas pārsvarā mēdz būt mums, sievietēm.
- Tu esi aizrāvusies arī ar tetovēšanas mākslu.
- Jā, tas bija tieši pirms uzņēmuma “UTHA” tapšanas. Domāju, ko iesākt. Man ļoti patīk zīmēt, un ar tetovēšanu var arī nopelnīt. Tad arī sāku tetovēt, un man tas ļoti iepatikās un aizrāva mani. Visu apguvu pašmācības ceļā un trenējos uz ķirbjiem, apelsīna un citiem augļiem. Dzirdēts, ka jātetovē uz cūkas ādas, bet galvenais jau ir iemācīties noturēt tetovēšanas aparātu. Tetovēšana nav nekas sarežģīts. Mans plāns bija tetovēt oriģināldarbus, bet katrs jau nāk ar savam vēlmēm. Alūksnē gan esmu tetovējusi tikai vienu reizi. Gribēju uz Jāņiem šeit tetovēt, ieliku sludinājumu, un cilvēki atsaucās, bet visi atkrita, jo sāka jautāt, vai pēc tam var iet pirtī, vai drīkst lietot alkoholu un tā tālāk.
- Kā tu sevi izjūti kā alūksnieti?
- Šeit sanāk diezgan regulāri būt, un, manuprāt, alūksniešiem ir kaut kāda apslēpta ekstravagance. Es vēroju, kā cilvēki iekārto mājas, un te daudziem patīk dekorēt mājas, pagalmus. Mūsu vide te ir gleznaina, ir skaists ezers. Bet alūksniešos ir arī provinciālā pieticība un viņi neļauj uz āru laist savas ambīcijas: ko tad es, mums jau šeit nekā nav un tā tālāk. Kāds paziņa no Cēsīm man stāstīja, ka cēsnieki visi ir lepni un lepojas ar to, ka viņi nāk no Cēsīm. Alūksnieši varbūt akcenta dēļ tomēr slēpjas. Es gan savu akcentu esmu pielāgojusi Rīgas akcentam, jo, kad devos turp dzīvot, biju tajā vecumā, kad tas ātrāk pielipa. Vecākiem cilvēkiem tas tā nenotiek, jo viņi jau ir stabilākas personības. Daudzi agrāk kaunējās no Latgales, bet tagad lepojas, ka nāk no turienes. Jauniešu vecumā tas ir izteiktāk, jo tad ir lielāka neiecietība pret to, kas atšķiras. Vajag vairāk lepoties ar to, no kurienes tu nāc.
- Kādu tu redzi Alūksnes nākotni?
- Daudzās pilsētās uzrodas kāds, kurš vēlas darīt kaut kādas trakas iniciatīvas. Droši vien, ka tikai jāsagaida tāds cilvēks un viss aizies. Kādreiz Liepājā bija kluba “Fontaine” bums. Daudziem bija obligātā programma, ka piektdienās un sestdienās jādodas uz Liepāju. Tagad visi brauc uz Kuldīgu, bet pirms tam uz Cēsīm. Arī Alūksne var kļūt par šādu vietu. Liepāja jau arī ir tālu, tā ka attālums nav šķērslis. Cilvēkiem vienkārši ātri viss apnīk un gribas ko jaunu. Gan jau pienāks arī Alūksnes kārta kļūt par vietu, uz kurieni visi gribēs atbraukt. Es neesmu pesimiste, un mani tracina klausīties, ja visu laiku saka, ka šeit jau nav darba, te nekā nav un viss jau notiek tikai Rīgā. Rīgā ir daudz grūtāk nekā Alūksnē! Cilvēki šeit, Alūksnē, ieslīguši kaut kādā sevis attaisnošanā. Lai nekā nedarītu, ir vieglāk teikt, ka te jau nekā nav. Cilvēkiem trūkst iniciatīvas kaut ko darīt. Sanāks – sanāks, bet, ja nesanāks, tad arī nekas. Ir dažādas idejas, piemēram, esmu redzējusi baskāju takas. Cilvēki izber pa meža taku čiekurus, vietām ir dubļi, un cilvēki ar basām kājām var doties pa šo taku. Izdevumu nav, bet viņi uz turieni brauc, jo tā ir forša ideja. Visiem liekas, ka visam vajag naudu, bet tā nav. Arī pie mums cilvēki brauktu, ja būtu kas interesants. Cilvēki vienkārši te ir pārāk atslābuši, un varbūt tās ir arī bailes no tā, ko citi padomās. Es zinu, ka te mazdārziņos daudzi taisa strūklaciņas, skulptūriņas un vēl daudz ko citu, bet nevienam citam to nerāda. Arī mums kaimiņi taisa dažādus mākslas objektus, mājās viņi radoši izpaužas, bet neviens neko nerāda uz āru. Ja vien mēs visi to rādītu uz āru, tad daudzi brauktu un skatītos. Neliec šos darbus iekšā mājās, bet noliec gar sētu! Rādi savus darbus arī citiem! Daudzi domā, ka savu lietu nevar attīstīt, jo mazpilsētā nav iespēju, bet tā nav. Tagad ir arī internets un lielpilsētā ir daudzas blakus lietas, kuras nomāc tavu radošumu. Ir jādomā, cik maksās biļete uz tramvaju, ejot uz parku, jāieskrien kafejnīcā, bet te viss ir par brīvu un te tik tiešām var daudz ko darīt. ◆

vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Irita Tīlane-Pakalniņa.
◆ Dzimšanas gads, vieta: 1980.gada 7.augusts, Alūksne.
◆ Ģimenes stāvoklis: vīrs Andris, meita Lauma (4 gadi).
◆ Izglītība: Rīgas Lietišķās mākslas koledža - apģērbu dizains.
◆ Hobiji: māksla visos tās veidos, kā arī ceļošana, ēst gatavošana un dejošana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mudina uzdrīkstēties sevi parādīt arī citiem

Kategorijas