Vienu savu bērnu mīlu vairāk

2014. gada 22. augusts 00:00

Tā man ir kā nejauka rēta pēc augoņa, kā sena lūzuma vieta, kas smilkst, mainoties laika apstākļiem, kā vistuvāko cilvēku nodevība. Brāli, kurš ir septiņus gadus jaunāks par mani, gan paps, gan mammīte mīlēja vairāk, lutināja, un šis netaisnīgums man ļoti sāpēja, atzīst Regīna. Pašai jau pāri pusmūžam, bet vecāku atšķirīgo attieksmi viņa joprojām nevar “sagremot”.

Bērni sastop atšķirīgus
vecākus
Psiholoģe Iveta Gēbele uzskata, ka nav iespējama vienāda vecāku attieksme pret saviem bērniem, bet tā var būt pēc iespējas vienlīdzīgāka. Pirmkārt jau tāpēc, ka katrs bērns ir citādāks gan rakstura, gan temperamenta, interešu, gaumes, uzvedības un paradumu ziņā. Pārsteidzoši, cik atšķirīgi var būt vienā ģimenē augušie bērni!
“Katrs bērns ienāk it kā vienā un tajā pašā ģimenē, bet tomēr katrs citā. Pirmais ierodas jaunā bezbērnu ģimenē, kad vecāki vēl neko no bērnu audzināšanas nezina, taustās, mācās. Mazulis ienes ne vien jaunas izjūtas, pārdzīvojumus, prieku, bet arī rūpes. Otrajam bērnam jau viens ir priekšā, vecāki ir vairāk pieredzējuši, drošāki, saprotošāki vai arī noskrējušies, nevaļīgāki. Otrais nekad nav izbaudījis tās izjūtas, ko pirmais bērns, kamēr viņš bija vienīgais, viņam kopš agras bērnības jāmāk dalīties ar vecāku mīlestību, mantām, telpu.”
Trešajam bērnam, ienākot ģimenē, kur priekšā jau ir divi, atliek it kā vēl mazāk vecāku mīlestības, bet dažās ģimenēs trešais un nākamie bērni aug brīvāk, vairāk savā vaļā vai vecāko pieskatīti. Vai arī jaunākais bērns tiek vairāk lutināts un lolots. Kāpēc tā notiek? Psiholoģe pieļauj, ka tas vairāk ir saistīts ar vecāku pašizjūtu: “Viņi jaunāko lolo vairāk, jo lielākie bērni jau ir paaugušies, sāk spirināties pretī, bet mazais “eņģelītis” vēl ir tāds, kurš ir pakļāvīgs un mīļš. Iespējams, vecāki sāk apjaust savas pieļautās audzināšanas kļūdas ar vecākajiem bērniem un cenšas ar jaunāko būt mīļāki. Tad arī bērns ir mīļāks pret vecākiem.”

Lološanas plusi un mīnusi
Katrā ģimenē ir atšķirīga situācija, nevar viennozīmīgi pateikt, ka ir tā un tikai tā. Tomēr ir līdzīgas tendences, kas atkārtojas dzimtās. Lutinātākie lielākoties ir jaunākie, bet var būt arī kāds cits no bērniem. Jo katrs bērns nes citu gēnu kombināciju. Vecāku attieksmi nosaka arī tas, ko bērni izraisa savos vecākos. Varbūt viņi vienā no bērniem ierauga kādu savu nerealizēto sapni. Mēdz gadīties, ka kāds no bērniem ir talantīgāks par citiem kādā jomā, kur vecāki nav sevi realizējuši. Tad tam bērnam tiek veltīta lielāka gan uzmanība, gan gaidas. Vai varbūt kādā no bērniem vecāki saskata kādu savu īpašību, kā dēļ tieši šis bērns kļūst tuvāks.
Kas notiek ar tiem bērniem, kuri aug kā “izredzētie”?
“Viņi paši kādu laiku jūtas ļoti labi, viņiem rodas laba, droša piesaiste ar kādu no vecākiem vai vecvecākiem, tā ir labā lieta mīlētiem un lolotiem bērniem (ja tā nav hiperpiesaiste, no kuras bērni netiek vaļā). Sliktais no šīs mīlestības ir bērna attiecības ar pārējiem bērniem ģimenē, jo viņi var kļūt greizsirdīgi, naidīgi pret mīlētāko. Tas ir pamatoti, jo “mīlulītis” ir saņēmis kaut ko tādu, kas pārējiem tiek atņemts, vai nav pietiekoši iedots,” norāda speciāliste, piebilstot, ka viena – īpašā bērna – lološana ietekmē gan izredzētā, gan malā nostumto atvašu sociālpsiholoģisko attīstību.

Kropļojas personība
Ja lutināšana ir ļoti izteikta, ja nav neviena apkārt, kurš luteklītim noliek robežas, var veidoties narcistiska personība, kurai tālākajā dzīvē būs daudz ievainojumu, mācību stundu. Jo nāksies saprast, ka visa pasaule tomēr negriežas tikai ap viņu. Savukārt otrajā plānā nostumtajiem bērniem var iekapsulēties pārliecība, ka nav jau vispār jēgas censties, tik un tā kāds vienalga būs labāks. Ne viena, ne otra attieksme nav veselīga un personības attīstību veicinoša. I. Gēbele praksē ne reizi vien novērojusi gadījumus, kad vecvecāki ir tie, kuri jaunāko atvasi padara par “mīlulīti”, atstumjot pārējos: “Tas rada plaisu starp bērniem, bet to var regulēt vecāki ar savu attieksmi – nevērtējot bērnus, bet katrā bērnā izceļot tieši to, kas viņam padodas vislabāk. Nevis norādot, kas otram ir labāks vai veicas labāk, bet katrā no bērniem izceļot tieši viņa stiprās puses. Ir labs teiciens: “attīstās tas, ko mēs trenējam”. No tā var secināt, ka nevajag “mīlulīšiem” atņemt jau esošo mīlestību, ko viņi saņem, bet vajag iedot tiem, kuriem trūkst. Piemēram, ja vecāki redz, ka vecvecāki mīl kādu no bērniem vairāk, tad nevajag nogriezt viņam ceļu pie vecvecākiem, bet pašiem iedot pārējiem bērniem vairāk, lai nav “mīlestības bada” sajūtas.”
Cilvēkam ir vajadzīga pieķeršanās, otra cilvēka mīlestība, un neapzināti cilvēks to meklē. No vecākiem vai tuviniekiem nesaņemto meklē ārpus ģimenes. Te var noderēt psihologa palīdzība un tikpat labi citu cilvēku – skolotāju, treneru, attālāku radu, kaimiņu, draugu – atbalsts. Tas var būt kā kompensācija. Šos tukšumus var izdoties aizpildīt terapeitiskajā darbā, kad cilvēks sevī atrod mīlestības saites ar vecākiem, un iekšējais izmisušais bērns var nomierināties, pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir, un sevi tādu, kāds ir. ◆

Pieredze

Par katru nedarbiņu, nepaklausību bērnībā vienmēr saņēmu sodu, arī pērienu. Toties jaunākā māsa varēja darīt, ko grib, viss tika piedots. Vai nu māšuks nojauta savu īpašo stāvokli ģimenē, vai arī tas viņai sanāca nejauši, bet sīkā lieliski prata izmantot vecāku mīksto sirdi. Man bieži vien nācās atbildēt arī par viņas kļūdām. Reiz mazā salauza, laikam jau dārgu, lelli un, nobijusies par vecāku dusmām, aizskrēja sūdzēties, ka to izdarīju es. Mana taisnošanās netika ņemta vērā, sitienus ar siksnu izjutu nevien kā fizisku, bet arī morālu pāridarījumu. No nejauši noklausītas paskaļākas vecāku sarunas ar omīti, kurā viņa mani aizstāvēja, sapratu, ka esmu nākusi pasaulē nejaušības dēļ, bet māsa – mīlestības auglis. Kad tēva naudas un dokumentu makā pamanīju tikai māsas fotogrāfiju, sirsniņā galīgi nostiprinājās atziņa – esmu otrās šķiras bērns. Kaut vārdos vecāki to noliedza.
Agri sāku strādāt, lai ātrāk kļūtu materiāli neatkarīga un varētu tikt prom no senču mājām. Nu jau abas ar māsu esam pieaugušas, bet viņa turpina sevi pasniegt kā pārāku būtni, kam visa kā pienākas vairāk, jo pie tā pieradusi kopš mazotnes. Arī mans vīrs piefiksējis, ka vecāki pret iedomīgo, allaž paštaisno māsu izturas citādi, joprojām arī materiāli stutējot. Bet laimīga viņa nav, nomainījusi jau trīs vīrus, visi esot pagadījušies nekrietneļi un nejēgas. ◆
Inga, 45 gadi

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vienu savu bērnu mīlu vairāk

Kategorijas