Kolhozu laikam atdota jaunība un spēka gadi

2014. gada 22. augusts 00:00

2216

Dzīvē ir kā karuselī: brīžam esi augšā, brīžam – lejā, brīžam - bezgala priecīgs, bet brīžam vēlies, kaut tas viss ātrāk beigtos. Par to savā garajā un notikumiem bagātajā mūžā dažādos laikos pārliecinājušies Vita un Jānis Ķauķi no Apes.
Nedēļas nogalē Apes pilsēta svinēs savus svētkus, kam šogad izvēlēta tēma par kolhozu laikiem. Arī Vitas un Jāņa darba mūžs pieder šim laikam. Lai ko arī neteiktu par kolhozu laikiem, Vitai un Jānim, tāpat kā daudziem citiem viņu paaudzes cilvēkiem, savā ziņā tie ir skaistākie mūža gadi, jo tā bija viņu jaunība. Lai arī cik grūti reizēm klājās un bija daudz jāstrādā, viņi nesūrojās, bet gāja un darīja. Šobrīd Jānim (79 gadi) dzīvot palīdz sirds stimulators, Vita (82 gadi) lauza kāju un šobrīd daudz laika spiesta pavadīt ratiņkrēslā, bet sirsnība, kas no viņiem abiem staro, nav vārdos aprakstāma. Jānis savas mājas pagalmā pretī iznāk smaidīdams un basām kājām – tā viņam patīk staigāt visu vasaru, jo ir dabas bērns. Dārzā aug daudz saulespuķu. Jautāts, ko ar tām dara, Jānis atklāj - baro vistas, kam ļoti garšojot saulespuķu sēklas. Savu tiesu apēdot arī putni uz lauka. “Sibīrijā krievs ar tām arī iztika – saulespuķu sēklām un ciedrām. Arī es rudenī esmu Sibīrijā kāpis kokā pēc ciedru čiekuriem – esi vakariņas paēdis,” atceras Jānis, kamēr mērojam ceļu pie viņa saglabātā eksponāta vēl kopš kolhozu laikiem – kāpurķēžu traktora, kas joprojām ir darba kārtībā un tiek izmantots piemājas darbos. Un runājamies par dzīvi, darba gadiem Apes kolhozā, jaunību, mīlestību un šodienu.
- Kāds bija jūsu dzīves ceļš pirms kolhozu izveides?
Jānis: - Pie kolhozu dibināšanas nebiju – esmu izsūtītais. Mamma nomira, kad biju mazs, ar tēvu esam daudz kur dzīvojuši. Tad dzīvoju pie krusttēva Žubēs, no kurienes arī tiku izsūtīts 1949.gadā. Paņēma un cauri, ja nepatika kādam – krievu laikā viss bija ļoti vienkārši. Man toreiz bija 14 gadu. Sarakstos manis nebija, bet ieradās pie krusttēva ģimenes, kura bija sarakstos. Tolaik pie viņiem dzīvoju, tādēļ arī tiku paņemts, lai gan krusttēvs bija sarkanarmietis un kritis, bet krusttēva sievu tāpat izsūtīja. Mēs bijām Tomskas apgabalā, taigas malā, kur visapkārt tūkstošiem kilometru pletās taiga...
- Kādos darbos jūs Sibīrijā nodarbināja?
Jānis: - Sibīrijā sāku strādāt kopš 15 gadu vecuma. Visu mūžu esmu strādājis par traktoristu – līdz pensijai. Sibīrijā sāku par piekabinātāju – tā varēja kādu maizes kumosu nopelnīt. Tur jau bija citādāka tehnika – Staļina pirmā tehnika, nobraukta līdz pēdējam. Sibīrijā nokārtoju traktorista tiesības – to jau toreiz varēja viegli izdarīt, galvenais, ka māki braukt un skrūvēt! Sibīrijā bija jābrauc pa mežiem, tehnika veca un lūza. Atceros, kā mežā nakts vidū viss laukums spīdēja dzeltenā gaismā – vēl tagad neesmu sapratis, vai tās bija vilku acis vai kādi tārpi... Pie Tomskas vienreiz +30 grādu karstumā redzēju, kā uz ceļa guļ cilvēks – milzis, kam galva vien bija tik liela kā mans vēders! Sibīrijā tiku piedzīvojis arī viesuļvētru – tā no manis plosījās kilometra attālumā, pēc tam sešas tonnas smagais kombains bija apgāzts, otrs kombains – iesviests upē, bet daudzi cilvēki pazuda bez vēsts. Tā mums gāja Sibīrijā!
- Kāda bija dzīve pēc atgriešanās Latvijā?
Jānis: - Kad atgriezos Latvijā 1957.gadā, biju apguvis traktorista iemaņas, iestājos Apē kolhozā “Oškalns”. Uz mums, sibīriešiem, jau te šķībi skatījās, negaidīja – gribēju pat braukt atpakaļ uz Sibīriju, jo tur biju iestrādājies. Radinieki nomira Sibīrijā un atgriešanos nesagaidīja... Tur astoņu gadu laikā biju iedzīvojies, naudas bija pietiekami, graudu arī, jo zeme ļoti auglīga, kartupeļi, kāposti labi auga savā dārziņā, ko katrs tur apstrādāja ar rokām, tad, atbraucot Latvijā, atkal biju starp nabagiem. Bet kolhozs Apē iedeva dzīvokli, traktoru, ar ko strādāt, un tā es sāku – atkal iedzīvoties. Pirmais bija kāpurķēžu traktors – kolhozam likvidējoties, to atpirku un vēl šodien izmantoju, lai apstrādātu piemājas dārziņu, atvestu malku no meža. Tad strādāju ar “Belarus”, iekrāvēju un daudzām citām tehnikas vienībām, veicot dažādus zemes darbus.
Vita: - Es izsūtījumā neesmu bijusi – mana ģimene bija no tiem, kam juku laikā zemi piešķīra. Tēvs bija ļoti centīgs un gribēja savu zemi apstrādāt. Diemžēl viņš gāja bojā četrdesmitajos gados, uzbraucot uz mīnas, kad devās uz Api meklēt zirgu labības novākšanai, jo mūsu zirgu kara laikā atņēma. Tā mamma palika ar bērniem un nepļautu labības lauku... Kara laiks bija šausmīgs... Paliku mājās un palīdzēju mammai saimniecības darbos. Kad dibināja kolhozus, mamma man sacīja: “Visi dibina kolhozu – ej tu arī uz to kolhozu, piesakies pie dibinātājiem!” Dibināšanas sapulce notika pretī mūsu mājai, aizgāju, piespiedos pie durvju stenderes un klausījos, bet, kas tur notika, es pat nezinu, jo toreiz biju vēl bērns, toties roku īstajā brīdī pacēlu (smejas)! Kad kolhozu nodibināja, vajadzēja, kas strādā pie lopiem – tā arī mani tur ielika. Trīs reizes dienā ar rokām bija jāslauc man iedalītās 12 govis. Kolhoza priekšnieks vēroja mani darbā un teica - vai tad es domājot visu mūžu tās govis slaukt? Kolhozā būšot veterinārijas darbinieku kursi – vai es negribot aiziet? Nolēmu pamēģināt, jo pirms kara paguvu iegūt tikai 4.klašu izglītību. Pabeidzu kursus, strādāju kolhozā un vakaros sāku mācīties arī vakarskolā, iegūstot 8.klašu izglītību, pēc tam Smiltenē un Rīgas Lauksaimniecības neklātienes tehnikumā, kur izmācījos par veterinārārsti. Tagad nereti bērni negrib mācīties, bet kas toreiz bija par konkursu uz vienu vietu! Savs darbs man patika – es ar prieku nostrādāju kolhozā! Pirms pensijas īsu laiku to pašu darbu strādāju arī mehanizācijas skolā Apē.
- Kur viens otru nolūkojāt – arī kolhozā?
Jānis: - Jā, tepat kolhozā... Tāpat viens otru redzējām pa gabalu (smaida)!
Vita: - (Smaida.) Jānis pie darbnīcas remontēja savu traktoru. Kad sāku strādāt kolhozā, cita braucamā jau nebija kā zirgs – es atbraucu no reisa, nojūdzu zirgu un vedu piesiet ganīties, lai pati nāktu mājās, un Jānis mani uzrunāja... Tā mēs norunājām vakarā iet kopā uz balli. Aizgājām un ar to pašu... Mēs nebijām smalki ļaudis, nebijām arī vairs tik jauni. Apprecējāmies 1967.gadā. Esam izaudzinājuši meitu Lāsmu un audžudēlu Juri. Toreiz jau priekšroka visās lietās bija priekšniekiem, bet kaut kā sanāca, ka māju “Viesturi”, kur joprojām dzīvojam, kolhozs mums atvēlēja dzīvošanai. Tur dzīvoja arī mana mamma, bijām viņai trīs bērni.
Jānis: - Toreiz jau bija perestroika – bija jāveido apdzīvoti centri, tādēļ mājas no laukiem pa upēm pludināja uz centriem. Arī mūsu māja bija atpeldināta pa Melnupi no Trapenes pagasta robežas, un šeit to pa baļķim vien atkal likām kopā. Ilgi cīnījāmies, jo bija jau tikai māja ar plikām sienām!
Vita: - Tagad daudziem vispār ir grūti iedomāties, ka agrāk kas tāds ir noticis un piedzīvots. Tagad aizej veikalā un nopērc visu gatavu un uzreiz tik, cik vajag. Atceros, kā mēs savu māju siltinājām - pa pusķieģelim! Jānis vienmēr ir bijis liels palīgs visos mājas darbos. Turējām lopus savai iztikšanai, citādi jau nevarēja.
- Kāda tolaik bija dzīve kolhozā?
Vita: - Mēs ar Jāni bijām vienkārši cilvēki, kuriem dzīvē nekas nav nācis viegli, tādēļ nešķirojām – ja lika, tad gājām un strādājām. Es uz Jāni vienmēr un visur varēju paļauties – ja viņš ko teica, tad tā arī izdarīja, un vienmēr precīzi.
Jānis: - Man savs darbs ar dzelžiem patika. Bet darba bija ļoti daudz – tika strādāts i dienā, i pa naktīm. Naktī strādāt ir vislabāk – tad viss ir kluss, vēss, motoram uzreiz lielāks spēks. Regulāri piedalījos starpkolhozu aršanas sacensībās – toreiz tās notika dažādās Latvijas vietās, arī Igaunijā braucām un piedalījāmies. Pirmajā trijniekā jau vienmēr biju, Liepnā pat izcīnīju 1.vietu! Labi panākumi bija arī virves vilkšanas sacensībās, kas tolaik bija populāras. Saņemtas daudzas godalgas, dāvanas, goda raksti, 1984.gadā saņēmu arī darba veterāna medaļu.
Vita: - Atceros, kā viņš atgriezās no sacensībām Igaunijā, kur arī bija startējis ar panākumiem. Tas bija tieši manā dzimšanas dienā, un viņš mājās pārradās ar sarkanām neļķēm...
- Pašam arī bija kāda tehnikas vienība?
Jānis: - Man bija motocikls – sieva arī iemācījās ar to braukt, divreiz gan cauri izkrita, labi, ka ezerā neiebrauca!
Vita: - Jānim jau bija pat divi motocikli, viens no tiem “Pannonia” – svētku dienām. Kad to nopirka, bija ļoti lepns! Kad mums vēl bija brūtēšanās laiks, viņš svētdienās smalki uzpucējās un tik braukāja ar savu “Pannonia” gar manu māju! Vēlāk jau mani arī vizināja...
- Kas ir labākais, ko atminaties no kolhozu laikiem?
Jānis: - Viegli jau nebija, kolhozā mūždien darbs dzina darbu – tad jāar, tad skābbarība jāgatavo un tā tālāk. Ziemā bija jāremontē tehnika, jāattīra ceļi no sniega. Braukāju pēc detaļām, traktors grabēja, bet bija pensionāri, kas katru reizi, kā nobraucu gar viņu māju, pierakstīja, ka esmu braucis pēc šņabja! Pierakstīja man arī tad, ja kāds cits nobrauca garām!
Vita: - Nepelnījām tādu naudu, lai būtu bagāti, bet iztikšanai pietika un bijām ļoti laimīgi, jo tā bija mūsu jaunība. Toreiz veselība, izglītība bija par brīvu. Varējām bērnus izskolot, bija māja, kur dzīvot. Bet Hruščova laikā pat maize ēdnīcās bija par brīvu, lai gan pirms tam tās valstī trūka.
Jānis: - Jauniešiem šodien grūti iestāstīt, viņi nesaprot, kas ir bads. Kā Sibīrijā – tantiņa izslauca govi un uzreiz ar to pašu govi brauca mežā pēc kokiem!
- Ir cilvēki, kuri kolhozu laikus cildina, ir tādi, kuri kritizē.
Vita: - Grūti spriest. Mēs ar Jāni neesam tagad izdzīvojuši savu darba dzīvi, bet toreiz – tas ir mūsu laiks. Labi, ka varējām iegūt izglītību, bija darbs, māja, varējām bērnus izskolot, pašiem bija spēks un visu varējām. Lai cik slikti laiki bija, to visu mēs varējām izdarīt, un tas nav mazsvarīgi. Šobrīd reizēm pārņem pamestības izjūta – nav tās kopības, kas bija toreiz. Man drīz būs jau 83 gadi, visas manas draudzenes jau ir tajā saulē, esam viens otram ar Jāni palikuši. Mans darbs vienmēr bijis saistīts ar cilvēkiem, esmu redzējusi viņu bēdas un priekus, iespēju robežās esmu palīdzējusi, tādēļ šobrīd ir nedaudz vientuļi... Bet, iespējams, tagad cilvēki dzīvo labi, viņiem ir jautri, notiek daudz pasākumu, rīko balles...
- Kolhozu laikā taču arī notika balles!
Vita: - Gadā bija vismaz divas balles, parasti kolhoza kantorī vai šķūņos. Tas bija liels notikums – vēl tagad atceros, kā posāmies uz tām! Toreiz prata arī novērtēt cilvēku darbu – arī mums mājās ir daudz diplomu un medaļu, Jānis vienmēr turējās labākajos! Es kolhozu laikus atminos kā kaut ko labu, kad jūties kā cilvēks, nebija atstumtības izjūtas. Toreiz cilvēkiem nebija lielas algas, bet viņi bija cilvēcīgāki cits pret citu nekā tagad. Vēl tagad atminos, kā toreiz, kad man bija rokai sastrutojums, daktere pa logu, kad garām gāju, izliecās un sauca, lai ienāku parādīt savu roku! Tagad, ja tiec slimnīcā, tev ātri izdara visas procedūras, bet ārsta vizīti palātā ir jāizlūdzas, lai ienāk vispār tevi paskatīties.
Jānis: - Es arī ar labām domām atminos šo laiku. Vismaz Latvijas laukos veica meliorāciju, nebija ūdeņu uz laukiem un dubļu, bija labas ražas.
- Kādas ir jūsu domas par to, kā notika kolhozu likvidēšana?
Jānis: - Tas bija dabisks process. Kolhozi sāka jukt ārā, jo cilvēki vairs negribēja strādāt smagos lauku darbus – bēga prom, meklējot kaut ko vieglāku. Tāpēc arī kolhozi sāka apvienoties. Notika arī kolhozu izsaimniekošana – tie, kam bija tāda iespēja, ņēma sev, ko tik varēja! Miljoni aizgāja gar kolhoza kasi, bija izšķērdība. Beigās pa kluso un lēto iztirgoja kolhozu tehniku, mežu platības.
- Vai neatkarīgajā Latvijā latvieši prot saimniekot?
Vita: - Labs jautājums. Diemžēl šobrīd liela tautas daļa Latvijā dzīvo nabadzībā – par to politiķiem vajadzētu domāt... Kolhozu laikos nebija cilvēku, kam ir niecīga pensija, kuri ir vientuļi un par kuriem neviens neliekas ne zinis – lai arī tas bija pēdējais dzērājs, iztikšana bija un visi bija vienlīdzīgāki, izpalīdzīgāki un saprotošāki. Kolhozs nāca pretim katram cilvēkam. Un visiem arī bija darbs. Vienu gan varu teikt - kaut tagad cilvēkiem vairs nekad nebūtu jāpiedzīvo karš! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kolhozu laikam atdota jaunība un spēka gadi

Kategorijas