No nepilsoņa par Latvijas pilsoni

2014. gada 29. augusts 00:00

568

Alūksniete Ļusja Tabolkina, draudzeņu un ģimenes mudināta, pirms gada beidzot uzsāka naturalizācijas procesu, lai kļūtu par pilntiesīgu Latvijas Republikas pilsoni. Viņa atzīst, ka Latvija ir viņas Dzimtene kopš dzimšanas – citas viņai nav un nebūs.
Ļ.Tabolkina dzimusi Bauskas rajona Pilsrundāles pagastā, bet jau vairākus gadu desmitus dzīvo Alūksnē. Šobrīd viņa ir pašnodarbināta persona un veic dažādus līgumdarbus pašvaldības aģentūrā “Spodra”. Ļ.Tabolkina dzīvē nekad nav baidījusies ne no kāda darba un atzīst – arī tad, ja nav algota darba, pietiek, ko darīt mājās, piemēram, šobrīd pieskata četrus jaunākos no pieciem mazbērniem. Meita Veronika ar ģimeni dzīvo Īrijā jau desmito gadu, dēls Oļegs ar ģimeni – tepat Alūksnē. “Bērnībā ar vecākiem esmu dzīvojusi dažādās Latvijas vietās, bet visilgāk – Rīgas rajona Mālpilī. Tur mācījos, iepazinos ar savu vīru Valēriju tehnikumā, kur mācījos celtniecību. Mani nosūtīja darbā uz Zeltiņiem, vēlāk strādāju rūpnīcā VEF Alūksnē, tad adīšanas kombinātā, bet visilgāk – Alūksnes slimnīcas dzemdību nodaļā un ginekoloģijas nodaļā, tad veļasmājā. Kad krīzes laikā visur samazināja darbinieku skaitu, arī es paliku bez darba. Iesaistījos Nodarbinātības valsts aģentūras aktivitātēs – apmeklēju kursus aprūpētājiem un latviešu valodā, iesaistījos “simtlatnieku” programmā. Jau toreiz gribēju kārtot eksāmenus Latvijas pilsonības iegūšanai, bet mana nepilsoņa apliecība, kas izdota deviņdesmitajos gados, vairs nederēja. Šādas apliecības vajag visiem nepilsoņiem, kas Latvijā grib strādāt algotu darbu, jo apliecina latviešu valodas pamatzināšanu prasmi,” viņa stāsta.

Kas tas ir – nepilsonis?
Ļ.Tabolkina ilgus gadus cerējusi, ka viņai piešķirs Latvijas pilsonību tāpat, jo dzimusi un augusi Latvijā. “Bet nekā – to piešķīra tikai tiem nepilsoņiem, kuri dzimuši Latvijā līdz 1940.gadam, bet es esmu dzimusi 1952.gadā. Vecmamma un vectēvs uz dzīvi Latvijā no Ukrainas atbrauca pēc Otrā pasaules kara, 1946.gadā. Mana mamma ir ukrainiete, tēvs – krievs, man līdz šim pilsonības nebija vispār – nepilsonis, tā mums Latvijā ir. Man ir paziņa nepilsone, kura brauc pie bērniem ciemos uz Īriju, un tur cilvēki brīnās, kas tas ir – nepilsonis? Viņi neizprot šā statusa nozīmi. Bet ko gan tādi vienkārši cilvēki kā es var Latvijai sliktu nodarīt? Latviešu valodu protu kopš bērnības, no valsts nebiju izbraukusi un visu mūžu nostrādājusi Latvijā. Kad mācījos skolā, mums bija stingra latviešu valodas skolotāja – labi iemācīja! Atceros, kad mani bērni mācījās skolā Alūksnē, atnāca pie manis un teica, lai es parakstot iesniegumu, ka viņiem nevajag latviešu valodu skolā mācīt. Teicu – nekā nebija: ja Latvijā dzīvo, jāzina latviešu valoda!” viņa stāsta.
Ļ.Tabolkinai meita visu laiku jautājusi, kad viņa beidzot naturalizēsies. “Draudzene, kurai dzimtene ir Ukrainā, jau sen ieguva Latvijas pilsonību – tāpat kā draudzene, kuras dzimtene ir Baltkrievija. Bet man bija bail – bail, ka nenokārtošu eksāmenu! Draudzeņu spiediens bija liels – sapratu, ka no valsts nesagaidīšu to, ka man automātiski piešķir pilsonību, tādēļ uzsāku naturalizāciju. Turklāt ģimenē visi jau ir Latvijas pilsoņi – es vienīgā nebiju. Ģimenē biežāk sarunājamies latviešu valodā, nevis krievu. Savukārt ar mazmeitām, kuras dzīvo pie meitas Īrijā, nākas runāt angliski. Lasīju biezu grāmatu, gatavojoties eksāmenam, uz visiem jautājumiem atbildes meklēju pati.”

Pasi saņems rudenī
Ļ.Tabolkina mācīties eksāmenam sāka pērn oktobrī, šogad martā Rīgā bija eksāmens, jūlijā bija svinīgā ceremonija uzņemšanai pilsonībā, 19.augustā Ministru kabinets izdeva rīkojumu par uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā. “Naturalizācijas procesa laikā notika arī rūpīga personības pārbaude – pat uz Valsts policiju tiku izsaukta! Kopš 2013.gada oktobra nepilsoņiem ir arī jāpierāda, ka pēdējos piecus gadus nav izbraukuši no Latvijas – man pašai bija jāiegūst visi dokumenti, lai to pierādītu: no darbavietas, Nodarbinātības valsts aģentūras. Tas prasīja diezgan daudz laika, taču tagad esmu lepna, ka kļūšu par Latvijas Republikas pilsoni,” viņa saka.
Tagad Ļ.Tabolkina varēs iet uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi pieteikt jaunās pases saņemšanu, ko saņemt varēs ātrākais septembrī. Viņa atzīst – latviešu valoda jāprot labā līmenī, lai nokārtotu naturalizācijas eksāmenu. “Jautājumi eksāmenā bija ļoti dažādi – par vēsturi, literatūru, mūziku, mākslu, reliģiju, Satversmi un citu, protams, arī par latviešu valodu. Daži jautājumi pat bija lieki, jo to saturs ir tāds, ka ikdienā tādas zināšanas tāpat cilvēks neizmantos, piemēram, kurā gadā notika Saules kauja? Atbilde: 1236... Lai gan 2011.gadā biju jau kārtojusi eksāmenu latviešu valodā kursu laikā, naturalizējoties man tas bija jākārto atkal. Tam ir vairākas daļas – rakstu daļa, klausīšanās, mutiskā daļa.” Ļ.Tabolkina salīdzina, ka krievu valoda ir sarežģītāka nekā latviešu, tomēr latviešu valodā problēmas sagādā garumzīmes.

Iedrošina nebaidīties
Ar šo gadu dzimtsarakstu nodaļām ir jārīko svinīga ceremonija, lai nepilsoņiem piešķirtu Latvijas pilsonību. Ļ.Tabolkina atzīst – jutusies pagodināta par šādu ceremoniju jūlijā, kurā piedalījās arī viņas ģimene. “Ja cilvēks ir izlēmis kļūt par Latvijas pilsoni, tad, manuprāt, viņam nav būtiska šāda ceremonija – protams, tas ir patīkami, bet ne stimuls naturalizēties,” domā alūksniete. Ļ.Tabolkina neuzskata, ka pēc pilsonības iegūšanas viņai būs vairāk privilēģiju. “Tiem, kuri nezina latviešu valodu, patiesi ir grūti, jo nevar atrast darbu – pārējiem tādu problēmu nav. Vēlēšanās šoruden gan noteikti piedalīšos – tik daudzus gadus nevarēju paust savu viedokli, tagad noteikti iešu! Cilvēkiem ir jāpiedalās vēlēšanās – nav pareizi neiet, kā daudzi saka. Par ko balsot – vēl nezinu. Redzēs, kā attīsties notikumi ap Ingūnas Sudrabas partiju – kā Valsts kontroliere viņa man ļoti patika,” saka Ļ.Tabolkina.
Citus nepilsoņus viņa iedrošina nebaidīties uzsākt naturalizāciju. “Šķērslis nav arī vecums. Vajag pamēģināt – ja arī neizdosies ar pirmo reizi, neviens nepārmetīs. Turklāt, ja kādā eksāmena daļā izkrīt, tad atkārtoti ir jāliek tikai tā – pārējo jau atzīmē kā ieskaitītu. Manuprāt, daudzi nepilsoņi nejūt vajadzību naturalizēties, jo īpaši ap Rīgu dzīvojošie slikti pārzina latviešu valodu, tur arī daudzi savā starpā runā krieviski. Arī nepilsoņi tagad Šengenas zonas valstīs var ceļot bez vīzas – arī tas ir viens no iemesliem, kādēļ neredz vajadzību iegūt Latvijas pilsonību,” viņa uzskata.

Patīk ogot un gatavot
Brīvajā laikā Ļ.Tabolkina labprāt brauc sēņot un ogot. “Ui, cik agrāk netika uz mežu braukts! Sezonā ar ģimeni salasījām un nodevām pustonnu dzērveņu! Skolojām trīs bērnus, tāpēc ņēmām ar vīru atvaļinājumu un braucām lasīt. Aiz Vīksnas lasījām mellenes, dzērvenes – Gaujienas purvā, bet sēnes - Ziemera mežos. Tagad gan savām vajadzībām tikai lasām, jo visu var nopirkt veikalā. Kādas ogas toreiz bija – nevar salīdzināt ar šodienas! Toreiz dažu metru rādiusā varēji salasīt spaini ogu, bet tagad meži izzāģēti, sēņu micēlijs un ogu mētrāji izpostīti,” saka sieviete.
Ļ.Tabolkinai ļoti patīk arī audzēt puķes piemājas dārziņā. “Nesen ieguvu recepti, kā no ērkšķogām pagatavot šampanieti – nākamvasar noteikti izmēģināšu, tad uz Jaungadu būs pašiem savs šampanietis! Man patīk arī rosīties virtuvē,” viņa saka.
Ļ.Tabolkina vienmēr seko līdzi arī politiskajām norisēm valstī un pasaulē. Savs viedoklis viņai ir arī par Ukrainā notiekošo. “Šobrīd vairs neko nevar saprast, kurai pusei ticēt – informācijas ir tik daudz un tā ir dažāda, ka neticu vairs nevienam. Šausmas! Mana vecmamma pirms pārcelšanās uz Latviju dzīvoja Doņeckas apgabalā – tagad radinieki man tur vairs nedzīvo, bet tās ir šausmas, kas tur notiek! Turklāt notiekošais nav nemaz tik tālu no Latvijas,” viņa saka. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

No nepilsoņa par Latvijas pilsoni

Kategorijas