Rokdarbniece - princešu pavēlniece

2014. gada 12. septembris 00:00

3328

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Elita Janika.
◆ Dzimusi: 1970.gada 29.jūlijā Apē.
◆ Nodarbošanās: pirmsskolas skolotāja Mālupes pamatskolas pirmsskolas grupā.
◆ Ģimene: vīrs Vairis strādā celtniecībā; dēls Armīns apguvis fotogrāfa profesiju, šobrīd studē Kultūras koledžā kultūras menedžmentu ar novirzienu radošajā fotogrāfijā.
◆ Vaļasprieks: viss, kas saistās ar rokdarbiem .

Mālupietes Elitas Janikas radošajam lidojumam nav robežu – būdama prasmīga rokdarbniece, viņa ar izdomu prot izdaiļot gan Lieldienu olas un krūzītes, gan daudz ko citu, bet izcils meistardarbs ir Elitas darinātās princešu lelles – pārsteigumi, jo, tās ieraugot, elpa aizraujas un acis vairs nevar atraut!
E.Janika strādā par pirmsskolas skolotāju Mālupes pamatskolas pirmsskolas grupā un ir fanātiska rokdarbniece. Viņa zina izjūtu, kad vakarā, gulēt ejot, jau nevari sagaidīt nākamo dienu, lai atkal turpinātu iesākto darbu. Viņai ir ļoti laba krāsu izjūta, jo katrā darbā visas toņu nianses ir pārdomātas līdz visniecīgākajai pērlītei, viss izveidots ļoti precīzi un miniatūri. Lelles viņa darina savam, draugu un radinieku priekam, jo tieši viņi tiek ar lellēm visbiežāk aplaimoti. Elitas darbi ir bijuši skatāmi divās izstādēs Mālupes bibliotēkā un saieta namā, Elita piedalās arī Alūksnes novada pašvaldības rīkotajos mājražotāju tirdziņos. Viņas darinājumus daudzi labprāt izvēlas dāvināt tuviniekiem, kuri tagad dzīvo un strādā ārvalstīs, jo – tas ir kas īpašs un darināts no sirds. Uzlūkojot Elitas dažādos darbus, šķiet – viņa rokdarbos varētu ietērpt jebko! Elita ir ļoti sievišķīga, tādēļ arī saruna šoreiz tikai par un ap sievišķīgām lietām, cakām un skaistumu.
- Kā tas viss sākās?
- Jau kopš bērnības man ļoti patīk rokdarbi. Arī milzu pacietība, ko vajag, strādājot rokdarbus, man ir jau kopš bērnības. Vislabākās atzīmes man bija mājturībā – tur biju teicamniece! Tā bija un joprojām ir mana sirdslieta. Mamma abonēja tolaik populāro sieviešu žurnālu “Sieviete”, kam bija rokdarbu pielikumi – man vajadzēja izmēģināt visu: šūt, izšūt, adīt, tamborēt. Praktiski visu apguvu pašmācības ceļā, arī izzinot, kas attēlots šuvēju piegrieztnēs – šuvu sev tērpus. Kad biju maza, man bija lellīte, kurai notamborēju sedziņas, jaciņas, kleitas, pat peldkostīmu! Tagad veikalos var iegādāties dažādus materiālus rokdarbiem, bet tolaik tā nebija, tādēļ biju neizsakāmi priecīga, kad krustmāte man uzdāvināja mazu, smalku, Latvijas laika tamboradatu. Tā man bija ļoti liela vērtība! Varēju tamborēt ar smalkajiem šūšanas diegiem un radīt ļoti smalkus darbus. Man ir dēls, bet meitiņas nav – varbūt tādēļ man tik ļoti patīk smalki rokdarbi: tas ir kā nepiepildīts sapnis par to, ka meitiņas nav, tādēļ tamborēju un šuju citām meitiņām un daru prieku citiem (smaida)!
- Kā radās ideja darināt brīnišķīgās lelles?
- Apmēram pirms diviem gadiem pavasarī internetā uzgāju informāciju par līdzīgi gatavotām lellēm, kas man deva iedvesmu radīt kaut ko savu un īpašu. Tās ir smukumlelles, ar kurām ikdienā nespēlējas. Tās lieliski der kā dāvana, turklāt kastītē var kaut ko noslēpt, piemēram, rotaslietas, naudu, sudrablietas vai kaut ko citu nelielu. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad šādas lelles izvēlas vecmāmiņas, kuras tās dāvina mazmeitiņai piedzimstot vai uzdāvina mazmeitiņas mammai. Šī lelle ir kā relikvija, simboliska dāvana.
- Kā top šāda lelle?
- Veikalā iegādājos Bārbijas lelles, no kurām izmantoju daļu līdz viduklim. Lai iegūtu apaļo kleitas formu, katrai lellei izmantoti divi vienādi apaļi trauki, sintepons, plastmasas pudeles kakliņa daļa.
Trauciņa iekšpuse ir tapsēta. Pērku tikai Bārbijas, bet tām ir jābūt skaistām rokām, pirkstiem un skaistai sejai, matiem.
Tērpi ir manis darināti. Katrai lellei tērpu veidoju vienā tonī, bet ar dažāda spilgtuma krāsu pārejām. Ir tapušas lelles zaļā, rozā, bordo, dzeltenā, violetā krāsā un citās. Ir lelles ar lietussargiem, ziedu groziņiem, somiņām. Man galvenais ir kvalitāte. Katrā lellē ieguldīts daudz roku darba, tikai atsevišķas detaļas veidotas ar šujmašīnas palīdzību. Tērpiem izmantoju audumus, mežģīnes, tamborētas detaļas, pērlītes, lentītes. Esmu izgatavojusi 22 lelles. Lai izgatavotu vienu lelli, vajag piecus vakarus, katru vakaru strādājot vismaz piecas stundas, vai arī vienu diennakti.
- Vai atceraties pirmo lelli, ko radījāt?
- Jā, tā bija dzeltenā tērpā ar daudz, daudz cakām. Pirmās lelles veidoju ar dažādām cepurēm. Tagad pērku lelles ar skaistiem matiem, lai var izveidot frizūras – netradicionālas un tādas, kā pirms vairākiem gadsimtiem. Kad sāku darināt lelles, ģimenes vīrieši – vīrs un dēls – uz to raudzījās diezgan skeptiski... Bet, manuprāt, cilvēkam bērnība visu laiku nāk līdzi – no tās mēs neviens nekur nevaram aizbēgt... Toties, kad mana pirmā lelle bija gatava, viņiem arī aizrāvās elpa un abi izteica apbrīnu. Vīrs man bieži palīdz materiālu sarūpēšanā, pēc maniem norādījumiem apmeklējot audumu veikalu.
- Jūs veidojat arī ļoti skaistu apdari fotoalbumiem, rotaslietu kastītēm un savdabīgas, oriģinālas krūzes – dekorus.
- Tas ir līdzīgi kā ar lellēm – arī tam pamatideju ieraudzīju internetā, bet veidoju pa savam. Albumu vākus, kārbiņas tapsēju ar sinteponu, apvelku ar audumu, uzšuju dažādus attēlus, ziedu motīvus. Esmu kāzām izšuvusi uz albuma vāka spilventiņus ar zelta gredzeniem, uz kristībām – ar bērna vārdu. Vislabākās ir metāla kārbiņas, kādās pārdod konfektes, jo tām ir vienāds diametrs vāciņam un kastītei. Tas ir svarīgi, jo šādu kastīti ir vieglāk tapsēt. Lai izšūtu rotu kastītes vāku, vajag ļoti daudz atlasa lentīšu – no tām veidoju rožu ziedus, bet rožu pumpuriņus izšuju ar diegiem. Piemēram, vienu kastīti izrotāju ar 57 rožu ziediņiem! Pēc tam tos izšuju vēl arī ar pērlītēm un atlasa lentītēm.
Bet tās krūzes – tās es saucu par pārpilnības krūzēm un dāvinot vēlu, lai saņēmējam būtu pārticība un pārpilnība mājās. Tās sastāv no krūzes, tasītes, salocītas dakšiņas, ko izmantoju kā stiprinājumu, lai abas daļas turētos kopā, un ziediem, dažādiem floristikas materiāliem. To veidošanā man palīdz vīrs, kurš ieteica stiprinājumam izmantot šķidro metālu, nevis līmi, jo ar līmi man nesekmējās. Vīrs ar šķidro metālu salīmē krūzīti un tasīti ar dakšiņu, ko es pēc tam izrotāju. Esmu izveidojusi deviņas šādas krūzītes. Jā, tām nav praktiska pielietojuma – tikai dekors, toties ļoti skaisti izskatās, piemēram, virtuvē vai istabā uz galda.
- Jūs darināt vēl daudz citu rokdarbu!
- Lielās idejas man parasti rodas vakaros, pirms miega. Tamborēju zeķītes, zābaciņus, jaciņas un cepurītes, šallītes zīdaiņiem, sedziņas. Tur varu izpausties – ļaut vaļu fantāzijai! Tamborēju eņģelīšus, pēc kuriem liels pieprasījums ir Ziemassvētku laikā. Tamborēju arī lielus eņģeļus – tiem ir pat mati, ko uztinu uz adāmajām adatām un iestīvinu, lai pēc tam veidotu frizūru. Vienīgais, ko neesmu darījusi – audusi, jo nav steļļu, un filcējusi, jo mani tas nesaista. Man patīk smalki un grezni darbi. Bet man nepatīk, ka mani iegrožo vai ieliek rāmjos, tādēļ nevarētu būt mājturības skolotāja, jo tur ir jāmāca pēc noteiktas programmas.
- Vai ir darbi, no kuriem nešķiraties, kuri ir radīti pašai sev?
- Jā, man ir savi sirdsdarbi, kurus nevienam nedāvinu. Uzskatu, ka mājās ir jābūt saviem darbiem – nevar visus atdāvināt. Neesmu kā kurpnieks bez kurpēm (smaida)! Tiesa, savu darbu mājās ir maz: ir šalles, cepures un baktuss – liels plecu lakats! Savdabīgi, ka to sāk adīt tikai ar četriem valdziņiem no lakata stūra, pakāpeniski palielinot valdziņu skaitu, un, kad tiek līdz vidum, sāk tikpat pakāpenisku noraukšanu. Pēc tam gar ārmalu pietamborēju mežģīni, lai greznāk. Baktuss iepatikās arī citām sievietēm – tā nu esmu uzadījusi vairākus baktusus. Mans šīs vasaras lepnums ir tamborēts saulessargs – tādu jau sen vēlējos! Jā, tas arī nav praktisks, bet – tas ir kaut kas īpašs, tas ir meistardarbs! Man nav neviena darba, kuru, ja kaut kas nesanāk, iemetu kaktā vai skapī uz ilgāku laiku, līdz uznāk atkal iedvesma tam pieķerties. Ja man kaut kas nesanāk, bez žēlastības izārdu. Ir bijis tā, ka cepuri ārdu piecas reizes, līdz tā izdodas, kādu esmu iecerējusi.
- Nav žēl? Tomēr darbs un laiks ieguldīts...
- Nē! Varu bez žēlastības izārdīt arī pusotras dienas darbu, jo galvenais - lai ir tā, kā es vēlos, kvalitatīvi un skaisti! Katram cilvēkam ir savs raksturs un rokraksts tāpat arī katram darbam, ko cilvēks dara, ir savs rokraksts: viens dara ļoti kārtīgi un pedantiski, otrs – pavirši. Man galvenais ir kvalitāte. Visus materiālus gan lellēm, albumiem, kārbiņām un citam pērku jaunus, neizmantoju, piemēram, lietoto apģērbu veikalā iegādātus, jo – jauns ir jauns. Kad ieeju Alūksnes audumu veikalā “Kameja”, pārdevējas jau smaida un jautā, kas man atkal topot. Katru darbu cenšos radīt atšķirīgu, lai nav līdzīgi, jo – sievietēm tas vienmēr ir galvenais nosacījums: lai nav tāds, kā ir citai! Mani toņi ir bēšie.
- Vai radāt tikai sievišķīgas lietas?
- Pirms daudziem gadiem uzadīju vīram džemperi – biezu un siltu, ar pīnēm. Jauniešiem ir raksturīga individualitāte, personības izcelšana, tādēļ viņiem nepatīk valkāt līdzīgu apģērbu - kad dēls mācījās ģimnāzijā Alūksnē, adīju viņam cepures un dūraiņus, kas bija modē. Protams, zeķes saadu gan saviem vīriešiem, gan omītei un opītim! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Rokdarbniece - princešu pavēlniece

Kategorijas