Kāda būs piensaimnieku nākotne?

2014. gada 19. septembris 00:00

Viola Kaparšmite, Austrumvidzemes lauku attīstības biroja vadītāja
Mazie piensaimnieki cieš vairāk
Katram piena ražotājam ir sava cena, kas ir atkarīga no tā, cik piensaimniecība ir liela. Šobrīd cenas jau ir kritušās par trīs līdz pieciem centiem. Par pienu maksā arī tikai reizi mēnesī, nevis divas reizes, kā bija agrāk. Cena visiem ir samazināta, bet situācija noteikti kādreiz atrisināsies, jo fermas pieder ne tikai mazajiem piensaimniekiem, bet arī lielajiem, - tādiem, kuriem govju skaits ir mērāms pat tūkstošos. Tie tomēr ir lieli spēlētāji. Protams, mazie piensaimnieki cieš vairāk, un neviens no piensaimniekiem nezina, kā šī situācija virzīsies tālāk. Lielākajām saimniecībām tomēr līdzekļi nāk arī no citiem avotiem, piemēram, no gaļas lopiem, mežizstrādes vai graudu apstrādes. Mazajās saimniecībās lielākoties piena nodošana ir vienīgais iztikas avots. Taču, jāuzsver - ja ne šī krīze, tad kaut kāda cita krīze nāktu. Pieniniekiem ir jāsaprot, ka šādas krīzes palaikam atkārtojas, un saimniekiem būtu jāietaupa.
Lielākā problēma jau šobrīd nav pat tas naudas samazinājums, bet šī neziņa, līdz kam tas viss var aiziet un kā situācija turpinās attīstīties. Ja cilvēkiem iztikas avots ir tikai šīs piena govis, tad situācija ir tiešām smaga. Varbūt saimniecībā ir arī cūkas, bet līdz ar cūku mēri tas ir kā dubultsitiens. Krīze tagad skar ne tikai pieniniekus. Graudiem pagājušajā gadā bija zemas cenas, bet tagad tie maksā eiro tikpat, cik bija latos, līdz ar to šī sadaļa pieniniekiem būs vieglāka, jo lopbarības graudi ir krietni lētāki. Saimnieki, protams, var paņemt kredītbrīvdienas, bet ko gan tās dod, ja procentus atliek uz pusgadu, bet vēlāk tik un tā ir jāmaksā. Nav garantijas, ka pēc pusgada šī krīze būs beigusies. Tas ir tikai kā ielāps. Nebūs tā, ka piensaimniekiem iedos tūkstošus, lai sniegtu atbalstu. Ja atbalsts būs, tad tās varētu būt piemaksas uz lopu ražību vai arī kādas valsts subsīdijas. Pašreiz grūti pateikt, kāds tas atbalsts varētu būt. ◆

Aigars Bremze, Apes zemnieku saimniecības “Zīļi” īpašnieks
Ir stipri pasmagi
Manā saimniecībā šobrīd ir vairāk nekā 40 slaucamas govis un apsaimniekojam apmēram 200 hektāru lielu platību. Pienu sūtām uz kooperatīvo sabiedrību “Māršava”. Augustā vēl neizjutu, kādas ir sankciju sekas, bet, sākot ar septembri, jūtu, ka ir stipri pasmagi. Cena par pienu samazinājās aptuveni par 30 procentiem: agrāk iepirkuma cena bija 30 centi par litru, tagad sola 22 centus. Kopš augusta beigām arī izmaksāja tikai pusi piena naudas. Līdz ar to sākas putra: man ir kredīti, līzingi, jādomā, ko maksāt, ko nemaksāt, kam prasīt atliktos maksājumus. Nav jau arī nekādas palīdzības. Jāiet uz banku un jāraksta pieteikums, lai dod kredītbrīvdienas. Novembrī, decembrī sola platības maksājumus. Ja šādas sankcijas turpināsies ilgtermiņā, tad nezinu, kā būs pavasarī. Ziemai barība ir savākta, tāpēc tagad nav vajadzīgi lieli resursi. Ir jāved kūtsmēsli un jāar zemīte, bet tas ir daudz mazāk nekā pavasarī, kad ir jāsēj un jāvāc barība. Līdz maijam viss ir savākts, bet kas būs pēc maija? Ja nebūs risinājuma, tad nezinu...
“Vīriņš”, kurš ir blakus, aiz mūsu robežas, ir stipri neprognozējams. Kad Apē viesojās Laimdota Straujuma, skaidri un gaiši paudu savu viedokli.
NATO un Eiropas Savienība neies ar armiju palīgā Ukrainai. Līdz ar to Ukraina ir pārāk vāja, lai cīnītos ar “lielo brāli”. Es uzskatu, ka līdz ar to viss ir bezjēdzīgi un jāatdod krieviem, ko viņi grib – Austrumukrainu. Pēdējās dienās gan izskan viedoklis, ka “lācis” ir ar tik lielu apetīti, ka gribot paņemt sev visu Ukrainu un vēl Moldāviju. Neredzu galu šai lietai. Pasludina pamieru, bet tik un tā šauj. Viņiem jau viss vienalga, veikali tukši vai nav. Putins ir paēdis, bet pārējie varbūt ziemā vai pavasarī taisīs revolūciju. Nesaredzu tam galu, ja vien nenotiks kāds brīnums un netiks atceltas sankcijas. Visa Eiropa ir atkarīga no Krievijas gāzes. Šo krīzi jau visvairāk izjūt Lietuva, Igaunija un Latvija. Eiropas Savienībai būtu jādod lielāki līdzekļi krīzes skartajām nozarēm, bet viņi nedos, jo viņiem nav krīzes un viņi to nesaprot. To viņi sapratīs, kad ziemā aizgriezīs ciet gāzes vadu.
Tieši pierobežai iet grūti, jo mums ar Krieviju ir lielākā tirdzniecība. Tam pašam “Smiltenes pienam” un arī, piemēram, sieviešu veļas uzņēmumam “Rosme” lielā daļa tirgus procentu atrodas Krievijā. Simtiem darbinieku paliek bez darba, un tā var vilkt mēnesi vai divus, bet vēlāk ko? Pēc tam bankas žņaudz nost cilvēkus un viņi muks prom no Latvijas. Ja es kādreiz domāju citādāk, tad tagad nenosodu jaunatni, kura dodas prom. Te iespēja nopelnīt ir ļoti maza un drošāk ir doties kaut kur citur. Tur būs labāka medicīniskā un sociālā aprūpe, kā arī citas garantijas. No mums jau nekas nav atkarīgs, bet jau pirms diviem gadiem bija krīze ar Krieviju, kad neļāva ievest piena produktus no Lietuvas. Jau tad vajadzēja to ņemt vērā un mainīt tirgu, bet neko darīt, jo mums šis ir īsākais ceļš un visātrākā nauda. Jo tālāk savu produkciju vedīsim, jo būs mazāk pārpalikuma vai pat aiziesim mīnusos.
Straujuma teica, ka būs sadarbība ar Ķīnu, bet, pat ja sanāks, kamēr aizies pirmās kravas, paies mēneši divi vai pat pusgads, līdz nauda atnāks atpakaļ. Cik ilgi var ražot pienu, ja cenas ir zem pašizmaksas? Valmierā starp piensaimniekiem situācija ir stipri saspringta, arī SIA “Latvijas piens” rūpnīca Jelgavā jau divus mēnešus strādā smagā režīmā. Nozarē ieguldīti milzīgi miljoni, un neviens negrib visu nozari laist pa burbuli. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kāda būs piensaimnieku nākotne?

Kategorijas