Dzeja, kas iedvesmo pozitīvajam

2014. gada 26. septembris 00:00

1385

“Šodien cilvēkiem starp visu ir izzudušas robežas – arī dzejā,” saka jaunā dzejniece Ginta Cīrule no Annas pagasta, kura dzīvo saskaņā ar savu iekšējo dvēseli, dabu un ir pārliecināta, ka cilvēka domām ir ļoti liels spēks.
Sarunājoties ar 22 gadus veco G.Cīruli Dzejas dienu noskaņās, jauniete atklāj savus kvēlākos sapņus un savdabīgo personību. G.Cīrule ir Alūksnes novada literātes Vitas Vīksnas mazmeita. Dzimusi un augusi Rīgā, bet nu jau, kā pati saka – vienu ziemu nodzīvojusi Annā, savas vecmāmiņas dzimtas mājās. Šīs mājas arī Ginta tagad sauc par savām, ir sākusi tur veidot dzimtas mājvietu un rakstīt dzimtas grāmatu. “Savu vecmāmiņu Vitu Vīksnu man bija iespēja iepazīt tikai zemes dzīves pēdējā gadā. Viņa bija ļoti jauks cilvēks. Svarīgākais, ka viņa aizgāja ar apziņu, ka man viss ir labi... Esmu ļoti gandarīta, ka varu būt Annas “Kadilās”, kur arī viņa ir dzīvojusi, stādījusi kokus un kopusi dārzu - emocionālās piederības izjūta man ir ļoti svarīga, es piederu šai vietai,” saka G.Cīrule.

Īsteno bērnības sapni
“Kopš agras bērnības man ir sapnis, ko varu īstenot šeit – vēlos izveidot savu dzimtas mājvietu, mīlestības telpu. Rīgā nebija nekā tāda, lai es tur paliktu – man bija jāsper solis ārpus ģimenes savas dzīves virzienā. Kaut ko pa drusciņai jau daru - man kā pilsētniecei pietrūkst prasmju dzīvošanai laukos, bet – es mācos! Šovasar iemācījos pļaut ar izkapti, uzasināt to, pļaut ar trimmeri. Esmu iekopusi pāris dobītes – manā kontā ir viens mazs ķirbītis, tomātiņi, šogad ērkšķogu krūmam bija pirmās ogas. Esmu iestādījusi savu dzimtas koku – ozolu, kas aug āderu krustpunktā un blakus skudru pūznim, arī kastani un krūmu. Pamazām mācos ieiet pieaugušo pasaulē,” smaidot stāsta G.Cīrule. Viņa uzsver, ka vieta, kur iestādīts dzimtas koks, ir centrālā un no tās jāsāk veidot visu pārējo.
Jautāta, vai nav bail vienai pašai saimniekot, Ginta atjoko, ka nav viena, jo ir kopā ar savu runci Murkšķi. Viņa ir pārliecināta, ka dzīvot laukos ir drošāk nekā pilsētā. “Man ir ļoti labi kaimiņi – vajadzības gadījumā varu pie viņiem meklēt palīdzību un padomu. Šobrīd dzīvoju vecmāmiņas mājā un viņas istabā - man ir labi, bet ar laiku vēlos uzbūvēt savu māju, iekopt dārzu un parku, izrakt dīķi,” viņa saka.

Top sava dzimtas mājvieta
G.Cīrulei ļoti saistošs ir Vladimira Megres grāmatu cikls “Skanošais ciedrs”, kur autors pievērsies dzīves jēgas meklējumiem un dzimtas mājvietu radīšanas tēmai. “Šobrīd Krievijā daudzi cilvēki aizraujas ar dzimtas mājvietu veidošanu. Tur jau ieviesti atviegloti nosacījumi zemes piešķiršanā ģimenēm, kas tās veido. Tiesa, Krievijā cilvēkiem ilgu laiku nebija privātās zemes, tādēļ viņi viegli un ātri pieņēma šo ideju. Vienai dzimtas mājvietai vajag hektāru zemes, tur ir māja, ekoloģisks dārzs ar lielu augu daudzveidību. Tur iespējas realizēt savu radošo potenciālu ir bezgalīgas, tikai pašam jābūt vēlmei to darīt. Piemēram, kādā dzimtas mājvietā Krievijā no žāvētas zāles pin grozus, citā – vērpj pavedienus no nātrēm. Parasti vienā ciematā dzīvo 100 līdz 300 ģimenes. Arī Latvijā jau ir daži nelieli ekociemati - vairākas savstarpēji pazīstamas ģimenes izveido ciematiņu un dzīvo līdzās, bet katrs savā mājā.”
11.oktobrī Cēsīs būs dzimtas mājvietu festivāls – viena no tā organizatorēm ir G.Cīrule. Viņa uzsver – mērķis iekārtot dzimtas mājvietu daudzus cilvēkus mudinājis pārcelties tuvāk dabai, citādāk paraudzīties uz savu ģimeni, ievērot veselīgu dzīvesveidu. “Tas noteikti ir arī veids, kā cilvēkus no pilsētām, kur ir pārapdzīvotība, rosināt sākt dzīvot laukos. Svarīgākais ir katram saprast, ko viņš pats ar savām rokām un kājām var izdarīt savas dzīves labā. Bet, ja cilvēkam ir zeme, viņam jau ir iemesls un dzinulis tur palikt, jo, manuprāt, neviens lauku cilvēks nav gatavs pamest savu zemi. Es arī ne, jo šī vieta mani sargā,” saka G.Cīrule.

Mācās par šuvēju
Šobrīd G.Cīrule mācās Alsviķu arodskolā, kur apgūst šuvējas profesiju. Viņa ir pārliecināta, ka šīs prasmes viņai savā dzimtas mājvietā noteikti noderēs. Pirms tam ir absolvējusi Bulduru dārzkopības vidusskolu, kur izveidoja savas dzimtas mājvietas projektu.
“Ja es būtu palikusi Rīgā un gaidījusi, kad man būs visas iespējas, dzīve nebūtu nokārtojusies tik labi kā tagad. Mācos par šuvēju, lai prastu darināt apģērbu sev un tuvajiem. Arī senie latvieši paši sev darināja apģērbu. Piemēram, ja sieviete uzšuj kāzu tērpu sev un savam mīļotajam, viņa tajā ieliek visu savu mīlestību, aizsardzību caur latvju zīmēm, ticību laimīgai nākotnei un gatavojas savai ģimenes dzīvei. Lai arī es prastu tik labi savas jūtas ietērpt apģērbā, mācos par šuvēju. Un pratīšu uzšūt tērpus, kas ir saskaņā ar mani, manām idejām un būtību,” atklāj G.Cīrule.

Dzejas spēks ir ritmā
Brīvajos brīžos Ginta labprāt raksta dzeju, kas viņai ir saistoša kopš pirmajām klasēm skolas gados. G.Cīrule savā dzejā veido pozitīvus tēlus – tādus, kuri iedvesmo. „Rakstu par mīlestības enerģiju, cilvēkiem, kuri ir sevi apzinājušies. Rakstu par savām izjūtām. Man ļoti patīk dzejoļi, kuros ir spēcīgs tēls, par dzīvi mīlestības telpā, dzimtas mājvietā, saskaņā ar dabu, mīlestību un ticību,” saka G.Cīrule. Viņa atzīst – kopumā dzejā nodeldētākās tēmas ir par pavasari un mīlestību. Kāpēc par pavasari? Jo tad sākas mīlestība! “Daudzi dzejā ietērpj negatīvas emocijas un tēlus, jo cilvēkiem ir zudusi izpratne par to, ka jebkura māksla ir daļa no tēla un dzīves veidošanas. Māksla ir sevis izpausmes veids – dziedināšanās. Cilvēks dzejā izliek savu dvēseli, emocijas.”
G.Cīrule vērtē, ka šodien no dzejas bieži ir saglabājušies tikai mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un izjūtas, pazūdot ritmam un atskaņām. “Bet tieši ritmā ir dzejas spēks! Šodien starp visu ir izzudušas robežas – pareizāk sakot, ir tikai tās robežas, ko tu pats sev noliec,” domā G.Cīrule.

Mākslā jārada harmonija
Viņa uzsver – ļoti svarīgi ir tas, ko cilvēks vēlas pateikt ar dzejas starpniecību. “Mākslai vienmēr ir jābūt pakļautai kādai ideoloģijai, ideju kopai. Piemēram, cik no šodienas filmām ir morāli vērtīgas, tādas, kas audzina tikumus, drošību, draudzīgumu, līdzjūtību? Tām būtu jābūt elementārām dzīves vērtībām, lai saprastu, ka mēs visi esam kā viens. Labais ir tas, kas ir saskaņā ar dabu. Cilvēkam labais ir būt labam saimniekam vidē – ne jau ar mērķi valdīt un paņemt sev to, ko vajag, jo tad tu būsi skops un despotisks saimnieks. Cilvēka skopums šodien jau sāk atkosties – caur dabas katastrofām, tādējādi izvirstot cilvēku naidam un dusmām, kas tur ir uzkrājušās no cilvēces. Cilvēku pozitīvās emocijas aizplūst kosmosā un vēlāk atgriežas atpakaļ, dodot cilvēkiem labo, gaišo, bet negatīvās emocijas aizplūst zemē, izvirstot uz āru caur dabas katastrofām,” pārliecināta G.Cīrule. Viņa uzsver - mākslā ir jārada harmonija, pat tad, ja tev pašam dzīvē tās pietrūkst, ir jācenšas to dot citiem cilvēkiem. ◆

Ginta Cīrule

***
Jaunā rītā atmosties tu,
Acis redz vietu mīlētu.
Sveiciens saulei un dzīvībai,
Tavai dzimtenei, brīvībai.

Tava dzimta vēl viena ir,
No tām simts, ko dziesmā dzird.
Balsis kopā kad savijas,
Laimes tēls pasaulē vijas.

Daudzu jūtas šai dziesmā skan,
Tavas klāt liktas arīdzan.
Tēla spēks, šķēršļus sastopot,
Lūdz, lai palīdz, lai jaunais top.

Lai top dārzi un meži, lai aug,
Aug pat tiem, kas tos neieraug’.
Dzims rītā skatiens apgarots
Cilvēkā, kas atbrīvots.

Lai top smaidi un miers lai top,
Lai zin’ katrs, kā Zemi šo kopt,
Lai tā plaukst un vesela kļūst,
No tās gaišs starojums plūst.

Svētku vērojums
Kāds iet un sapņo kāds klusi
Uz nākotnes gaišāko pusi.
Te pēkšņi pazūd tam taka -
Viņš tagadnē. Nu ko lai saka?

Kāds iet, un vēro kāds klusi
Jau šodienas gaišāko pusi.
Tam prātā nāk senās dainas,
Te skatot dzīvīgās ainas.

Skrien bērni, paslēpes spēlē,
Tiem, kas atrod, laimi vēlē.
To mātes ar tēviem dejo,
Putnu dziesmās spēku lejot.

Sēž vecā māmuļa, stāsta
Vismazākiem bērniem stāstus
Par dabu, tikumu, dzīvi,
Kā pareizi radīt, brīvi.

Vien mirkli vēro kāds klusi,
Tad atrod taku uz to pusi,
No kuras sapņodams nācis,
Pasaulei nākotni sacīt. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dzeja, kas iedvesmo pozitīvajam

Kategorijas