Spēks ir trīs vienā!

2014. gada 3. oktobris 00:00

2910

Viņas visas – Dzidra Dzenīte, Sigita Jakobsone un Linda Gusta - ir sabiedriski aktīvas un atraktīvas alūksnietes. Apliecinājums tam ir arī dalība LTV1 jaunajā raidījumā - aktīvā, dzīves pozīciju godinošā TV viedspēlē “Ciemos”, kurā viņas piedalās kā komanda, jo ir pārliecinātas: trīs vienā ir spēks!
Vakar mums bija iespēja vērot pirmo jaunās spēles raidījumu Alūksnē. Par to, kā alūksnietes tajā nokļuva, pārdzīvoto un emocijām – sarunā ar viņām, bet, kamēr jūs šodien lasāt šo rakstu, Dzidra (spēlē pārstāv “viedumu”), Sigita (pārstāv “briedumu”) un Linda (pārstāv “jaunību”) atkal dodas uz filmēšanu, lai piedalītos nākamajā spēles kārtā... Spēle, kas atklāj daudz jauna par savu un kaimiņu ciemu – mazpilsētu, talkā ņemot dalībniekiem iepriekš neizpētītas funkcijas it kā labi pazīstamajos viedtālruņos, būs skatāma ceturtdienās oktobrī un novembrī.
- Kas rosināja pieteikties spēlei?
Sigita: - Tas radās spontāni un televīzijas reklāmu iespaidā, kur skanēja: “Ja tu esi no mazpilsētas un tevi interesē piedzīvojumi, mēs meklējam tieši tevi!” Es domāju: “Jā, skaidrs, tieši mani!” (smejas). Kas tajā spēlē būs jādara – man nebija ne jausmas! No Vidzemes un Kurzemes spēlei esot pieteikušās daudzas komandas, uz pārrunām braucām gatavas piedzīvojumiem un cerējām, ka ieinteresēsim par sevi un spēli atvedīsim uz Alūksni. Kad saņēmām ziņu, ka piedalīsimies, bija ļoti liels pārsteigums. Mums tika tas gods spēlē pārstāvēt Vidzemi, turklāt tieši Alūksni!
Dzidra: - Spēlē mēs vienīgās startējam kā ģimene. Citās komandās ir dalībnieki, kuriem nav radniecīgu saišu, bet kuri ir tikai savstarpēji pazīstami.
Sigita: - Mana doma bija šajā spēlē paspēlēties kopā ar savējiem. Man tas šķita interesants izaicinājums: nezināmā vidē un starp svešiniekiem būt kopā mātei, meitai un mazmeitai. No vienas puses tas, ka esam radinieces, palīdz, jo viena otru labāk pazīstam, bet no otras puses ir grūtāk, jo vairāk personisku emociju – cita par citu ļoti pārdzīvojam.
- Vai modernajām tehnoloģijām mūsu ikdienas dzīvē ir liela nozīme?
Sigita: - Jā. Piedalīšanās spēlē mums deva lielāku motivāciju, kādēļ jāpaspēj iekāpt moderno tehnoloģiju vilcienā. Es arī esmu par to, ka cilvēki vairāk pavada laiku kopā bez televizora, datora, telefona, bet bez šīm ierīcēm un visa tā, ko piedāvā jaunais laikmets, dzīvot nevaram. Manuprāt, tas, kurš par to neinteresējas, nevirzās uz priekšu un ir mazāk konkurētspējīgs. Mēs nevaram pretoties attīstībai. Turklāt ir jāizmanto priekšrocības, ko tās sniedz, piemēram, ekonomējot laiku.
Dzidra: - Ja Sigita būtu komandā iesaistījusi kādu, kurš labi pārzina datorzinības, viņai būtu vieglāk. Es šīs zinības vēl tikai apgūstu. Viens no spēles pamatprincipiem ir, ka jaunā paaudze māca vecāko, un tā arī mums ir dzīvē – rīkoties ar planšetdatoru un viedtālruni mani šobrīd apmāca mazmeitas Linda un Elīna. Ja man šo prasmju nebūtu, es nemaz nevarētu strādāt, jo kā medmāsai man vajag arī datorzināšanas.
- Pastāstiet par spēles būtību!
Sigita: - Piedalās piecas komandas no dažādiem Latvijas novadiem, kuras ciemojas mazpilsētās. Komandām dod dažādus uzdevumus svešā vidē, kas jāveic pēc iespējas ātrāk, sadarbojoties trīs paaudžu dalībniekiem, iztiekot ar spēles vadītāja iedoto naudas summu un iespēju nopelnīt naudu par uzdevumu izpildi.
Dzidra: - Uzdevumi tiek nosūtīti uz viedtālruni. Turklāt visiem iedod tālruni ar tukšu atmiņas karti – ja gribam kaut kur zvanīt, visi numuri jāzina no galvas vai arī jāizmanto planšetdators, kam ir interneta pieslēgums, vai jālūdz vietējo iedzīvotāju palīdzība.
Sigita: - Ir interesanti vērot, cik katrs cilvēks zina par savu dzīvesvietu un kā reaģē mirklī, kad viņam ko taujā. Pieļauju, ka arī alūksnieši filmēšanas laikā apjuka, kad viņiem komandu dalībnieki kaut ko jautāja. Dažreiz mēs nepamanām un neatpazīstam lietas, kas mums ir līdzās, lai arī uzlūkojam tās vairākas reizes dienā. Un tādēļ spēle sevī ļoti ievelk – rodas adrenalīns, ir vēlme kādam paskriet garām, noķert, noslēpties. Ir azarts par katru cenu rēbusu atrisināt! Adrenalīna ir pietiekami – pēc spēles šķiet, ka nekad to vairāk nedarīsim, bet jau pēc pāris stundām gribas nākamo spēli (smejas)!
Dzidra: - Alūksnē filmēšana spēlei vairāk nenotiks. Pirmo piecu raidījumu laikā neviena komanda spēli nepametīs, bet pēc tam gan ar katru raidījumu paliks par vienu komandu mazāk, līdz finālā nonāks trīs komandas, kuras cīnīsies par stiprākās un viedākās komandas titulu. Bet mēs par to šobrīd nedomājam – mums galvenais ir piedalīties un popularizēt savu dzimto pilsētu.
Sigita: - Ir ļoti interesanti tikties un vērot cilvēkus no dažādiem Latvijas novadiem, jo katram ir sava izloksne, rakstura pērlītes. Manuprāt, atraktīvākie un nemierīgākie starp dalībniekiem ir vidējā paaudze jeb “briedums”. Savukārt Linda ir visjaunākā dalībniece visā spēlē – viņai ir tikai 13 gadi. Citās komandās viņas vecuma grupas dalībniekiem ir pat pāri divdesmit. Patīkami, ka spēlē jūtama draudzīga konkurence, nevis vēlme uzvarēt par katru cenu. Mēs ar komandu dalībniekiem esam sadraudzējušies, un noteikti pietrūks kādas komandas, kad tā spēli neturpinās. Es nevēlētos piedalīties šovā, kurā dalībnieki viens otru izbalso.
- Kā, jūsuprāt, jūs un citus alūksniešus uztvers spēlē?
Sigita: - Savējie zina, kādas esam, bet pārējie - kā sapratīs, tā sapratīs. Esmu mazpilsētas vidējās paaudzes pārstāvis (smejas) un nemaz nekaunos, ka laužu valodu – tā ir mūsu atšķirības zīme, nevis “copy-paste”. Bet – nevajag aizmirst, ka tas tomēr ir šovs, tādēļ būs “izgriezti” atbilstošākie mirkļi. Skatīties vajag, jo noteikti būs interesanti un jautri!
Dzidra: - Citu komandu dalībnieki pēc filmēšanas atzina, ka Alūksnē esot atsaucīgi un izpalīdzīgi cilvēki.
Sigita: - Paldies visiem alūksniešiem, kuri arī mums palīdzēja, kā arī mūsu ģimenes vīriešiem, kuri mūs atbalsta, aizved un atved, ja nepieciešams, pieskata pārējās divas meitas Elīnu un Lāsmu. Patiesībā man spēlē pietrūkst pārējo ģimenes locekļu – es vislabāk justos, ja arī viņi varētu piedalīties. Liels atbalsts bija arī no mūsu darba devējiem.
- Ko esat ieguvušas sev, piedaloties spēlē?
Sigita: - Mums tagad ir draugi vai paziņas katrā Latvijas novadā – būs, pie kā ciemoties!
Dzidra: - Pirmā spēle notika Alūksnē, mūsu satikšanās vieta bija dzelzceļa stacijā, kur sagaidījām pārējās komandas, filmēšanas grupu. Es biju lepna par Sigitu, ka, pateicoties viņai, uz mūsu skaisto pilsētiņu Alūksni atbraukuši tik daudz cilvēki! Pēc filmēšanas daudzi dalībnieki atzina, ka Alūksne ir ļoti skaista. Lielākā daļa no viņiem Alūksnē bija pirmo reizi un noteikti atgriezīsies. Prieks, ka mums izdevās Alūksnes vārdu popularizēt pozitīvā nozīmē. Esam paplašinājušas arī savu redzesloku.
Sigita: - Secināju, ka Latvijā ir ļoti daudz avantūrisku cilvēku! Prieks, ka mums izdevās ar spēles starpniecību parādīt, ka Alūksne prot uzņemt ciemiņus! Gribēju, lai meita gūtu dzīves pieredzi par cilvēku savstarpējām attiecībām, filmēšanu un tās aizkulisēm.
- Teicāt, ka viens no mērķiem bija pavadīt kopā laiku citai ar citu. Tas nozīmē, ka ikdienas steigā tā mazliet pietrūkst?
Dzidra: - Protams! Spēlē kopā guļam un kopā mostamies, kopā viss jādara. Vakarā pēc spēles varam trijatā sēdēt un pārrunāt piedzīvoto.
Sigita: - Pie šīs jaukās kopā būšanas esam jau tā pieradušas, ka tagad, pārnākot mājās no darba, šķiet, ka kaut kā trūkst – tas, kā trūkst, dzīvo divus stāvus zemāk, jo ar mammu dzīvojam vienā mājā (smejas)! Esmu ļoti pateicīga mammai, ka viņa piekrita iesaistīties. Reizēm domāju, vai nenodaru viņai pāri, jo spēlē ir, ko turēt – gan psiholoģiski, gan fiziski, bet tagad esam mainījušas spēles taktiku: mums galvenais nav ātrums, jo neviena no mums nav maratona skrējēja, bet izbaudīt spēli ar savu “rozīnīti”. Sievietēm ļoti labi ir attīstīts pašsaglabāšanās instinkts, jo mums ir jāaudzina bērni. Lai vīrieši liek galvu uz ežiņas par Tēvzemi! Mēs, sievietes, lēnām un ar viltību savu panākam.
- Vai spēles laikā cita par citu atklājāt ko jaunu?
Linda: - Mamma un Omīte nav nemaz tik zinošas par mūsdienu tehnoloģijām... Sākumā šķita, ka mammai ir svarīgi uzvarēt, bet patiesībā viņa visu uztver mierīgi. Savukārt Omīte ļoti cenšas – to ļoti augstu novērtēju.
Dzidra: - Sigitai ir lieliska prasme mūs sapurināt īstajā brīdī – varbūt no malas tas kādu reizi šķitīs skarbi, bet patiesībā tā nemaz nebija. Es lepojos, ka man ir tāda meita un mazmeita! Spēlē glabāt naudas maku nodevām Sigitai – viņa taupīgi krāja, kā jau dzīvē (smejas)!
Sigita: - Tur, kur ir sieviešu komanda, nevar būt bez asarām, jo emocijas ir īstas (smejas)! Mamma man tiešām ir ļoti izturīga! Kopā iemācījāmies, ka jāprot uzklausīt visu paaudžu viedokļus, kas, protams, ir atšķirīgi. Arī man bieži šķiet, ka pati visu lieliski zinu, bet ir svarīgi ieklausīties, jo katram ir savs skatījums – tā bija mana skola.
- Jūsuprāt, kas Alūksnē noteikti jāparāda ciemiņiem?
Sigita: - Vispirms ir jāzina, kas viesi interesē, un tad var domāt par piedāvājumu. Nav nekāda māksla atbraukt uz Alūksni ziemā, raustīt aizslēgtas Tūrisma informācijas centra durvis un nezināt šīs pilsētas specifiku, bet nepamanīt, ka, piemēram, tikai Alūksnes ezerā ledus ir visbiezākais un turas visilgāk. Turklāt ļoti svarīgi ir, lai būtu labs gids. Braucot ciemos, arī pašam ciemiņam vajag sagatavoties – mēs taču arī viens pie otra nedodamies ciemos bez brīdinājuma vai nesagatavojušies! Bet paši alūksnieši nedrīkst dzīvot ar vārdiem “šeit jau nekā nav...”. Turklāt jāņem vērā, ka nav viegli dzīvot un strādāt mazpilsētā, jo daudzas lietas šeit patiesi nav rentablas.
- Vai jums visām ir vēl kādi kopīgi vaļasprieki?
Sigita: - Jā! Mums patīk ceļot - šovasar pirmo reizi piedalījāmies tūrisma rallijā Kurzemē jeb “labo pirātu reisā”! Ar to esmu “saslimdinājusi” visus savējos. Tūrisma rallijā piedalījos kopā ar mammu un vidējo meitu Elīnu. Nobraucu pati pie automašīnas stūres 1048 kilometrus! Mums ar Lindu abām patīk zīmēt – man gan tam ir mazāk laika, Lindai vairāk.
Dzidra: - Kādreiz abas ar meitu bijām audējas Alūksnes Tautas lietišķās mākslas studijā “Kalme”.
Sigita: - Tagad mums ar mammu aušanai laika neatliek, toties Linda apmeklē Alūksnes mākslas skolu un viņai patīk tekstils.
Dzidra: - Un vēl visi kopā audzinām mazo Lāsmiņu! ◆

Ģimenes vizītkarte

Vārds, uzvārds: mamma Dzidra Dzenīte, meita Sigita Jakobsone, mazmeita Linda Gusta.
Dzīvo: Alūksnē.
Nodarbošanās: Dzidra strādā par medicīnas māsu ģimenes ārsta Jāņa Stabinga privātpraksē Alūksnē; Sigita strādā par medicīnas māsu Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē “Sprīdītis”; Linda mācās Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas 7.c klasē.
Kopīgi vaļasprieki: ceļot.
Moto: “Trīs vienā ir spēks!”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Spēks ir trīs vienā!

Kategorijas