Zeltā vīta mīlestība un sirds

2014. gada 10. oktobris 00:00

2657

Saka, ka zeltam ir nezūdoša vērtība un līdz Zelta kāzu jubilejai nodzīvo tie, kam ir zelta sirds, dvēsele un prāts. Starp šiem cilvēkiem ir arī alūksnieši Līvija un Pāvels Lucenko, kuri savus kopdzīves gadus zeltā vīs decembrī, kad svinēs 50 gadus kopīgā laulībā.
Līvijas dzimtā puse ir Veclaicenē, kur uzaugusi septiņu bērnu ģimenē. Sākoties kolhozu laikiem, māju, kurā ģimene dzīvoja, atbilstoši tā laika likumiem pārcēla uz centru, bet ģimene pārcēlās dzīvot uz Api. Līvija atzīst – tā sākās klejotāju dzīve un grūtais darbs. Tēvs nomira, kad bērni vēl bija mazi, mamma smagi strādāja, arī Līvija pabeigusi tikai septiņas klases un uzreiz sākusi strādāt – palīdzēja mammai cūku fermā, pieskatīja jaunāko māsu un brāli, toreiz dzīvoja Lūšakrogā. Kopā ar vecāko māsu Līvija patstāvīgu dzīvi uzsāka jau 14 gadu vecumā, pārnākot dzīvot Tūjā un strādājot vairākus gadus fermā. Pēc tam pārcēlās uz dzīvi Alūksnē. Savukārt Pāvela dzimtene ir Ukrainā, kur pavadīta bērnība. Jaunībā tika iesaukts padomju armijā, bet trīs gadu dienestu bija jāiziet Latvijā, karaspēka daļā Alūksnē un bāzēs Strautiņos, Zeltiņos. Pēc dienesta tepat sāka strādāt, nolūkoja sievu un palika uz pastāvīgu dzīvi.
- Pastāstiet par savām darba gaitām!
Līvija: - Alūksnē sāku strādāt gaļas kombinātā. Kad to sešdesmito gadu sākumā reorganizēja, daļu darbības likvidējot, paliku bez darba, sāku strādāt par konduktori satiksmes autobusā, bet nevarēju šo darbu veikt – nelaba dūša metās no braukāšanas! Toties atkal pavērās iespēja strādāt gaļas kombināta kaušanas cehā, vēlāk – sanitāri epidemioloģiskajā stacijā, bet visilgāk, 23 gadus, nostrādāju par grāmatvedi Alūksnes rajona patērētāju biedrības tirdzniecības apvienībā. Tas bija mans sirdsdarbs, kas visvairāk patika!
Pāvels: - Pie mums armijas bāzē ieradās ceļu būves uzņēmuma priekšnieks un aģitēja karavīrus kļūt par darbaspēku. Mēs, 25 cilvēki, piekritām un braucām uz Gulbeni būvēt ceļus! Tā arī pēc dienesta paliku Latvijā. Strādāju par šoferi uz ekskavatora-pašizgāzēja. Toreiz Gulbenē, Balvos ceļu nebija – purvi vien! Bet darbs bija ļoti apnicīgs: karjers - ceļš, karjers - ceļš, man šis darbs ļoti nepatika. Vakaros zobi spīdēja vienos putekļos! Putekļi nepaspēja zemē nosēsties, jo visu laiku kursēja mašīnas ar kravām! Nostrādāju tur pusgadu un tiku atlaists pēc paša vēlēšanās. 1964.gada 4.decembrī apprecējāmies. Sieva bija, bet darba nebija – iekārtojos “Energo PMK”, kur arī visu darba mūžu nostrādāju par celtnieku. Toreiz tas atradās tur, kur tagad ir Alūksnes tirgus, bet lejā, kur tagad ir SIA “Valdis” veikals un noliktavas, bija tautā sauktais čigānu parks. Tur pulcējās tie, kam patīk alkohols. Vēlāk PMK pārnāca uz Apes kalnu – te paši būvējām ēku, kur tagad uzņēmums atrodas, kā arī vairākas blakus esošās daudzdzīvokļu mājas uzņēmuma darbiniekiem. Joprojām tur strādāju – esmu priekšnieka vietnieks pa naktīm (smejas), jo katru trešo nakti eju strādāt par sargu!
Līvija: - Vīriešiem ir svarīgi būt noderīgiem arī vecumdienās. Mums, sievietēm, ir vieglāk – visādi mazie darbiņi mājās, ko darīt, bet vīriešiem grūtāk, tādēļ vajag nodarbi ārpus mājas, iziet sabiedrībā un tikties ar citiem cilvēkiem.
- Kāds ir jūsu iepazīšanās stāsts?
Līvija: - Mūs iepazīstināja. Mums kāzās arī vedēju nebija.
Pāvels: - Līvijas draudzene Skaidrīte, kura strādāja sakarniekos, uz armijas daļu bija atnesusi fotoalbumu. Sēdējām un šķirstījām to, ieraudzīju Līvijas fotogrāfiju un lūdzu, lai iepazīstina mani ar viņu. Skaidrīte jautāja, vai man nebūšot problēmu. Pēc kāda laika parkā mums bija noorganizēta tikšanās un pastaiga – draudzene bija kā savedēja. Meitenes bija divas, mēs ar draugu divatā. Iepazināmies un sākām draudzēties. Kā ieraudzīju Līviju, uzreiz sapratu, ka tā ir īstā meitene!
Līvija: - Es pirms tikšanās biju redzējusi Pāvela fotogrāfiju, jo man to iedeva Skaidrīte. Viņš mani pēc fotogrāfijas jau ilgāku laiku zināja, tikai nekā nevarējām satikties. Iepazināmies, sākām satikties. Toreiz jau tas nebija vienkārši – viņš dienestā, bet es otrpus žogam.
Pāvels: - Bet es biju brīvs – caur žogu uz visu nakti (smejas)!
Līvija: - Tā mēs draudzējāmies un satikāmies slepus neatļautās vietās. Bija jau reizes, kad Pāvelu pieķēra...
Pāvels: - Armijā braucu par šoferi uz sakaru mašīnas. Rītos pusseptiņos no daļas Alūksnē izbraucu uz bāzēm Strautiņos un Zeltiņos, vakarā septiņos atgriezos daļā Alūksnē, paēdu vakariņas un caur žogu prom pie mīļotās. Rotas komandieris teica: “Zinu, ka tu caur žogu aizbēdz, bet skaties, lai patruļnieki tevi nenoķer!” Vienreiz noķēra, bet nekas nebija – viss kārtībā! Toreiz biju kopā ar vēl diviem draugiem – tie gāja savu ceļu, piedzērās, iekrita skudru pūznī – skudras pēc tam bija visur: ausīs, degunā, apģērbā! Iemetām Alūksnes ezerā un noskalojām!
- Kur un kā svinējāt kāzas?
Pāvels: - Bija ziema, daudz sniega, putenis. Toreiz nebija modē rīkot kāzas ar vedējiem – sarakstījāmies un viss. No prieka aizbraucām pie fotogrāfa – abas mammas atstājām uz ielas, jo ļoti gribējām kāzu foto tikai diviem vien. Bijām tik laimīgi un apmierināti!
Līvija: - Svinības notika tepat Alūksnē, Annas ielā, kur toreiz dzīvojām mazā istabiņā. Bet no laukiem Veclaicenē bijām sarunājuši muzikantus – ar cītaru, jo Pāvelam ļoti patika cītaras mūzika.
Pāvels: - Toreiz dzīvojām mazā istabiņā bēniņu stāvā – turpat neliela virtuve un lielais skurstenis, turpat istaba. Kā iegāji gar skursteni virtuves daļā, apgriezties kur nebija – ārā jānāk atpakaļgaitā. Paaicinājām meistaru, lai uzmūrē plīti ar vienu riņķi – bija silti. Nodzīvojām tur piecus gadus, tur arī vecākā meita Natālija piedzima. Kad “Energo PMK” uzcēlām saviem darbiniekiem daudzdzīvokļu mājas Apes kalnā, mēs arī dabūjām dzīvokli, bet pirms tam priekšnieks brauca pa mājām un skatījās, kādos apstākļos ģimene dzīvo. Atbrauca pie mums, uzkāpa pa stāvajām kāpnēm jumtistabā, apskatīja istabu un jautāja, kur mums virtuve. Parādīju. Viņš iegāja, bet ārā netika – vēl arī dūšīgs bija. Centās apgriezties – nekā, teicu, ka ārā jānāk atpakaļgaitā. Nākamajā dienā no priekšnieka dabūju jaunā dzīvokļa Apes ielā atslēgas...
- Kādas īpašības jums abiem piemīt un kā gadiem ejot tās mainījušās?
Līvija: - Pāvelam ir vienreizējs raksturs! Tur vairāk nav, ko piebilst! Nepazīstu otru tādu cilvēku. Un mentalitāte viņam cita nekā mums, latviešiem – viņš visu uztver vieglāk. Es gan esmu straujas dabas. Vēl šodien atceros, kā toreiz jaunībā draudzene Skaidrīte man teica: “Negribēsi ar zaldātiem draudzēties, palaidīsi savu garām...” Tas mani ļoti aizķēra.
Pāvels: - Es sievai vienmēr saku, lai neko neņem galvā, nenervozē, laiž pāri – tā ir vieglāk dzīvot. Viņa man ir emocionāla, bet laba – šodien tik labu sievu ar uguni nesameklēsi gaišā dienas laikā! Es ne par ko nežēlojos. Tas, ka viņa ātri aizsvilstas, pat ir interesanti, bet zinu – paies dažas minūtes un nomierināsies.
- Kā nosargāt attiecības, lai līdz Zelta kāzām viens otru joprojām uzlūkotu ar mīlestību?
Līvija: - Jāprot arī īstajā brīdī paklusēt. Dzīvē visādi gājis, bet mums ir daudz draugu – tiesa, tagad jau daļa no viņiem atdusas kapiņos, bet ar pārējiem joprojām saticīgi dzīvojam. Arī paši savā starpā saticīgi dzīvojam. Galvenais ir pacietība un neaizmirst, ka arī otrs tev līdzās ir cilvēks, ne tikai tu pats. Ir jāspēj iejusties otra cilvēka ādā. Pāvels man arī nekad nav bijis neuzticīgs, naktīs vienmēr mājās. Mēs izklaidējāmies kopā ar saviem draugiem nedēļas nogalēs.
- Esat izaudzinājuši divas meitas.
Pāvels: - Kā izaudzināsi, tādi bērni arī būs. Jātur audzināšanas groži stingri – es tā darīju, Līvija bija pielaidīgāka.
Līvija: - Es savām meitām pakaļ nestaigāju, bija savi noteikumi. Es uzskatu, ka neko nevar panākt ar aizliegumiem. Bet katram laikam arī ir savi apstākļi un iespējas, vajadzības. Mēs jaunībā dzīvojām ar to, kas ir – šodien jaunie gatavi ņemt lielus kredītus, nezinot, kā atmaksās, bet viņiem vajag tūlīt un tagad.
- Kādēļ, jūsuprāt, šodien daudzi dzīvo nereģistrētā laulībā?
Līvija: - Jaunie tagad ir tik nepacietīgi: turpat iepazīstas, turpat jau viņiem kaut kas nepatīk un šķiras! Jaunie ir tik strauji – vajadzētu būt apdomīgākiem. Arī mēs ar vīru pa šiem 50 gadiem esam ne reizi vien strīdējušies – visāds ir bijis, bet tādēļ jau nav uzreiz jāmet cepure krūmos un prom. Ir jāmācās sadzīvot. Bet daudzi jaunie tagad ir kā dzirksteles – nepaspēj ieraut sērkociņu, kā jau deg! Pat līdz 60 gadu vecumam ir gatavi pie mammām dzīvot, nevis patstāvīgi.
Pāvels: - Bet teikt priekšā jaunajiem, kā rīkoties, nevajag – paši zinās! Neprecas tādēļ, ka zina: darba nav, naudas nav, kur vēl ģimeni uzturēt! Labi, ja darbs ir.
- Bet jums abiem arī sākumā neklājās viegli.
Pāvels: - Toreiz es nepārdzīvoju, jo darbs bija. Nepatika vienā darbavietā, varēji iet uz nākamo: melioratoros, PMK, ATU un citur! Kur tagad iesi? Vecie uzņēmumi likvidēti. Tagad jaunajiem nav pat, kam pažēloties par to visu – vienīgi sievai mājās, kura baras, ka ne tajā virzienā roc. Protams, darbu atrast var, bet jautājums – cik par to maksā? Tiesa, visiem būtu jāapzinās, ka jāsāk ar mazumiņu – man arī sākumā alga bija tikai daži desmiti rubļu. Turklāt toreiz arī sestdiena bija darbdiena, strādāju no sešiem rītā līdz desmitiem vakarā.
- Par ko esat strīdējušies?
Līvija: - Es esmu ātras dabas – ātri aizsvilstos, bet Pāvels pēc strīda vienmēr uzreiz nāk pakaļ, tik mīļi skatās manī – es tak nevaru uz viņa dusmoties!
Pāvels: - Jādara ātri, lai nepaspēj apdomāties – un viss kārtībā!
Līvija: - Uz vecumu jau vairs neesmu tik strauja – pašai uzreiz žēl paliek, ja pasaku ko skaļāk.
- Jūsuprāt, cik daudz viens otram var piedot, dzīvojot laulībā?
Līvija: - Tas atkarīgs no tā, kāds nodarījums. Būtu jāizdara liels pāridarījums, lai es ilgi vai pavisam nepiedotu. Mums tā nav bijis, bet, manuprāt, visgrūtāk ir piedot sānsoļus un pārmērīgu alkohola lietošanu.
Pāvels: - Mēs visus šos gadus esam dzīvojuši saticīgi, viens otram sliktu neesam darījuši.
- Laulība esot jākopj – tāpat kā rožu dārzs.
Līvija: - Jākopj gan (smejas)! Mēs arī viens otru ikdienā palutinām – to vajag visiem pāriem. Esmu tik laimīga, kad vīrs jau pirmais piecēlies un kaut ko mājās padarījis, brokastis pagatavojis, pirms es vēl cēlusies...
Pāvels: - Piepilsētā, Sīļos, mums ir mazdārziņš – vasarās tur dzīvojam pastāvīgi. Tur mums ir sava pirts: kā sestdiena, tā mēs uz pirti – pēc veselības! Diemžēl pilsētas pirti likvidēja – valdībai vienalga, par iedzīvotājiem nedomā: tikai tad, kad vēlēšanas tuvojas, sola zelta kalnus. Agrāk katru gadu atvaļinājumā braucām uz Ukrainu pie maniem radiem – tagad pēdējos gadus neesam braukuši. Bet drīz gaidām ciemos Alūksnē mana brāļa, kurš vēl vienīgais man Ukrainā palicis, dēlu ar sievu. Ukraina ir bagāta ar dabas resursiem, tādēļ tur tagad karo. Ceru, ka tas viss drīz atrisināsies un mierīgie iedzīvotāji vairs necietīs. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Līvija un Pāvels Lucenko.
Dzīvo: Alūksnē.
Bērni un mazbērni: vecākā meita Natālija strādā Alūksnes novada domes grāmatvedībā, jaunākā meita Alla - Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Alūksnes filiālē. Ir trīs mazdēli: Kristaps strādā “Alūksnes energoceltniekā”, Artūrs - Alūksnes novada pašvaldībā par iepirkumu speciālistu, Toms mācās par pavāru Rīgā, bet mazmeita Marta mācās Alūksnes pilsētas sākumskolā.
Vaļasprieki: kopīga atpūta un dārzs.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Zeltā vīta mīlestība un sirds

Kategorijas