Lai puķupods ar jēgu

2014. gada 10. oktobris 00:00

«Tiklīdz bērnam paliek pieci gadi, viņš stājas trauku mazgātāju aplī,» kāda četru bērnu māmiņa stāsta par savas ģimenes darbaudzināšanas metodēm. Ne vienmēr šis process norit gludi. Dažkārt pusaudzim nākas arī piedraudēt – ja neizravēsi burkānu dobi, netiksi pie draugiem! – atklāj mamma. Tomēr kopumā izdevies izveidot kārtību, kur katrs zina savus pienākumus, balvas par labi padarītu darbu un iespējamos privilēģiju zaudējumus pretējā gadījumā. «Daudzas lietas mēs darām kopā. Piemēram, gatavojam vakariņas. Vienkārši es viena pati ar lielo saimniecību netiktu galā,» viņa teic.

Nosalis biešu laukā
«Mūsdienās darba kā vērtības jēdziens ir ļoti izplūdis un katram individuāls. Vienam darbs nozīmē nomazgāt traukus un sakārtot istabu, citam labi mācīties, bet vēl kādam skaisti izskatīties,» psiholoģe Aiga Jankevica min lielākās atšķirības, salīdzinot, piemēram, ar pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem, kad darbs vairāk tika akcentēts un saprasts fiziskā plāksnē. Īpaši laukos.
«Piemājas saimniecības bija ne tikai veids, kā nodrošināt sevi ar pārtiku, bet arī vairot savu labklājību, piemēram, lielā daudzumā audzējot cukurbietes, ziedus vai kāpostus. Parasti tas bija smags un bieži vien nežēlīgs darbs pārsalušām rokām un kājām sēdēt laukā un griezt bietes. Tomēr arī tā bija darbaudzināšana. Tiklīdz bērns spēja noturēt rokās nazi vai kapli vai aiznest kāpostu no punkta A uz B, viņš tika iesaistīts,» min A.Jankevica. Viņa piebilst, ka šajā modelī bija vairāki lieli ieguvumi. Atvasītes ne tikai no mazām dienām iemācījās un pierada pie darba. Tas bija arī ģimenes kopīgais laiks ar strādāšanu, uzmundrināšanu, jokiem, pusdienām pie ugunskura vai mājās pie lielā zupas katla. Tāpat ierasta prakse bija aicināt talkā radus, draugus un kaimiņus, kas savukārt stiprināja savstarpējās draudzības un solidaritātes saites.

Bail no slapjas grīdas
Šajos laikos iespējas bērniem šādi mācīties darbu ir krietni sarukušas. Ik pa laikam gluži kā sociālas kampaņas tiek piedāvātas talkas zemnieku saimniecībās. Tur visa ģimene var ne tikai pielikt roku ražas novākšanā un līdz ar to arī sagādē savām vajadzībām, bet arī ierādīt mazajam kādu darbiņu un ļaut ieraudzīt, ka kartupelis, burkāns un kāposts «neaug veikalā».
Tomēr arī mūsdienu aizņemtajā un tehnoloģijām bagātajā ikdienā paliek vieta, kur mācīties darbu. Tās ir mūsu mājas, kas joprojām prasa fizisku kopšanu, veidošanu un tīrīšanu. Taču vecāki bieži saskaras ar lielu klupšanas akmeni. «Trīs četros gados, kad mazais ir vērojis, kā dara mamma vai tētis, un vēlas tajā iesaistīties, viņš nereti sastopas ar noraidījumu – ja tu ķersies klāt grīdas lupatai, visa grīda būs slapja, arī traukus nāksies pārmazgāt un istabu pārkārtot! Protams, bērna griba šajā vecumā stipri atšķiras no iespējām, tomēr ir ļoti svarīgi novērtēt iniciatīvu un ļaut piedalīties. Labi, nebūs tā glāze briljantspoža un varbūt beigās pat saplīsīs, bet pilnībā iegūst tie vecāki, kas ļāvuši mazajam darboties, nepārmetot par plūdiem un nebarot, ka tev jau nesanāk. Tas nokauj vēlēšanos un rada mazvērtības sajūtu,» brīdina Aiga.

Jārēķinās ar pretestību
Psiholoģe piebilst, ka darbaudzināšana balstās uz «trim vaļiem» – sākumā mazais vēro, tad dara kopā ar vecākiem, līdz beidzot dara pats. Ja vidējais posms iztrūcis un iniciatīva savulaik veiksmīgi noslāpēta, pēc dažiem gadiem tas sāk sāpīgi atmaksāties.
«Kad bērnam ir septiņi, astoņi, deviņi un vairāk gadi, mēs jau gribam, lai atvase kaut ko dara. Tu taču esi liels – pats vari izmazgāt krūzi, sakārtot istabu un nolikt vietā drēbes! Angļu valodu proti, bet salikt zeķes pa pāriem ne! Taču tagad negrib bērns. Kāpēc gan – līdz šim viss tik labi gājis!» modelē A.Jankevica. Lai to labotu, vecāki nereti ķeras klāt «smagajai artilērijai» – pavēl, draud, mēģina uzpirkt, tirgojas. Tomēr, tā rīkojoties, iznākums parasti ir spītīgs, atriebīgs, nepakļāvīgs, kā arī bailīgs bērns. «Šajā vecumā, mēģinot likt pie darba, vecākiem jārēķinās ar atvases pretestību. Tomēr, lai panāktu vēlamo rezultātu, jāsaprot, ka bērna attīstībā izkritis milzīgs posms, tāpēc jākāpjas atpakaļ un jāpiedzīvo, ka darām kopā. Vienalga, cik bērnam tajā brīdī ir gadu. Protams, ar lielu atvasi strādāt kopā ir grūtāk, jo šķiet – šo taču tev vajadzēja prast!» min psiholoģe, aicinot mammas un tētus neaizrauties ar moralizēšanu un indīgiem komentāriem.

Darbam jābūt jēgpilnam
Tomēr darbaudzināšana nenorit tikai mājās. Tai ir vieta arī izglītības iestādē, pārliecināta speciāliste.
«Gan bērnudārzā, gan skolā bērnam svarīgākais, ka viņa darbošanās ir jēgpilna. Ja uz palodzes stāv skaista puķe, bet mazais nezina, kā to sauc, un viņam nav nekādas darīšanas ar tās laistīšanu, veco ziedu nokniebšanu un nodzeltējušo lapu nokrišanu uz grīdas, bērnam šī puķe ir bezjēdzīga. Cita lieta, ja viņš kā dežurants vai puķkopis būtu atbildīgs par augu, iespējams, varētu apgleznot puķupodu un iespraust zīmīti ar tā nosaukumu, lai arī pārējie zinātu,» teic A.Jankevica, iestādamās par brīvdabas pedagoģiju – apkārtnes sakopšanu, talkošanu, stādīšanu, audzēšanu un arī ražas novākšanu. «Visu cieņu izglītības iestādēm, kas to dara. Kāpēc neierīkot skolas dārzu, kur katra klase uzņemas atbildību par iedēstīto. Tas arī saskan ar ekoloģisko domāšanu, un ir pavisam cita lieta atšķirībā no – atnes, noliec, padod! Kāpēc bērni nevarētu ziemā ar lāpstām sniegu šķūrēt, klasē noslaucīt putekļus un notīrīt tāfeli?» atgriezties līdzsvarā mudina psiholoģe. Pirms tam gan noteikti būtu jārunā ar vecākiem, lai neradītu iespaidu, ka bērns tiek piespiests strādāt. Ja visiem iesaistītajiem mērķis būs skaidrs un saprotams, tas noteikti atmaksāsies, pārliecināta Aiga. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Lai puķupods ar jēgu

Kategorijas