“Ātrajos” nekad nav garlaicīgi

2014. gada 10. oktobris 00:00

Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) dienests šogad atzīmē Latvijas ātrās palīdzības 110 gadu jubileju. Par godu tam dienests sumina darbiniekus, kuri visilgāk bijuši uzticīgi šim grūtajam un atbildīgajam darbam. NMP dienesta Alūksnes un Apes brigādēs ilgāk nekā 30 gadus strādā trīs darbinieces – Ilga Pelaka, Mārīte Soveiko un Irēna Oldere.

Medicīna – liktenis
NMP Apes brigādes sertificēta vecākā ārsta palīdze I.Pelaka šo darbu veic jau 31 gadu – kopš 1983.gada, kad pēc vidējās izglītības iegūšanas Liepnas vidusskolā absolvēja Rīgas 1. medicīnas skolu. Savu dzīvi izvēlējās saistīt ar medicīnu, jo bērnībā pati bieži slimoja ar dažādām vīrusu saslimšanām, bronhītu un bieži ārstējās slimnīcā. “Sākumā raudāju, jo man tas nepatika, bet vēlāk sapratu, ka tas ir mans liktenis, un ar interesi sāku vērot māsiņu darbu, viņas man uzticēja veikt nelielus darbiņus, piemēram, palīdzēju iznēsāt termometrus pa palātām. Tā pamazām radās interese par medicīnu,” atceras I.Pelaka.
Visus šos gadus viņa ir uzticīga NMP un atzīst, ka tā būs arī turpmāk. “Ja dzīvotu Rīgā, varbūt apsvērtu darīt ko citu, jo tur ir lielākas darba iespējas. Man patīk savs darbs, turklāt pati dzīvoju Apē un darbs arī tepat. Man arī patīk, ka tas ir dežūru darbs – diennakti nostrādāju un divas ir brīvas, kad varu pagūt daudz ko izdarīt. Protams, negulētās naktis paņem savu, bet katram darbam savs grūtums,” saka I.Pelaka.

Sāka ar sūnu zaļiem “UAZ”
I.Pelaka atzīst - šo gadu laikā dienestam ir mainījušies nosaukumi, bet jau 1983.gadā viņa darbu sāka tieši Apes brigādē, tikai Apes slimnīcā. Kad Apes slimnīcu likvidēja, pārgāja Alūksnes slimnīcas NMP dienestā, lai gan brigādes atrašanās vieta tāpat bija Apē. 2009.gadā tika pakļauti Vidzemes reģionālajam centram Valmierā, bet visi pacientu zvani par izsaukumiem tiek saņemti NMP dienestā Rīgā, kur tos tālāk novirza pa reģioniem, tostarp brigādei Apē. “Agrāk apkalpojām tikai Apes zonu, bet tagad, kad uz izsaukumiem brauc tuvākā brigāde, bieži braucam arī uz Smilteni, Grundzāli, Zvārtavas pagastu, arī Alūksni. Vedam pacientus arī uz Strenčiem, uz Vidzemes slimnīcu Valmierā un pat Rīgu. Saskaramies ar HIV, C hepatīta slimniekiem. Apes brigādes apkalpes zonā ietilpst Trapenes, Gaujienas, Virešu, Ilzenes, Jaunlaicenes, Veclaicenes, Apes pagasts un Apes pilsēta,” viņa stāsta.
I.Pelaka atceras, ka dienesta pirmās automašīnas bija sūnu zaļi “UAZ”, tad balti “UAZ”, tad “Volkswagen”, bet tagad ir “Mercedes Benz”, kuros ir visa nepieciešamā aparatūra pirmās palīdzības sniegšanai. “Bet līdz ar to arī atbildība ir lielāka, jo ir pieejama aparatūra, ar kuru jāprot rīkoties. Kad saņemam izsaukumu, vienas divu minūšu laikā mums jau jābūt transportā un jāizbrauc uz notikuma vietu. Diemžēl ir gadījumi, kad maldāmies, jo cilvēks nosaucis nepareizu adresi, adresēm ir vienādi nosaukumi, navigācija kļūdās,” viņa saka.

Pieņēmusi 14 dzemdības
I.Pelaka piekrīt – darbs ir ļoti grūts un atbildīgs, ar diennakts dežūrām, arī psiholoģiski grūts. “Pirms dažām nedēļām mūsu brigāde devās uz Gaujienu, kur bija smaga motocikla avārija – jau tad, kad brigāde ieradās, motocikla vadītājs bija ļoti smagā stāvoklī, darījām visu, kas mūsu spēkos 45 minūtes, bet viņš mira notikuma vietā... Bija braucis bez aizsargķiveres, tikai pirms trim dienām iegādājies motociklu... Šādi brīži, kad cilvēks aiziet, ir visgrūtākie. Tajā mirklī nav laika domāt, kā pats jūties, jo ir jāstrādā – dari visu, lai cietušajam palīdzētu,” saka I.Pelaka. Tomēr, neņemot vērā grūtības, ir arī patīkami mirkļi – Ilga savos darba gados pasaulē palīdzējusi nākt 14 mazuļiem. “Bija gadījums, kad sieviete no Trapenes pieteica dzemdības, bet līdz slimnīcai nepaspējām - mazulis piedzima NMP mašīnā manās rokās. Pēc diviem gadiem manas dežūras laikā atkal dzemdētāju no Trapenes vedām uz slimnīcu un atkal nepaspējām - mazulis piedzima manās rokās, turklāt tai pašai māmiņai!” Ir arī gadījumi, kad pēc palīdzības saņemšanas iedzīvotāji zvana uz reģionālo centru Valmierā un izsaka pateicību – par šādiem gadījumiem NMP dienestā iekšēji notiek uzteikšana un apbalvošana.
Šobrīd NMP esot vieglāk strādāt, jo katrā situācijā rīkojas pēc stingra algoritma, turklāt jebkurā mirklī, atrodoties izsaukuma vietā, var saņemt telefonisku Rīgas dežūrārsta konsultāciju, kā pareizāk rīkoties. “Izsaukumu raksturs ir ļoti dažāds, tādēļ mums jābūt plašām zināšanām – jāmāk strādāt gan politraumu gadījumos, gan ar sirds slimniekiem, infekciju gadījumos, jāprot pieņemt dzemdības – visu! Tādēļ regulāri apmeklējam kursus, apmācības, konferences, kārtojam ikgadējās ieskaites un testus. Bet man patīk darbs NMP, jo tas ir dinamisks un interesants – garlaicīgi nekad nav! Nevienu dienu, ejot uz darbu, nezinām, kas mūs sagaida,” saka I.Pelaka.

Trīs māsas - mediķes
Apes brigādes sertificēta ārsta palīdze M.Soveiko ir uzticīga NMP kopš 1979.gada, kad absolvēja Rīgas 1. medicīnas skolu un tika nosūtīta darbā uz Apes slimnīcu par ātrās palīdzības feldšeri. “Ģimenē esam četras māsas, no kurām trīs dzīvi saistījušas ar medicīnu: Maruta ir kardioloģe un Alūksnes slimnīcas valdes priekšsēdētāja, jaunākā māsa Edīte izmācījās par vecmāti, šobrīd gan šajā profesijā vairs nestrādā, bet es – par feldšeri. Darbs ir interesants un vienmēr man paticis. Tiesa, tas jāveic visos laika apstākļos un gan darbdienās, gan svētkos, bet - gods kalpot medicīnai! Ātrās palīdzības brigāde vienmēr ir pirmā, kas ierodas notikuma vietā – tikai pēc tam ir pārējie dienesti,” saka M.Soveiko.
Arī viņa atzīst, ka darba apstākļi šo gadu laikā ir uzlabojušies. “Mums ir laba darbinieku komanda Apē, ir sociālās garantijas, labāks transports un darba aprīkojuma nodrošinājums. Ļoti labi ir tas, ka jebkurā mirklī, esot izsaukuma vietā, vajadzības gadījumā pie NMP dienesta speciālistiem varam saņemt telefonisku konsultāciju, kā labāk rīkoties. Katru gadu papildinām zināšanas, jo darbs ir ļoti atbildīgs,” saka M.Soveiko. Viņa kopā ar kolēģi I.Pelaku strādā arī NMP Smiltenes brigādē. “Trūkst kadru, tādēļ strādājam arī tur – palikuši “vecie” kadri, kuri strādā ar sirdi un dvēseli. Piemēram, arī Laima Bētere jau ilgāk nekā 20 gadus strādā Apes brigādē, ilgi strādā arī Valda Šneidere, Signe Klētniece, Brigita Tetere,” saka M.Soveiko.
Agrāk pacienti bijuši iecietīgāki, bet tagad daudziem ir ielaistas saslimšanas, pacienti zina, kas viņiem pienākas, jo ir lasījuši daudz dažādu informāciju. “Patīkami ir tie mirkļi, kad pacienti zvana un saka paldies par sniegto palīdzību. Tas dod stimulu turpmākajam darbam, kas ir grūts un ko ne visi var veikt. Pēc dežūras beigām nevar aizvērt darbavietas durvis un nedomāt par darbu līdz nākamajai dežūrai, jo pie sevis vienmēr izvērtē, kā konkrētajā situācijā rīkojies, ko vēl varēji darīt, lai cilvēkam palīdzētu,” saka M.Soveiko.

Redz nelaimes priekšplānā
NMP dienesta Alūksnes brigādes ārsta palīdze I.Oldere savulaik ieguvusi feldšera specialitāti. Pirmā darbavieta bija Kalncempju feldšerpunktā, vēlāk pārnāca darbā uz Alūksni. Uz jautājumu, kādēļ pievērsusies medicīnai, viņa smaidot atbild, ka “patika baltais halāts un darīt labu cilvēkiem”. “Darbs nav viegls, ir atbildīgs, adrenalīna netrūkst – gan pozitīva, gan negatīva. Par katru izdevušos manipulāciju, kas tiek veikta šajos stresa un trauksmes apstākļos, tāpat kā par veiksmīgu pacienta transportēšanu uz slimnīcu, ir prieks! NMP dienesta brigāžu darbinieki ikdienā sastopas ar daudziem negatīviem notikumiem – skaistā ir ļoti maz. Mirklis, kad cilvēks izveseļojas, ir jau cits etaps, no kura mēs, NMP mediķi, esam ļoti tālu – mēs to neredzam. Mēs redzam nelaimes priekšplānā, bet par to, kas seko, varam tikai painteresēties,” saka I.Oldere. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Ātrajos” nekad nav garlaicīgi

Kategorijas