Kopības sajūta ir kā bezmaksas zāles

2014. gada 17. oktobris 00:00

2930

Alūksnes Invalīdu biedrībai šomēnes apritēs 25 gadi. Jau 5 gadus biedrībā darbojas arī teātra pulciņš, kura dalībnieki pagājušajā nedēļā Polijas pilsētā Goldapā piedalījās 13. starptautiskajā mazo teātra formu skatē cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Deviņu kolektīvu konkurencē alūksnieši izcīnīja trešo vietu.
- Pastāsties par Alūksnes Invalīdu biedrības vēsturi!
Anna Tumševica, biedrības valdes priekšsēdētāja: - Biedrību izveidoja Nikolajs Galahovs 1989.gada 24.oktobrī. Ilgus gadus viņš vadīja biedrību, bet es vadu kopš 2005.gada. Biedrībā ir vairāk nekā 200 biedru no Alūksnes un Apes novadiem. Apvienojam abu šo novadu invalīdus. Biedrībā var iesaistīties gan cilvēki ar dažādām saslimšanām, gan arī atbalstītāji, kuri vēlas iesaistīties un aktīvi darboties biedrības labā. Iesaistāmies dažādās aktivitātēs, bet ārpus Latvijas braucam vien ceturto gadu. Bijām Igaunijā un Lietuvā ekskursijās, bet nu devāmies uz Poliju, lai piedalītos konkursā. Ekskursijās braucam katru gadu, bet tikai pēdējos gados ārpus Latvijas, jo cilvēki vēlas redzēt ko vairāk. Vislielākais šķērslis jau ir valoda, bet organizatoriski viss ir diezgan viegli. Ir, protams, cilvēki, kuri slimības dēļ nevar braukt divu dienu ekskursijā, bet tad mēs plānojam dienas ekskursijas. Gribētos aizbraukt arī kaut kur tālāk. Sākumā plānojām doties uz Sanktpēterburgu, taču pašreizējā politiskajā situācijā izlēmām turp nedoties. Janvārī lemsim, kur īsti brauksim. Šī ir laba iespēja cilvēkiem kopīgi izbraukt, jo viens tu varbūt nekad to neizdarītu, bet kolektīvā gan.
Alūksnes Invalīdu biedrība jūt atbalstu arī no Alūksnes un Apes novada pašvaldībām, taču valstī kopumā atbalstu nejūtam. Latvijas valdība vispār neatbalsta nevalstiskās organizācijas, tikai saka, lai rakstām projektus, un viss. Pat igauņu un leišu valdība, kaut arī mazliet, bet tomēr atbalsta savas nevalstiskās organizācijas, taču Latvija to nedara, sakot, ka nav naudas. Pie tā arī paliekam.
- Kā radās ideja izveidot teātra pulciņu?
Gunta Jermacāne, valdes priekšsēdētājas vietniece un teātra pulciņa izveidotāja: - Man ļoti patīk teātris. Ieteicu biedrības vadītājai izveidot teātra pulciņu, un tā tapa arī mūsu teātra kopa. Esam ar teātri bijuši arī Rīgā un nu Polijā. Gribētos arī turpmāk doties uz citām Latvijas pilsētām un arī ārpus Latvijas. Pateicamies pilsētas domei un citiem sponsoriem, kuri palīdzēja mums realizēt ideju un nokļūt Goldapā!
Vera Sedleniece, teātra pulciņa vadītāja: - Visu laiku esmu darbojusies Alūksnes Tautas teātrī “Slieksnis”, arī mans vīrs Uldis Sedlenieks tajā bija režisors. Es pati gan nekad nebiju domājusi, ka strādāšu ar kādu kolektīvu, un šis ir mans pirmais kolektīvs kā vadītājai. Biedrībā katru gadu iestudējam kādu lugu. Jāatzīst, ka darbs nav viegls, bet man patīk, ka cilvēki to grib, un dalībniekiem arī patīk teātris. Katru gadu arī citiem biedrības biedriem atrādām, ko pa gadu esam izdarījuši. Katru reizi, protams, ir uztraukums, un, jāatzīst, valda stereotips, ka biedrību teātra pulciņos nav tik kvalitatīvu uzvedumu. Protams, mums nav jāpiedalās skatēs un jāiegūst kategorijas, bet mēs tik un tā darām pēc savām spējām, katrs iesaistāmies lugas veidošanā.
- Ko jums sniedz darbošanās teātrī un iesaistīšanās Invalīdu biedrībā?
Kārlis Jansons, biedrības biedrs no Jaunlaicenes: - Arī es agrāk biju spēlējis amatierteātrī un pēc uzaicinājuma nolēmu piedalīties. Biedrība kopumā sniedz tādas lielākas ģimenes sajūtu. Ja kādam ir grūti, tad viņš var atnākt un izrunāties, viņš nekad netiek atstumts vai atgrūsts. Ir tikai jānāk. Ir biedrības biedri, kuri audzē dārzeņus un palīdz tiem, kuri paši neko neaudzē. Katram ir sava aizraušanās: kādam dārzs, kādam teātris. Mēs katrs ar savu aizraušanos cenšamies palīdzēt citiem. Arī ar teātra izrādi kādam varam iedot guvumu - cilvēks var aizmirst uz brīdi par savām kaitēm. Ir biedri, kuri neiesaistās teātrī, bet, kad viņus uzaicina, viņi atsakās, taču tieši šī kopā būšana gan teātrī, gan biedrībā palīdz aizmirst par savām slimībām. Arī kopīgās ekskursijās varam aizmirst to, kas ir ar mums, un skatīties uz priekšu, piedzīvot kaut ko jaunu. Kad atbrauc mājās, tad atkal atkrīti atpakaļ rutīnā līdz nākamajai reizei. Uz biedrību var nākt katru dienu un var izmantot arī dažādus trenažierus un masažierus. Ir arī pērļošanas un dekupāžas kursi. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka, jo ir iespējas nākt un darboties, taču ne visi šīs iespējas izmanto. Es nāku biedrībā spēlēt arī kārtis, un novembrī Medņevā notiks zolītes mačs. Pēc Jaungada zolītes mačs būs arī Alūksnē. Meitenes brauc uz “Uno” spēles mačiem. Biedrība piedāvā dažādas iespējas cilvēkiem būt aktīviem un iesaistīties dažādās lielākās vai mazākās norisēs,
Edvīns Svars, biedribas biedrs no Alūksnes: - Biedrībā darbojos jau trīs gadus, un piedalīties teātrī mani uzaicināja Gunta. Reiz man bija jāaizvieto teātra dalībnieks Kārlis, un kopš tās reizes tā arī tur paliku. Man iepatikās, jo arī iepriekš biju spēlējis teātri. Kā organizācijas biedram man ir arī pienākums palīdzēt organizācijas darbā, un šis ir viens no veidiem, kā varu to izdarīt. Kopības sajūta, kuru sniedz biedrība, ir gluži kā zāles par brīvu.
Inese Kutuzova, biedrības biedre no Ziemeru pagasta: - Esmu biedrībā jau septiņus gadus, un jāatzīst, ka cilvēki ir kūtri. Man iesaistīšanās biedrībā palīdz uzturēt saikni ar cilvēkiem un vairāk par kaut ko interesēties. Mēs arī cits no cita kaut ko mācāmies. Sēžot vienam pašam mājās, var nonākt pat līdz depresijai, cilvēks arī atpaliek no sabiedriskās dzīves, no tās pašas politikas. Mēs biedrībā apspriežam aktuālākos jautājumus, un es ieteiktu cilvēkiem ar invaliditāti pārvarēt kūtrumu un iesaistīties Invalīdu biedrībā.
Aina Berķe, biedrības biedre no Bejas: - Esmu biedrībā jau vairākus gadus, un ar katru gadu biedru kļūs aizvien vairāk. Teātrī es iesaistījos tāpēc, ka man tas patīk un vispār esmu skatuves cilvēks. Kad pabeidzu dejošanu, tad sāku spēlēt Bejas teātrī. Spēlēju jau kopš 30 gadu vecuma un esmu pilnībā tam nodevusies. Tagad spēlēju gan biedrības, gan Bejas amatierteātros. Divos teātros spēlēt nav nemaz tik grūti, to var apvienot, jo tas man dod dzīves piepildījumu. Vienīgi dažreiz gan kāds mājas darbs tiek mazāk apdarīts. Grūtākais gan ir teksta mācīšanās, bet tas ir jāzina. Jāceļas kaut vai agri no rīta un jāmācās, bet tekstam ir jāiegulstas, jo, ja tā nav, tad uz skatuves nevari darboties pilnvērtīgi. Tas, protams, palīdz trenēt arī atmiņu un, kā saka mūsu teātra režisore, nav pat vajadzīgas nekādas atmiņu uzlabojošas zāles, jo jau tā trenējam atmiņu un tas palīdz to saglabāt. Līdztekus visam es darbojos arī Kolberģa tautas nama korī “Ezerlāse”. Tas viss man dod enerģiju. Ja vari vēl kaut ko dot sabiedrībai, tas ir ļoti labi. Lampu drudzis, pat ja tāds ir, uz skatuves tiek pilnībā nolikts malā. Ir jānododas pilnībā skatuves mākslai, lai sevi pilnībā atdotu skatītājam, un tas, protams, nav viegli.
- Vai ir bijuši arī kādi amizanti atgadījumi?
Kārlis Jansons: - Esmu biedrībā jau piecus gadus - gluži tikpat, cik teātrim. Lielākie kuriozi bijuši ar kādu vārdu pārteikšanos vai nesaklausīšanu. Nepadomājot tiek pateikts kāds līdzīgs vārds, bet ar citu nozīmi, piemēram, bija gadījums, kad “tehniķis” pārtapa par “santehniķi”. Visi pārpratumi gan notikuši mēģinājumos un uz skatuves nav bijis tā, ka būtu kāds pārpratums. Viss ir aizgājis, kā vajag.
- Kādi ir jūsu teātra nākotnes plāni?
Vera Sedleniece: - Mums jau top nākamā luga – Ilgas Voropajevas “Čaukstenes”. Jau Ziemassvētkos šo lugu izrādīsim tepat Alūksnē. Luga ir par sadzīvi, dažādiem sieviešu klubiņiem un arī ar humora piedevu. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kopības sajūta ir kā bezmaksas zāles

Kategorijas