Pats no sevis nekas nemainās jeb Psiholoģiskā diagnostika

2014. gada 17. oktobris 00:00

Skolēns kļuvis izklaidīgs, neiecietīgs, atzīmes pasliktinājušās, bet vecākiem vai skolotājiem ne vienmēr var izdoties noskaidrot tā īsto iemeslu un laikus risināt problēmu. Šādās un vēl citās situācijās ceļš uz risinājumu var būt psiholoģiskā diagnostika, skaidro psiholoģe Baiba Blomniece-Jurāne.
Ar psiholoģiskās diagnostikas palīdzību iespējams izpētīt cilvēka psihes darbību, izveidot vispusīgu viņa raksturojumu, izpētīt atsevišķas jomas – intelektu, personību, attiecības ģimenē un laulāto starpā. Tā bieži ir nepieciešama, lai citi speciālisti zinātu, kā cilvēkam palīdzēt. Īpaši nozīmīga psiholoģiskā diagnostika kļūst, lai saprastu, kā atbalstīt bērna attīstību. Bieži to lūdz logopēdi, ģimenes ārsti, neirologi, psihiatri, pedagogi un citi attīstības speciālisti.
Psiholoģisko diagnostiku veic klīniskais psihologs, kas ir speciāli apmācīts un tiesīgs izmantot savā praksē attiecīgās metodes. Lai speciālists veiktu psiholoģisko diagnostiku, ir nepieciešams kādas personas pasūtījums jeb cilvēkam ir jāzina jautājums, uz kuru viņš vēlas saņemt klīniskā psihologa atbildi.
Psiholoģiskajā diagnostikā tiek izmantotas dažādas psiholoģiskās izpētes metodes atbilstoši vecumam – testi, aptaujas, bērniem uzdevumi spēļu veidā.

Problēmas mācībās –
biežākais iemesls
Kā stāsta B.Blomniece-Jurāne, visvairāk par psiholoģisko diagnostiku interesējas skolas vecuma bērnu vecāki vai skolotāji, kuri saskaras ar bērnu grūtībām mācībās. Palīdzību meklē arī pirmsskolas vecuma bērnu vecāki, kuri pamanījuši, ka atvases uzvedībā vai attīstībā viss nenotiek, kā vairumam noteiktajā vecumā.
Lielākoties vecāki, kas atnākuši pēc palīdzības un atbildēm pie psihologa paši pēc savas gribas, saprot, cik būtiski ir izvērtēt, kur varētu slēpties bērna problēmas. «Nereti vecāki cer, ka atbildes būs uzreiz, taču diagnostika ir rūpīgs un garš process,» klāsta psiholoģe.
Dažkārt vecākiem liekoties, ka pietiks ar dažu minūšu parunāšanos, bet ir arī tādi, kuriem bijusi pieredze darbā ar psihologiem, un viņi apzinās, ka bērna nodarbībām kopā ar psihologu būs nepieciešama stunda vai pat divas, tiks veikti dažādi uzdevumi. Reizēm vecāki domā, ka psihologs pateiks, kas jādara, un viss mainīsies pats no sevis, bet tā, protams, nenotiek. B.Blomniece-Jurāne akcentē: «Dažkārt pēc diagnostikas psihologs dod ieteikumus gan vecākiem, gan skolotājiem, kuriem tad arī viss jāiedzīvina realitātē. Ja atzinums mētājas plauktā, neviens neievēro ieteikumus, rezultātus nevar gaidīt. Psiholoģiskā diagnostika ir veids, kā noskaidrot problēmu iemeslus, taču pēc tam arī jārīkojas, lai situāciju uzlabotu.»

Visiem diagnostiku nevajag
B.Blomniece-Jurāne skaidro, ka psiholoģiskā diagnostika gluži visiem bērniem nav vajadzīga, tā nepieciešama, ja rodas grūtības mācībās, ir šķietami kavēta attīstība, uzvedības problēmas. Nav noteikta ieteicamā vecuma, kurā šī metode izmantojama.
«Diagnostika jāveic tajā dzīves momentā, kad rodas jautājumi, kā risināt kādu problēmu uzvedībā, kad jānoskaidro, kāpēc bērnam ir attiecīgas izpausmes un kā rīkoties tālāk.»
Psiholoģes praksē bijuši gadījumi, kad ir noteiktas konkrētas diagnozes, kas radījis skaidrību pedagogiem un vecākiem, kas katram no viņiem ir jādara, lai bērnam palīdzētu attīstīties un iekļauties skolas dzīvē. Piemēram, kāda bērna uzvedība nav bijusi izprotama nedz skolā, nedz mājās, bet, uzzinot, ka viņam ir autiskā spektra sindroms, iesaistītajiem pieaugušajiem (logopēdam, skolotājiem, vecākiem), saņemot psihologa ieteikumus, bija skaidri rīcības soļi. Skolotāja vairs nedusmojas uz bērnu, bet gan rīkojas. Vecāki vairs nesoda bērnu, jo viņu dusmas uz bērna izpausmēm mazinās, jo vecāki saprot viņa uzvedības iemeslus. Būtiska ir sadarbība. Piemēram, ja skolotājs izlasa ieteikumus, kuros minēts veidot acu kontaktu, apstiprināt bērna atbildes un veidot pozitīvu emocionālu kontaktu, ja viņš ir atvērts un ieteikto realizē, tad, protams, rezultāti būs,» secina speciāliste.
Ir arī gadījumi, kad bērnam cenšas «pierakstīt» garīgo atpalicību, autismu vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, bet pēc psiholoģiskās izpētes rezultātiem noskaidrojas, ka problēmas ir tieši vecāku un bērnu attiecībās. Tās sakārtojot, mainās bērna mācību motivācija, uzlabojas rezultāti, bet vēl pēc viena mācību gada jautājumi par to, vai šim bērnam ir kāda no minētajām diagnozēm, zuduši.

Izpēta personību
Psiholoģisko diagnostika ļauj konstatēt specifiskas psihes izmaiņas, psihes traucējumu raksturu un dziļumu, tāpēc to izmanto arī psihiatrijā.
Ir ieteicams apmeklēt speciālistu, kurš ir sertificēts lietot Latvijā standartizētus testus. Tas nozīmē, ka klīniskais psihologs izmantos tādu metodi, kuras rezultātus var salīdzināt ar noteiktiem standartiem noteiktā vecuma grupā atbilstoši Latvijas situācijai. Tieši šādu testu izmantošana speciālistam ļauj veidot ticamus secinājumus par cilvēka intelektu un personību.
Psiholoģiskā diagnostika sastāv no vairākiem posmiem – pasūtījuma noskaidrošana, klienta dzīves vēstures datu iegūšana. Psihologs var iepazīties ar medicīnisku un/vai sociāla rakstura dokumentāciju, lai izvēlētos atbilstošāko izpētes metodi. Tālāk izpētes procesā patērētais laiks ir atkarīgs no mērķa. Pilnai psiholoģiskai izpētei, kas ietver gan intelekta, gan personības un emocionālās jomas izpēti, nepieciešamas aptuveni četras piecas stundas, kādas konkrētas sfēras izpētei – no vienas līdz divām stundām.
Lai cilvēks nezaudētu spēju koncentrēties, psiholoģiskā izpēte tiek sadalīta vairākās daļās, lai nepārsniegtu pusotru stundu vienā tikšanās reizē. Strādājot ar bērniem, speciālists individuāli nosaka nepieciešamo atpūtas paužu biežumu un ilgumu.
Pēc šā posma notiek psiholoģiskās izpētes rezultātu apstrāde, kad speciālists analizē rezultātus un tos apkopo rakstiskā atzinumā, ietverot rekomendācijas. Pilna psiholoģiskā izpēte klientam nozīmē četras līdz piecas stundas no viņa laika, bet speciālistam septiņas līdz desmit stundas.
Saņemot psiholoģiskās izpētes atzinumu, cilvēks iegūst pētāmās jomas raksturojumu, kā arī konkrētus ieteikumus, kas jādara, lai attiecīgo jomu uzlabotu.
Par bērna intelektuālo vai personības izpēti ieteikumi tiek sniegti pēc vajadzības gan vecākiem, gan skolotājiem vai citiem speciālistiem, kas nodarbojas ar bērna attīstību, ja tas atbilst pasūtījuma jautājumam. ◆

◆ Nosūta iestādes – skola, bērnudārzs, ģimenes ārsts, sociālais dienests, logopēds, psihiatrs, neirologs un citi speciālisti.
◆ Lai noteiktu bērna gatavību skolai.
◆ Sūdzības mācībās (lasīšanā, matemātikā un citos priekšmetos par atmiņu, uzmanības koncentrēšanu).
◆ Sūdzības par uzvedību izglītības iestādē vai mājās.
◆ Grūtības vecāku un bērnu attiecībās.
◆ Bērns bieži slimo vai arī ārstam rodas aizdomas par psihosomatisku saslimšanu. Piemēram, veicot izpēti, nereti atklājas, ka slimošanas iemesls ir saspīlētas attiecības starp vienaudžiem vai ģimenē vai arī ir paaugstināta spriedze mācību laikā.
◆ Bērns fiziski neattīstās atbilstoši vecumam – tādos gadījumos ir vērts noskaidrot arī intelektuālo attīstību.
◆ Vecāki sūdzas par bērna uzvedību.
◆ Kavēta valodas attīstība.
◆ Lai saprastu, kā darbojas bērna intelekts. Piemēram, var gadīties, ka ir vizuālās uztveres traucējumi, kādēļ bērns nespēj lasīt, varbūt ir darba atmiņas traucējumi, kādēļ bērns nevar iemācīties lasīt. Varbūt ir citi intelektuālās darbības iemesli, kuru dēļ ir apgrūtināta valodas uztvere, izpratne, lasīšana, rakstīšana, kurus precīzi noteikt var tikai klīniskais psihologs.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pats no sevis nekas nemainās jeb Psiholoģiskā diagnostika

Kategorijas