Bijusi līdzās daudzos pārmaiņu procesos lopkopībā

2014. gada 24. oktobris 00:00

2446

Par alūksnieti Dainu Liberti mūs rosināja uzrakstīt lasītāji, uzsverot viņas profesionalitāti un vienmēr ieturēto attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem. Darbā, neņemot vērā solīdo vecumu, viņa nemitīgi ir uz auto riteņiem, lai nokļūtu pie zemniekiem savos pārraugāmajos pagastos, jo veic lopkopības pārrauga darbu. Daina bijusi līdzās daudzos pārmaiņu procesos lopkopībā un apmācījusi citus, neliedzot savu padomu un zināšanas.
Lai gan dzīvē nav klājies viegli, jo nācies piedzīvot traģisku zaudējumu, D.Liberte nesūrojas, vien nosaka: “Kā ir, tā ir.” Viņa atzīst, ka vienmēr labprāt strādājusi savu darbu, un vadās pēc principa – laba tā diena, kas nodzīvota. “Galvenais, lai Dievs dod veselību – bez tās nekā,” saka D.Liberte.
Savulaik viņa mācījusies Strautiņu pamatskolā, pēc tam – Alūksnes vidusskolā un Rīgas lauksaimniecības neklātienes tehnikumā, iegūstot zootehniķa specialitāti. Pēc tam uzsāka darba gaitas lopkopībā, kur nostrādāti kopumā 50 gadi. Daudzus gadus D.Liberte ir lopkopības pārraudze vairākās zemnieku saimniecībās Alūksnes un Apes novados un joprojām sadarbojas ar iestādi, kurā pati nostrādājusi ilgāk nekā 40 gadus – akciju sabiedrību “Siguldas mākslīgās apsēklošanas stacija”.
- Pastāstiet par savas profesijas izvēli – kādēļ zootehniķe?
- Tā dzīvē sagadījās. Apprecējos, mainīju dzīvesvietu uz Alsviķiem, bet tur nebija man piemērota darba. Dzirdēju, ka vajadzīgs kontrolasistents – tā sākās mana saistība ar lopkopību. Alsviķos nostrādāju 11 gadus. Tad pārcēlāmies uz Alūksni un radās iespēja strādāt šajā profesijā Siguldas mākslīgās apsēklošanas stacijas pakļautībā - biju mehanizētās slaukšanas instruktore, šajā jomā biju atbildīga par visu Alūksnes rajonu. Šī iestāde un darbinieki man visu dzīvi ir bijuši kā saules stariņš! Katru gadu braucām pa republiku un izzinājām jaunākās tehnoloģijas, apmācījām slaucējas, rīkojām slaukšanas sacensības, labākie brauca uz republikas sacensībām Siguldā. Šajā jomā mums ļoti palīdzēja Apes lauksaimniecības skola un pasniedzēja Veronika Ābolkalne. Pēc tam šādi instruktori kā es vairs nebija vajadzīgi – visi jau bija apmācīti, tad kļuvu par Alūksnes rajona ciltslietu zonas zootehniķi. Tas bija citādāks darbs, kas saistīts ar govju vērtēšanu. Kad vēl strādāju Alsviķos, manā pārziņā bija arī aitas, kam arī tolaik sākās mehanizētā cirpšana. Apmeklēju aitu cirpšanas kursus, lai pēc tam veiktu apmācības rajonā. Sagadījās, ka man pašai bija jāstartē republikas sacensībās – izcīnīju pat 3.vietu un dāvanā saņēmu radio! Savā dzīvē esmu cirpusi daudz aitu – tas ir fiziski ļoti grūts darbs. Aitu jāprot nocirpt atbilstoši metodikai un tikmēr ar viņu jāstrādā, kamēr kažoks paliek vienā pusē, bet aita – otrā. Mūža laikā tūkstošiem aitu esmu nocirpusi! Vēl nesen to darīju, izpalīdzot saimniekiem, bet šogad pateicu – viss, pietiek!
Savulaik kolēģe ieteica iegūt pārrauga apliecību. Toreiz šķita – kam man tas vajadzīgs, bet šobrīd kā pārraudze strādāju jau 15 gadus. Manā uzraudzībā ir desmit zemnieku saimniecības Alsviķu, Trapenes un Kalncempju pagastā. Tās ir dažāda lieluma – no 5 slaucamām govīm līdz 100. Lielākā manā pārraudzībā esošā zemnieku saimniecība ir “Rīti” Alsviķu pagastā. Veicu dažādu uzskaiti, zemnieku paņemtie piena paraugi tiek nosūtīti uz laboratoriju, kas pēc tam atsūta detalizētu izvērtējumu. Pēc tam kopīgi domājam, kā uzlabot ganāmpulku.
- Kā gadu gaitā mainījies zootehniķa darbs?
- Ļoti! No zinātniskā viedokļa ir ieviesti daudzi jauninājumi, notiek plaša pētniecība, viss notiek modernāk, tiek datorizēts.
- Kā jūs raksturotu situāciju piena lopkopībā mūsu novados?
- Situācija pagastos ir atšķirīga. Malienā ir maksimāli izmantotas visas iespējas – tur ir ļoti daudz ganāmpulku. Pretēji ir Jaunalūksnes pagastā – kādreiz tur bija 1000 govis, tagad piena lopkopībai lielākos apmēros pievērsušās tikai divas zemnieku saimniecības. Prieks par Mālupi un Liepnu, kur ir daudz zemnieku un labu saimniecību, platības tiek apsaimniekotas. Patīkami, ka šodien daudzas zemnieku saimniecības ir aktīvas, domā par attīstību. Tiesa, šodien saimnieki vairs tik ļoti neizkopj ganības kā agrāk, kad ganības bija regulāri jāpļauj, jāļauj tām ataugt. Šodien cilvēks ir nonācis dažādās strupceļa situācijās ar tehniku, naudasmaku, jo viss maksā. Bet ganāmpulki ir izkopti, zemnieki ir zinoši, labprāt brauc uz semināriem un papildina zināšanas, paši par daudz ko interesējas. Lauku cilvēki neslēpj, ka piena lopkopība ir viņu iztikas avots – viņi paši sevi nodarbina grūtā darbā, vienalga, darbdiena vai svētku diena, un nopelna sev iztikšanai. Mūsu novados ļoti maz ir gados jaunu cilvēku, kuri pievērsušies šai nozarei – lielākā daļa jau ir mūža otrās puses gados. Tiem, kuriem ir ņemti kredīti saimniecības attīstībai, nekas cits neatliek, kā turpināt iesākto, lai kredītus nomaksātu.
- Agrāk Latvijā populāra govju šķirne bija Latvijas brūnā, kurai bija augstāks tauku un olbaltumvielu procents pienā, bet mazāks izslaukums. Tagad izvēlas melnraibās vai sarkanraibās, kurām tauku un olbaltumvielu procents pienā ir zemāks, toties lielāks ir izslaukums.
- Jā, šobrīd Latvijas brūnā ir aizstumta maliņā, jo tā nav tik ražīga kā pārējās šķirnes. Kādreiz, kad braucām uz kursiem, jokojām, ka Latvijas brūnā ir bada izturīga šķirne – kolhozu laikos govīm tika skujas barotas un kas tik vēl ne, bet tās izturēja. Nez vai šodienas šķirnes ar skujām izbarotu... Latvijas brūnā ir laba šķirne! No “Latvijas brūnās” varēja iegūt 10-11 laktācijas, bet no melnraibajām - tikai 6-7. Bet šķirne Latvijas brūnā ir saglabāta – pirms kāda laika manā pārraugāmajā teritorijā Trapenē bija zemnieks, kurš audzēja tikai Latvijas brūnās govis. Lai šķirni saglabātu, Latvijā izveidoja speciālu kūti, kurā izvietotas tikai Latvijas brūnās - tajā nonāca arī šā zemnieka govis. Manās pārraugāmajās saimniecībās lielākais izslaukums ganāmpulkā ir vidēji virs 8000 kilogramiem no katras govs.
- Manas bērnības garšas pienu veikalos šodien nopirkt nevar...
- Protams! Šodien veikalā tādu pienu nopirkt nevar – vienīgi pie zemniekiem. Šodien pārstrādātājiem taukus vairs nevajag – veikalā nopērkamais piens ir pasterizēts un atšķaidīts. Ar ko atšķaidīts, to zina tikai piena pārstrādātāji.
- Jūsuprāt, latvietis vienmēr turēs govis un gādās par piena ražošanu?
- Domāju, ka jā. Tiesa, šonedēļ televīzijā dzirdēju ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska teikto par gaidāmo Eiropas klimata politiku: Latvijai liek samazināt izmešu daudzumu, kas, savukārt, varot apturēt lauksaimniecības attīstību Latvijā. Ko gan lauksaimniecība dara sliktu? Gluži pretēji: ražo, apstrādā zemi, audzē kultūraugus un gādā par gaisa attīrīšanu!
- Zinu, ka gatavojaties nākamgad pamest savu iemīļoto darbu un nodoties pelnītajai atpūtai, kas jums pienākas jau vairākus gadus...
- Jā, viss, pietiek – cik tad var! Man bija iespēja pensionēties 55 gadu vecumā, bet pirmā pensija bija niecīga – 45 lati. Toreiz aizbraucu pie priekšnieka un teicu, ka ar tādu pensiju izdzīvot nevarēšu un gribu turpināt strādāt. Laikā, kad Andris Šķēle bija premjerministrs, strādājošajiem pensionāriem pensiju vispār nemaksāja, toties tagad pensionāram, ja pensija ir lielāka par 265 eiro, no pensijas jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis: par katru eiro atvelk 24 centus. Šoruden pensijas indeksēja, bet atbilstoši šai sistēmai gandrīz pusi no pieliktā palielinājuma valsts arī paņems sev atpakaļ nodokļos! Bet – tāda dzīve un politika, tur neko nevar izmainīt.
Lielākos zemniekus savā pārraugāmajā teritorijā esmu uzrunājusi iziet apmācību un iegūt B kategorijas apliecību, kas viņiem ļaus pašiem veikt manu līdzšinējo darbu savā saimniecībā. Šonedēļ pirmie trīs zemnieki – viens no Alsviķiem un divi no Trapenes – brauca saņemt apliecību konsultāciju centrā Ozolniekos. Pārējie pāries pie citiem pārraugiem. Alūksnes novadā, piemēram, Mālupē, Malienā dažiem zemniekiem jau ir šādas apliecības jau vairākus gadus.
- Zemniekam šodien pašam jābūt vispusīgi izglītotam it visā.
- Jā. Turklāt ļoti daudz kas saimniecībās notiek datorizēti, līdz ar to viņiem saimniecībās uz vietas veidojas datu bāzes, kas ir ļoti vērtīgi katrai saimniecībai. Es labprāt savas prasmes nodotu tālāk kādam jaunajam pārraugam, bet nav neviena, kurš būtu gatavs to uzņemties. Turklāt šodien visam vajag naudu – arī mācību kursiem.
- Pastāstiet par saviem vaļaspriekiem!
- Man patīk no klūgām pīt grozus un citas lietas. Pati klūgas apstrādāju, līdz tās der pīšanai. Savam vaļaspriekam esmu atvēlējusi vienu kaktiņu istabā. Pirms daudziem gadiem Alūksnes Tautas lietišķās mākslas studija “Kalme” organizēja kursus klūgu pīšanā, kurus es arī apmeklēju, un tā tas sākās. Toreiz uz kursiem pieteicās 60 cilvēku, pasniedzējs brauca no Daugavpils. Esmu pinusi grozus, tortes formas, dažādus trauciņus un citu. Alūksnes pirmsskolas izglītības iestāde “Sprīdītis” pirms vairākiem gadiem uzrunāja mani nopīt āra puķu kastēm trauciņus – tos arī esmu pinusi. Vēl man patīk strādāt savā dārziņā Alsviķu pagastā, atrasties mežā un dabā. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Daina Liberte.
Dzimusi: 1938.gada 31.decembrī Zeltiņu pagastā.
Izglītība: vidējā speciālā.
Nodarbošanās: lopkopības pārraudze.
Ģimene: meita Renāte ir Alūksnes Tautas Lietišķās mākslas studijas “Kalme” vadītāja, dēls Modris ir kamīnu mūrnieks. Mazdēli Ivars, Nauris un Kristaps.
Vaļasprieki: pīšana no klūgām, dārza darbi, sēņošana.
Moto: “Laba diena tā, kas nodzīvota!”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Bijusi līdzās daudzos pārmaiņu procesos lopkopībā

Kategorijas