Atgriezusies mājās Apē, lai paliktu

2014. gada 31. oktobris 00:00

9065

Līga Vīksna

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Diāna Jakovļeva-Pelaka.
Dzimusi: 1986.gada 15.februārī Alūksnē.
Izglītība: absolvējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu, iegūstot pirmā līmeņa augstāko izglītību biroja darba organizatora specialitātē.
Nodarbošanās: Apes tautas nama vadītājas pienākumu izpildītāja.
Ģimene: vīrs Romāns šobrīd strādā Vācijā, dēls Aleks (10 gadi) un meita Annika (novembrī būs 2 gadi).
Vaļasprieki: dziedāšana, tautas dejas, grāmatu lasīšana, ceļošana.
Moto: “Piederēt, mīlēt un būt!”

Apeniete Diāna Jakovļeva-Pelaka ir atgriezusies mājās: ne tikai dzimtas mājās pēc vairāku gadu dzīves un darba Rīgā, Vācijā, bet arī Apes kultūras dzīves norisēs, gūstot sirdsmieru sev, ka tieši šeit ir viņas īstā vieta, kur iesakņoties uz palikšanu.
Viņa ir vienkārša, komunikabla un sirsnīga - cilvēks, ar kuru var izrunāt ne tikai darba lietas, bet arī personiskas problēmas, kas vienmēr tiek uzklausītas ar cilvēcīgu ieinteresētību – tādu Diānu jau paguvuši iemīļot kolēģi kopš augusta, kad viņa uz laiku sāka veikt Apes tautas nama vadītājas pienākumus.
Bērnību Diāna ir pavadījusi Apē. Mācības 1.klasē uzsāka Rezakas humanitārajā ģimnāzijā, turpināja Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā. Pēc 9.klases absolvēšanas mācījās Rīgas Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā kora klasē. “Tur paguvu mācīties tikai gadu, jo pieteicās dēliņš, tādēļ mācības turpināju Alūksnes vakarskolā, pēc tam iestājos RPIVA Alūksnes filiālē,” saka Diāna. Strādājusi dažādus darbus Alūksnē, līdz pārcēlās ar ģimeni uz Rīgu, jo Alūksnē darba iespējas bija ierobežotas. Tolaik lielu un vērtīgu darba pieredzi Diāna guva, strādājot divus gadus SIA “Enhars” Rīgā par lietvedi-sekretāri. “Tur bija ļoti laba galvenā grāmatvede, kura man iemācīja, ka par katru izdarīto vai neizdarīto darbu jābūt atbildīgam. Tas bija tālākais posms manam nākamajam darbam “Latvijas Krājbankā”, kur biju juridiskās pārvaldes tiesvedības daļas speciāliste. Strādāju tur līdz brīdim, kad sākās bankas likvidācija,” saka Diāna.
- Un tad kopā ar vīru aizbraucāt strādāt uz Vāciju?
- Jā, aizbraucu līdzi vīram. Sākumā dēls vēl palika Latvijā, bet pēc dažiem mēnešiem arī viņš pārcēlās uz Vāciju. Nekas spīdošs mūs tur negaidīja – fabrikas darbs. Divus gadus strādājām, līdz piedzima meitiņa – viņa mums ir Latvijas pilsone, kura dzimusi Vācijā. Tad man ar mazo bija jādzīvo mājās un domās arvien biežāk sāku atgriezties Latvijā. Sapratu, ka divi gadi – tas ir ilgs posms, bet es nebiju sevi pilnveidojusi, emocionāli piepildījusi. Man vēl vismaz piecus gadus intensīvi būtu jāmācās vācu valoda, lai varētu atrast normālu darbu – tādu, kādu es vēlētos darīt. Un tad vienā mirklī nolēmu, ka braukšu atpakaļ uz Latviju!
- Kāpēc?
- Vācijā daudz kas ir citādāk, un man tas īsti nebija pieņemams. Arī izglītības sistēma viņiem ir citādāka. Piemēram, 15 minūšu laikā Aleks varēja izpildīt visus mājasdarbus – ļoti maz uzdod darīt mājās, bet uz nedēļas nogali vispār neuzdod mājasdarbus. Vācijā bērniem skolās nav svētku pasākumu, piemēram, Ziemassvētkos, nerīko arī klases vakarus. Trūka kopības izjūtas. Vācijā skolās bērniem nenodrošina siltas pusdienas, bet, manuprāt, silts ēdiens augošam bērnam ir ļoti nepieciešams. Tur pusdienlaikā bērni ēd savas līdzi paņemtās sviestmaizes. Arī bērnudārzos ir cita sistēma – Latvijas bērnudārzi ir vecāku sapnis! Ja Vācijā bērns no pulksten 8.00 līdz 17.00 atrodas bērnudārzā, vecākiem par to jāmaksā 200 eiro, turklāt iekļaujot tikai vienas reizes ēdināšanu! Vācijā dzīve ir dārga – jāmaksā arī par skolu, pagarināto grupu un citu, līdz ar to gandrīz visu nopelnīto nākas atdot rēķinos. Man tas nebija pieņemami, tādēļ ar bērniem šogad maijā atgriezos Latvijā. Vīrs uz nenoteiktu laiku palika vēl strādāt Vācijā.
- Latvijā tomēr ir labāk?
Jā! Es tomēr nevarētu Vācijā dzīvot pastāvīgi, lai gan ar tādu domu mēs tur pārcēlāmies. To divu gadu laikā man neradās piederības izjūta Vācijai. Vāciešu attieksme pret iebraucējiem ir citādāka nekā pret saviem tautiešiem. Vācijā ir jārunā vāciski un jādara tas ļoti labi, ja vēlies strādāt daudzmaz kvalificētu darbu. Tādēļ arī iebraucēji Vācijā strādā mazkvalificētus darbus. Ne tāpēc es Latvijā mācījos augstskolā, lai Vācijā strādātu fabrikā. Nauda nav iemesls, lai sevi mocītu un neredzētu dzīvi, lai gan tieši naudas dēļ cilvēki pamet Latviju. Vācijā man nebija, kam uzticēt bērnus – te ļoti izjūtu vecāku atbalstu, jo uz viņiem vienmēr varu paļauties. Ja godīgi – tagad es jūtu, ka dzīvoju un piepildu savus sapņus! Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem, ka man ar bērniem bija, kur atgriezties – mūsu dzimtas mājā Apē. Vecāki nekad nav lieguši savu padomu, nekad nav atgrūduši, bet vienmēr atbalstījuši un palīdzējuši jebkurā dzīves situācijā. Liels paldies viņiem par to! No mammas mācos mērķtiecību, no tēta – sirsnību, jo viņš ir gādīgs, rūpējas par ģimeni un to, lai mājā vienmēr būtu silti visiem, kas tur atgriežas.
- Kā nokļuvi darbā Apes tautas namā?
- Atgriezāmies maijā, vasaru pavadīju atpūšoties – Latvijā vienas vasaras laikā redzēju daudz vairāk nekā Vācijā divu gadu laikā! Bet vasaras beigās sāku intensīvi meklēt darbu gan Alūksnē, gan Apē. Saka, ka Alūksnē nav darba – man bija trīs darba piedāvājumi! Un tad īstajā brīdī man piezvanīja Apes novada domes priekšsēdētāja Astrīda Harju un uzrunāja pamēģināt uzņemties šo darbu no augusta līdz laikam, kamēr līdzšinējā vadītāja ir bērna kopšanas atvaļinājumā. Protams, piekritu! Pazīstu vietējos iedzīvotājus, pati visu laiku esmu dziedājusi Apē un ir izveidojušās labas savstarpējās attiecības. Manas ugunskristības jaunajā darbā bija Apes Pilsētas svētku rīkošana – pievienojos komandai, kad puse darba jau bija izdarīta, un centos saprast, par ko esmu atbildīga es. Bez labas komandas to nevarētu paveikt, kur cits citam uzticas, palīdz, neliedz padomu, ir atbildīgi.
- Vai viegli vadīt pilsētas kultūras dzīvi?
- Šis ir mans sapņu darbs, jo ietver sevī visu to, kas man patīk, un no visa – pa drusciņai: līgumu kārtošana, organizatoriski jautājumi, finanses, lietvedība, kontaktu veidošana ar māksliniekiem, tas, ka pati varu plānot un organizēt. Tas viss man ļoti patīk! Atzīstos – jau kopš mazām dienām ar apbrīnu un cieņu uzlūkoju kultūras nama vadītāju un pie sevis domāju: “Lūk, tas ir darbs!” Šis darbs ir mana sirdslieta – uz darbu nāku ar prieku un mājās eju tāpat. Šobrīd paredzēts, ka strādāšu līdz 2015.gada janvārim, bet – cik ilgi vajadzēs, tik strādāšu. Šim darbam atdodu sevi visu pēc vistīrākās sirdsapziņas. Šobrīd jāsāk plānot arī tautas nama budžets nākamajam gadam.
- Droši vien ieceru ir daudz.
- Jā! Man gribētos veikt ārsienas renovāciju ēkas daļai pret ielu. Tautas namā darbu turpinās visi esošie amatierkolektīvi – sezonas atklāšanas koncerts jau bija. Cenšos, lai tautas nama pasākumi būtu saistoši dažādu paaudžu cilvēkiem. Piemēram, 8.novembrī būs grupas “Tranzīts” koncerts, kas ļoti patīk jauniešiem. Novembrī viesosies Zane Jančevska ar savu programmu, būs Ilvas Karro koncerts. Ziemassvētku laikā rīkosim vairākus pasākumus, kas veltīti labdarībai. Savukārt gadu mijā vēlos īstenot ieceri par nebijušu pasākumu – kopīgu Jaungada sagaidīšanu. Parasti Jaungada nakts ballei Apes tautas nama durvis ir atvērtas no pulksten 1.00, bet mana iecere ir jau 31.decembra vakarā no pulksten 20.00 visiem pulcēties un vecā gada pēdējās stundas pavadīt kopā ar mūziku, atrakcijām, loteriju, dejām, ārā kopīgi sagaidīt jauno gadu, lai atkal atgrieztos telpās un turpinātu ballēt.
- Šodien ir tik daudz informācijas, kultūras norišu pārbagātības – ar ko vēl var ieinteresēt cilvēkus?
- Jā, tā arī ir – grūti. Nesen biju seminārā Gulbenes novada Lizumā, kur stāstīja par pilsētu un novadu svētku organizēšanu. Man patika, kā pateica viena kultūras darbiniece: kad pasākums ir par brīvu, atsaucība ir maza, bet, kad pasākums ir par maksu, tad cilvēki jautā - kādēļ jāmaksā? Tajā pašā laikā vecāki nežēlo trīs eiro par dažām minūtēm, lai apmaksātu savam bērnam atrakcijas, bet nav gatavi maksāt trīs eiro par koncertu. Stāsts ir par to, kas cilvēkiem ir prioritātes.
- Tavuprāt, cilvēks ir gatavs katru nedēļas nogali apmeklēt pasākumus?
- Kā kurš, liela daļa ir pasīvi. Ir auditorijas daļa – stabilie nācēji, par kuriem zini, ka viņi būs vienmēr, un ir tādi, kuri nenāk ne par brīvu, ne par maksu. Ja salīdzinām, tad vācieši prot labāk atpūsties. Tiesa, daudzās iestādēs darbs viņiem beidzas jau apmēram pulksten 15.00 vai 16.00, lai varētu ļauties atpūtai, bet pirmdienās darbs sākas tikai pulksten 10.00.
- Kādas īpašības novērtē apkārtējos cilvēkos?
- Atklātību, tiešumu, pretimnākšanu, izpalīdzību un lai nav liekulis. Par saviem kolēģiem varu teikt tikai labākos vārdus. Attiecībās ar kolēģiem cenšos būt vienkārša un sirsnīga, jo – darba kolektīvs mums katram ir kā otra ģimene. Ja es nebūšu pretimnākoša pret citiem, tad brīžos, kad man vajadzēs palīdzību, citi tādi nebūs pret mani. Paldies amatierkolektīvu vadītājiem Sandrai Oto, Edītei Dauškanei, Dacei Ķelpei, Guntai Liepiņai, Ilzei Celenbergai un Jānim Teteram par atsaucību un padomiem, kā arī pārējiem tautas nama darbiniekiem! Pati esmu atbildīga, bet ar veselīgu devu paškritikas – manuprāt, cilvēkam jāprot būt paškritiskam, lai arvien tiektos uz kaut ko labāku un augstāku.
- Uz ko pati šobrīd tiecies?
- Sapņi un mērķi ir tas, kas cilvēku notur pie dzīves – ja to nebūtu, tad dzīve būtu bezjēdzīga un vienmuļa. Es savus sapņus jau pamazām īstenoju, bet ir vēl daži – visus nevar uzreiz atklāt, to nākamajā intervijā (smejas)! Un, kad sapnis ir īstenots, jāsapņo nākamais – nedrīkst stāvēt uz vietas.
Man mērķis ir arī turpināt izglītoties – nākamgad gribu iestāties augstskolā, lai iegūtu augstāku izglītību. Kādā fakultātē – šobrīd vēl domāju.
- Ko dari brīvajā laikā?
- Vienmēr esmu dziedājusi un daru to joprojām – dziedu Apes jauktajā korī, sieviešu ansamblī, solo. Nesen atsāku vēl vienu hobiju – tautas deju dejošanu, esmu Apes deju kolektīva “Metenis” dalībniece. Šie ir divi lielākie vaļasprieki, kas arī aizņem visvairāk brīvā laika. Ļoti patīk ceļot – gan pa Latviju, gan ārpus tās. Labprāt lasu grāmatas – man patīk romantika, kara drāmas un izglītojoša literatūra. Tā kā Annika vēl ir maza, nevaru pilnībā nodoties visiem saviem vaļaspriekiem, bet – gan jau bērni paaugsies. Es vēlētos Apē apmeklēt vēl gleznošanas pulciņu, balles deju nodarbības un sporta zāli. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atgriezusies mājās Apē, lai paliktu

Kategorijas