Caur ērkšķiem uz zvaigznēm

2010. gada 20. novembris 14:50

1678

Ja būtu jānosauc Alūksnes novada lielākie patrioti, starp tiem noteikti tiktu minēts Alūksnes Brāļu kapu komitejas vadītājs Uldis Veldre. Viņš ir klāt visos pasākumos, kas saistīti ar Latvijas vēstures svarīgākajiem notikumiem. Viņš ir aktīvs vēstures materiālu apzinātājs, kura zināšanas šobrīd varētu pielīdzināt enciklopēdiskiem apmēriem. Pateicoties viņam, Alūksnes novadā iedibinātas patriotismu veicinošas tradīcijas, bez kurām ikgadējais pasākumu plāns vairs nav iedomājams. Viņš devis nozīmīgu ieguldījumu piemiņas vietu sakopšanā un atjaunošanā, rūpējoties par to saglabāšanu nākamajām paaudzēm.

Atgādina cīņu kaujas laukā

Daudzu gadu garumā paveiktais darbs šogad novērtēts arī valsts līmenī, ieceļot U.Veldri par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Tiesa, kā atzīst U.Veldre, saņemtais ordenis ir pagodinājums, bet nekad nav bijis mērķis. „Ne jau apbalvojuma vai atzinības dēļ es to visu daru, bet tikai lai celtu godā un neļautu aizmirst tos, kas mūsu valsts labā atdevuši dzīvības,” viņš saka. Strādājot pie vēstures saglabāšanas, gājis visādi. Ir atrasti domubiedri, atbalstītāji un jauni vēstures entuziasti, kas gatavi dot savu artavu tās apzināšanā. Tajā pašā laikā ir bijuši brīži, kad labajiem nodomiem nācies saskarties ar neskaitāmiem šķēršļiem un pretestību no līdzcilvēku puses. Ne velti U.Veldre sava darba gadus raksturo ar Triju Zvaigžņu ordeņa devīzi: caur ērkšķiem uz zvaigznēm. „Pietrūkst cilvēkiem patriotisma,” viņš nopūšas, atminoties visus gadījumus, kad rūpes par vēstures saglabāšanu atgādinājušas cīņu kaujas laukā. Lai gan pievēršanās tai notikusi vien mūža otrajā pusē, mīlestība un cieņa pret vēsturi veidojusies jau bērnībā, kas aizsākusies tepat, Alūksnē.

Atrod mātes māsai vīru

U.Veldre dzimis 1932.gada 7.jūnijā. „Istabiņā, kur tagad cep tortes,” viņš noslēpumaini saka. Izrādās, savulaik ģimene dzīvojusi mājā, kur šobrīd atrodas konditorejas cehs „Kārumiņš”. Uz māju, kur U.Veldre dzīvo tagad, ģimene pārcēlusies trīsdesmito gadu beigās. Lai gan šeit pavadīta lielākā daļa mūža, būdams mazs, viņš ne par ko nav varējis tajā iedzīvoties. Šī iemesla dēļ regulāri notikusi bēgšana no mājām, slēpjoties pie stacijas novietotajās baļķu grēdās. Uzdevums atgriezt „pazudušo dēlu” mājās parasti uzticēts U.Veldres mātes māsai Zentai. „Viņai izdevās mani izvilināt ārā, taču reiz iesprūdu un pat pie labākās gribas nevarēju tikt laukā,” viņš atceras. Tā kā viņa tēvs dienēja 7.Siguldas Kājnieku pulkā, talkā saukti tēva biedri, kas palīdzētu nocelt baļķus un izdabūt puisēnu laukā. Palīgus komandējis jauns, gaišmatains puisis, kas ar mātes māsu Zentu „saskatījies” un pavisam drīz abi apprecējušies. Kopš tā brīža, U.Veldre ne reizi vien, ciemojoties mātes māsas mājās, atgādinājis, ka tieši viņa palaidnību dēļ tā tikusi pie vīra.

Lidotāja vietā kļūst par pedagogu

Tiesa, sākoties skolas gadiem, U.Veldre izcēlies nevis ar palaidnībām, bet gan centību. Viņš rāda pamatskolas liecību, kurā redzami tikai piecinieki. Ar panākumiem absolvēta arī vidusskola, pēc kuras sekojušas mācības Fizkultūras institūtā. Sporta vietā viņš gan labprātāk būtu izvēlējies lidotāja karjeru, par kuru sapņots jau kopš bērnu dienām, taču toreiz to liedza padomju laika likumi un fakts, ka viņš dzimis okupētā zemē. Pirmās darba gaitas kā sporta skolotājs U.Veldre uzsācis Rīgā. Iespējams, tur viņš būtu arī palicis, ja ne mātes slimība. Lai rūpētos par vecākiem, U.Veldre pēc apmēram 20 gadu prombūtnes atgriezies dzīvot dzimtajā pusē. Tas noticis 1970.gadā, kad viņš sācis strādāt par skolotāju tagadējā Alūksnes vidusskolā. Kaut gan deviņdesmitajos gados U.Veldre iesaistījies politikā, vienu brīdi pat kļūstot par Saeimas deputātu (1997 – 1998), Alūksnes vidusskola palikusi viņa pēdējā īstā darba vieta. No tās aiziets prom 1985.gadā veselības problēmu dēļ, kas aizvedušas uz Tuberkulozes un plaušu slimību klīniku Sauriešos.

Slimnīcā piedzīvo otru atdzimšanu

Šajā slimnīcā pavadītos sešus mēnešus U.Veldre uzskata par savu pārdzimšanu. Tieši te aizsākusies viņa pievēršanās vēsturei, kas kļuvusi par apsēstību turpmākās desmitgades. Tā kā veselības stāvoklis pieprasīja pastāvīgu gultas režīmu, gultas biedra radiniece laika kavēšanai nesa lasāmvielu no Valsts bibliotēkas „melnajiem” jeb aizliegtajiem fondiem. Guļot slimnīcas gultā, izlasītas neskaitāmas grāmatas par Latvijas vēsturi un arheoloģiju, armiju, Brīvības cīņām, iedvesmojoša dzeja un interesanti raksti žurnālos. „Kad iznācu no slimnīcas, biju kļuvis par citu cilvēku,” atceras U.Veldre. Tandēmā ar bērnībā pieredzēto, no vecvecākiem dzirdētajiem nostāstiem un vecāku ieaudzināto mīlestību pret savu zemi, viņš apņēmies visus savus spēkus veltīt dzimtās vietas vēstures apzināšanai un to cilvēku godināšanai, kas par to atdevuši savas dzīvības. „Diez vai lasītais uz mani būtu atstājis tik lielu iespaidu, ja jau bērnībā tam nebūtu radīta labvēlīga augsne,” viņš uzsver. „Tieši tāpēc vienmēr esmu pastāvējis uz to, ka valsts vēsturi jāsāk mācīt jau no mazām klasēm.”

Materiālus izmanto grāmatu veidošanā

Materiālu vākšana sākta ar 1.Valmieras Kājnieku pulku. Apstaigātas daudzas tuvas un tālas mājas, kurās kādreiz dzīvojuši Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Nokļūšanai uz turieni izmantota stopēšana. „Atlika pacelt roku, lai kāds uzreiz pieturētu. Tagad to vairs nesagaidīsi. Vari nostāvēt pieturā nez cik ilgi, garām pabrauks piecas sešas pazīstamas mašīnas, bet neviena nepieturēs, lai pavestu kādu gabaliņu uz priekšu,” viņš ar rūgtumu salīdzina. Sākumā pastāvējusi iecere izveidot Valmieras un Siguldas kājnieku pulkiem veltītu grāmatu, taču no tās nācies atteikties atsaucības trūkuma dēļ. „Izrādījās, ka nevienam vēsture nav vajadzīga,” secina U.Veldre. Savāktie materiāli gan nav gājuši zudumā. Tie izmantoti citu autoru grāmatu veidošanā. Vienlaikus apzinātas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru kapa vietas. Par loģisku turpinājumu to sakopšanai sekojusi Brāļu Kapu komitejas dibināšana 1989.gadā. Šīs organizācijas ietvaros arī paveikts lielākais darbs, kas vainagojies ar piemiņas vietu sakopšanu, piemiņas plākšņu izgatavošanu un uzstādīšanu, kā arī 7.Siguldas Kājnieku pulka pieminekļa un Karvas Brāļu kapu pieminekļa atjaunošanu.

Saļimst bez spēka pieminekļa pakājē

Daudzi darbi veikti par pašu Brāļu Kapu komitejas dalībnieku personīgajiem līdzekļiem un ziedojumiem. U.Veldre gan bilst, ka ziedojumu te ir mazākā daļa, jo atsaucība izrādījusies pieticīga. Par piemēru tiek minēts kāds ārzemju latviešiem rīkots pasākums deviņdesmito gadu otrajā pusē. Kaut gan pasākums bijis kupli apmeklēts, tā laikā savākti vien nepilni 40 lati. Lai iegūtu līdzekļus, U.Veldre savulaik devies uz mežu lasīt ogas, par kurām iegūtā nauda izlietota piemiņas plākšņu uzstādīšanai. Personīgie līdzekļi nav žēloti, lai nekavētu ar vēsturi saistītu ieceru virzību. Vēl pavisam nesen viņam uz Rīgu steidzamā kārtā nācies nogādāt dažus dokumentus. Tā kā palīdzība no uzrunātajiem cilvēkiem atteikta, viņš uz Rīgu devies ar taksometru. Pēdējos 20 gados piedzīvotais savu ietekmi atstājis uz veselību. Organizējot 7.Siguldas Kājnieku pulka pieminekļa atjaunošanu, gadījies arī saļimt bez spēka tā pakājē, nokļūstot slimnīcā. Tas gan nemazināja atdevi, ar kādu tiek strādāts vēstures lauciņā. Tiklīdz veselība sākusi uzlaboties, viņš ar jaunu sparu meties pie savu ieceru īstenošanas.

Viss vēl nav zaudēts

Nākamajā gadā apritēs 900.gadskārta, kopš pirmajās Novgorodas hronikās minēta senā latgaļu zeme Očela, kuras galvaspilsēta bija Alūksnes pilskalnā. Šī notikuma atzīmēšanu Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris uzskata šobrīd par savu galveno uzdevumu. Viņš ir gandarīts, ka plaši tiek atzīmēti arī citi vēsturiskie notikumi. Piemēram, Lāčplēša diena, kurai veltīti pasākumi notika gan Alūksnē, gan Apē, gan abu novadu visos pagastos. Tāpat priecē, ka pēdējos divos gados Alūksnes svecīšu vakaros redzami jauni cilvēki ar saviem bērniem. „Tas liecina, ka viss vēl nav zaudēts un nepiepildīsies Bībelē rakstītie vārdi: tauta, kas aizmirsusi savus varoņus ir lemta pagrimumam un verdzībai,” uzsver U.Veldre.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm

Kategorijas