Ne mirkli nenožēlo savu lēmumu atgriezties Alūksnē

2014. gada 7. novembris 00:00

7544

Diāna Lozko

Alūksniete Evija Eglīte 1.septembrī uzsāka darbu Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā par jaunatnes lietu speciālisti. Pirms tam viņa dzīvoja Rīgā un strādāja restorānā par viesmīli. Atgriešanās Alūksnē bija spontāns lēmums un, lai arī Evijai šķita, ka viņa neatgriezīsies Alūksnē tik drīz, tagad viņa šo izvēli it nemaz nenožēlo.
- Pastāsti par savu darbu un tā specifiku.
- Šie divi mēneši man ir bijuši mācīšanās periods, jo mācos no saviem kolēģiem, braucu arī uz jaunatnes darbinieku apmācībām. Mācos sastrādāties ar bērniem un jauniešiem. Cenšos saprast, kas viņus interesē un ko viņi gribētu darīt, kas ir interesants dažāda vecuma bērniem. Palēnām to sāku apjaust. Strādājot šādu darbu, ir grūti “iekāpt” rutīnā. Manos darba pienākumos ietilpst arī jauniešu kluba vadīšana, kā arī dažādu pasākumu un aktivitāšu bērniem un jauniešiem rīkošana. Pieskatu arī bērnus, kuri pēc skolas savu brīvo laiku pavada jauniešu centrā, kur noris vairāki pulciņi. Populārākie ir deju un džambas pulciņi, bet viens no jaunākajiem ir šaha pulciņš. Katru mēnesi mēs organizējam sākumskolas bērniem spēļu dienu, kura viņiem ļoti patīk un ir aktīvi apmeklēta.
- Vai jaunieši Alūksnē ir aktīvi un kā viņus labāk iesaistīt dažādos pasākumos?
- Kopš strādāju, esmu pamanījusi, ka ir konkrēti jaunieši, kas dara visu, bet nezinu, ko dara citi. Tie aktīvākie jaunieši jauniešu centrā ir aptuveni desmit, un tas nav daudz. Varbūt citi iesaistās sporta aktivitātēs un nenāk uz šejieni. Es skolas gados iesaistījos divos koros, dejoju “Enku-Drenku” un aktīvi iesaistījos jauniešu klubā. Nezinu, no kā ir atkarīgs tas, kāpēc vieni jaunieši ir aktīvāki, bet citi ne. Kopumā jauniešu Alūksnē ir daudz, bet daudzus no viņiem nekur nevar redzēt. Pieļauju, ka daudzi ir vai nu kautrīgi, vai arī viņus neinteresē iesaistīšanās aktivitātēs. Piedāvājam arī jauniešiem pašiem nākt ar savām iniciatīvām. Piemēram, Irma Sprice brīvprātīgi divreiz nedēļā pasniedz dejas jauniešu centrā. Man tas šķiet ļoti forši, jo viņa dara to, kas viņai patīk, un mēs palīdzam viņai ar to, ka dodam vietu, kur to darīt. Atbalstām viņu arī, ja viņa vēlas doties uz kādu deju konkursu. Es būtu priecīga, ja jaunieši nāktu vairāk ar savām iniciatīvām un gribētu kaut ko darīt, jo daudz ir tādu, kuri gribētu kaut ko darīt, bet nezina, ko. Ja jauniešus neinteresē mūsu piedāvātais nodarbību klāsts, viņi var nākt un veidot savējo.
- Kādi ir lielākie stereotipi attiecībā uz jauniešiem?
- Mani pārsteidza tas, ka pasākuma laikā nāk jaunieši, kuri tiešām kaut ko dara, bet, kad viņi aicina arī savus draugus, jauniešiem ir stereotips, ka nevar nākt uz pasākumiem, ja viņi nedarbojas jauniešu centrā, bet tā nav. Mēs rīkojam pasākumus, lai viņi redzētu, cik te ir forši, un nav pat jābūt iesaistītam kādā pulciņā. Bērni un jaunieši var uz šejieni nākt arī tad, ja negrib iesaistīties aktivitātēs, var nākt vienkārši izpildīt mājasdarbus vai atnākt pasēdēt ar draugiem, satikties. Te ir vieta, kur katrs var nākt un vienkārši pavadīt savu brīvo laiku. Vienmēr ir skaļākie un klusākie jaunieši un klusākajiem varētu būt bail, ka viņus nepieņems, bet šeit par to tiešām nebūtu jābaidās, jo ikviens ir laipni gaidīts.
- Vai tev bija grūti atgriezties uz dzīvi Alūksnē?
- Atgriezties Alūksnē mani pamudināja darba piedāvājums. Jūnija vidū man piedāvāja darbu, un līdz šī jaunā darba sākumam, kas sākās septembrī, manas domas vairākas reizes mainījās. Dažreiz man šķita, ka Alūksnē būs garlacīgi, jo biju pieradusi pie Rīgas dzīves, citreiz man likās, ka tas ir tieši tas, ko es šobrīd gribu darīt un kas man ir vajadzīgs. Rīgā man bija iestājusies sava veida rutīna, bet šobrīd varu teikt, ka es nevienā mirklī nenožēloju savu lēmumu atgriezties Alūksnē. Atgriežoties bija grūti darbā, jo nācu ar prieku, taču tie bija jauni pienākumi un nebija īsti skaidrs, ko no manis sagaida. Likās, ka no manis gaida vairāk, nekā es varu, bet man ir brīnišķīgas kolēģes, kuras mani vienmēr iedrošina. Katrā darbā ir svarīga šī iedrošināšana, jo man bija ļoti bail kļūdīties, bet kolēģes iemācīja, ka kļūdīties nav slikti, jo nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.
- Ko tu teiktu tiem, kuri saka, ka Alūksnē nekas nenotiek?
- Man liekas, ka tās ir pilnīgas muļķības! Tie, kas saka, ka Alūksnē nekas nenotiek, ir tie, kas neko negrib darīt. Viņi pat nepainteresējas, kas te notiek, jo viņiem ir šis muļķīgais stereotips, ka te nekas nenotiek. Nesen mums bija sadraudzības vakars ar jauniešiem no Apes un Jaunpiebalgas. Izgājām pastaigā pa Alūksni un stāstījām, kas te notiek. Viens jaunietis no Jaunpiebalgas teica, ka mums taču te ir viss, ko vajag! Tas man likās tik patiesi, jo cilvēks, kurš šeit bija pirmo reizi, to redzēja, bet cilvēki, kas šeit dzīvo, to neredz. Viņi tam nepievērš tādu uzmanību, un, manuprāt, latvieši bieži vien ir neapmierināti. Piemēram, ceļi uzrakti, kultūras nams ciet, bet viņi neredz, ka pēc tam šīs vietas būs saremontētas un skaistas. Tāds iespaids man ir radies.
- Kādi ir tavi nākotnes plāni saistībā ar mūziku?
- Ar mūziku esmu saistīta visu savu dzīvi. Mācījos mūzikas skolā jau kopš 1.klases, mācījos spēlēt klavieres. Tagad tās palaikam paspēlēju, daudz jau neko nemāku, bet cenšos. Spēlēju arī ģitāru. Viena pati dziedu tikai mājās, kaut gan man ir tāds niķis, ka visu laiku kaut ko dungoju. Manā galvā vienmēr skan kāda dziesma, manuprāt, nav tāda mirkļa, kad neskanētu. Publiski dziedu pārsvarā ar savu ģimeni vai tikai māsu Signi. Muzikālajā ziņā man nav nekādu lielo plānu, jo tas ir vairāk kā hobijs. Visvairāk man patīk dziedāt ar ģimeni Ziemassvētkos. Tas tiešām ir sirsnīgi, jo tas ir viens no iemesliem, kādēļ sanākt kopā. Tad uz Alūksni atbrauc arī māsa, kura dzīvo Rīgā.
- Vai plāno palikt uz dzīvi Alūksnē?
- Tuvākos gadus divus – jā. Tāds ir mans plāns, bet gribētu arī padzīvot ārzemēs, varbūt izmantot brīvprātīgā darba ispējas. Manuprāt, ir svarīgi uz kādu laiku atstāt sev ierasto vidi, jo redzēt pasauli un satikt cilvēkus ar citādāku mentalitāti ir lieliska pieredze. Gribētu arī pabeigt augstskolu kultūras jomā. Man ir ienākusi prātā doma, ka es varētu būt arī skolotāja, bet tas pagaidām ir idejas līmenī. Esmu domājusi arī par pedagoga darbu Alūksnē. Dzīvosim - redzēsim! ◆

Vizītkarte

Vārds, Uzvārds: Evija Eglīte.
Dzimšanas gads, vieta: 1990.gada 5.septembris Dobele.
Ģimene: mamma Sanita, tētis Didzis, māsa Signe.
Izglītība: nepabeigta augstākā.
Hobiji: tautiskās dejas, mūzika un ceļošana.
Dzīves moto: “Nekas nenotiek bez iemesla.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ne mirkli nenožēlo savu lēmumu atgriezties Alūksnē

Kategorijas