Putina poga – par brīvu un ietekmīga

2014. gada 7. novembris 00:00

1414

Iebraucot Pededzes pagasta centrā, var justies kā krievu tautas pasakas spēkavīrs Iļja Muromietis. Uz akmens pie pašvaldības ēkas redzams uzraksts: “Pa labi – “zirgu” noparkosi, pa kreisi – sievu pazaudēsi, taisni – pasakā tiksi.” Šķiet, viss ir skaidrs – no akmens pa labi ir mašīnu stāvlaukums. Tā teikt, “laižot pa kreisi”, ir droša iespēja pazaudēt laulāto draugu. Bet taisni ir ceļš uz Krievijas robežu. Vai patiesi Pededzē uzskata, ka kaimiņvalstī var dzīvot kā pasakā?
Patiesība izrādās cita - uzraksts uz akmens radies, kad tika rīkots pārgājiens un pasākums “Pa pasaku takām”. Tā norises vieta bija tautas nams, kas atrodas taisni pretim akmenim. “Varētu šo uzrakstu atstāt, bet tad visi jautās, ko tas nozīmē. Pagaidām tas ir palicis, bet iespējams, ka tiks nodzēsts,” spriež pagasta pārvaldes vadītāja Daiga Vītola.

Dzīve nav pasaka abpus robežai
Tomēr, šķiet, arī mūsu “tulkojums” nav nemaz tik neiespējams. Pie pagasta pārvaldes sastaptā sieviete, kura nevēlējās minēt savu vārdu, uzskata, ka otrpus robežai dzīvot ir labāk. Tā viņa secinājusi, jo dodas uz Krievijas pierobežu pie radiem, kuriem ir darbs. Savukārt pededziete un viņas vīrs ir bezdarbnieki, kuri uzskata, ka arī pārtikas produktus otrpus robežai var iegādāties lētāk.
“Cilvēkiem pirktspēja ir mazinājusies. Tomēr nav tā, ka Latvijā cenas tikai palielinās. Visas preces var sadalīt trīs daļās: 1) preces, kurām cenas samazinās, 2) cenas paliek nemainīgas un 3) cenas palielinās. Lai gan tika solīts, ka līdz ar piena iepirkuma cenu samazināšanos veikalos šie produkti būs lētāki, vismaz mūsu veikalos tas nav jūtams. Nedaudz lētākas ir desas, arī gaļa,” salīdzina veikala vadītāja Ļena Kaminska. Protams, pircēji visvairāk tērē pārtikai. Līdz ar gaisa temperatūras pazemināšanos aug pieprasījums pēc alkoholiskajiem dzērieniem. Varētu domāt, ka veikalā apgrozījums ir palielinājies pēc aizlieguma ievest ne tikai akcīzes preces, bet arī cukuru no Krievijas. “Veda daudz gan savām vajadzībām, gan draugiem un paziņām. Taču arī mūsu veikalā pirka gan cigaretes, gan citas preces. Tagad pircēju skaits ir samazinājies, jo nav vairs tik intensīvas kustības pāri robežai,” salīdzina Ļ.Kaminska.
No veikala ar pirkumiem mājup dodas Jevgeņija Ņikitina, kurai šis ir 87. mūža gads. Viņa Pededzē dzīvo apmēram desmit gadus, bet iepriekš bija Lavru (Krievija) iedzīvotāja. Sirmgalve saņem Krievijas pensiju rubļos, tāpēc nākas mainīt uz eiro. “Man pensija ir laba – 10 200 rubļi, tas ir 200 eiro. Turklāt man no Krievijas atved zāles, kas tur ir lētākas. Esmu tur dzīvojusi, aptiekā strādā draudzene, kura zina, kādas zāles man ir nepieciešamas, tāpēc var tās pārdot, neprasot recepti,” stāsta J.Ņikitina. Vai viņa gribētu atgriezties Krievijā? Nē, nomiršot tepat Latvijā.
“Protams, cilvēkiem nepatīk, ka te ir liels bezdarbs. Taču ir jāsaprot, ka, dzīvojot Pededzē, kas ir pierobežas teritorija, esam izvēlējušies tādu dzīvesvietu, kur nav daudz darba vietu un nevar gūt lielu peļņu. Tas nozīmē, ka pašiem ir jādomā, ko darīt. Varbūt ir jāmeklē darbs citur, paliekot dzīvot šeit. Te ir klusa un droša vide, te ir dzimtās mājas, mūsu draugi un tuvinieki, savas tradīcijas. Ja kāds ir ar to neapmierināts, tad viņam ir jāmaina dzīvesvieta. Nevar cerēt, ka kāds te visu izdarīs un piedāvās darba vietas. Tas jau patiesi būtu kā pasakā!” spriež D.Vītola. Viņa atzīst, ka ir ļoti smagi jāstrādā, lai varētu nopelnīt mežizstrādē vai lauksaimniecībā. Ar gadiem kļūst fiziski grūti strādāt, turklāt pasliktinās veselība. Tāpēc iespējams, ka daudzi ir zaudējuši cerību un izvēlas pārtikt no pabalstiem. “Aizbraucot uz Rīgu, droši vien var atrast darbu. Bet vai pededzietim patiks galvaspilsētas drūzma un dzīves dārdzība?” spriež D.Vītola. Pededzē darba vietas ir pagasta iestādēs, kooperatīvajā sabiedrībā, zemnieku saimniecībās, kokapstrādes uzņēmumos vai mežizstrādes brigādēs. Nesen asfaltētais ceļš uz Alūksni uzlabo satiksmi ar novada centru. Vairāki pededzieši ir atraduši darbu Alūksnē, kā arī kaimiņos Mārkalnes pagastā un citviet.

Salīdzinājums liek domāt un vērtēt
Lai gan arī Liepnas pagasts atrodas pierobežā, Pededze ir atšķirīga. Tas nav skaidrojams tikai ar iedzīvotāju sastāvu, kurā 76 procenti ir krievu tautības. Pārsvarā viņi ir te dzimuši un tikai nedaudzi ienākuši pēc Otrā pasaules kara. Tomēr, šķiet, vairāk nekā citviet ir jūtams informatīvās telpas dalījums, ko ietekmē latviešu un krievu masu saziņas līdzekļi. “Protams, mūsu cilvēki skatās galvenokārt to televīziju raidījumus, kurus var uztvert. Ir dekoderi vai slēgti līgumi ar “Viasat” un citām kabeļtelevīzijas kompānijām, taču redzēt Latvijas televīziju ir problemātiski. Acīmredzot Krievijas televīzijai ir spēcīgāki raidītāji, jo to uztvert nav grūti pat ar parasto antenu. Ir arī Latvijas televīzijai labas kvalitātes raidījumi krievu valodā, bet cilvēki viegli nemaina savus paradumus,” secina D.Vītola. Viņa atzīst, ka Latvijas valdībai un arī mūsu televīzijas kompānijām būtu jābūt ieinteresētām veidot vienotu informatīvo telpu.
Pededzes muzeja vadītāja Inese Volšteina norāda, ka kopš 2010.gada, kad daudz tika diskutēts par pāreju uz digitālo televīziju (tās uztveršanai nepieciešami dekoderi), nekas nav darīts, lai situāciju mainītu. “Mums par visu ir jāmaksā, tāpēc daudzi izvēlas to, ko var skatīties par brīvu. Turklāt Krievijas televīzijas kanālos ir labas filmas, komēdijas un raidījumi, kas ir fantastiski nostrādāti. Amerikāņu un daudzas filmas, ko demonstrē mūsu televīzijā, nestāv ne tuvu,” salīdzina I.Volšteina. Viņa pieļauj, ka daļa iedzīvotāju nemaz negrib redzēt Latvijas televīziju. “Krievijas televīzijā ir jūtama ļoti spēcīga propaganda. Ja salīdzina mūsu un kaimiņvalsts televīzijas ziņu pārraides, tad ir vērojama liela atšķirība. Krievu žurnālisti prot neuzkrītoši pasniegt savu propagandu. Ir ļoti piestrādāts, lai tā būtu vienkārši uztverama, tāpēc daudzi to pieņem kā patiesību,” vērtē muzeja vadītāja. Viņas draudzenes radinieki dzīvo Maskavā. Tie teikuši, ka nebrauks uz Latvijas jūrmalu atpūsties, jo te neesot droši – tiekot sisti krievu tautības cilvēki. “Turklāt viņi izteikušies, ka drīz Latvija atkal būs Krievijas pakļautībā, tad arī varēšot te braukt,” norāda I.Volšteina. Viņa uzskata, ka daudz vairāk ir jādomā, kā skolās mācīt vēsturi, veidot izpratni par valsts dzīvē svarīgiem notikumiem un audzināt patriotismu. Muzejā tiek apkopotas pededziešu atmiņas. Tajās pārsvarā secināts, ka padomju varas pirmajos gados bija smagi. Taču vēlāk dzīves apstākļi normalizējušies. Tiesa, esot bijis jāpiedomā, ko var atļauties runāt.
Ģimenes ārsts Jānis Stabingis piekrīt, ka informatīvās telpas ir dažādas. Taču katram ir iespējas izvēlēties. “Latvijas raidorganizācijas, manuprāt, strādā vāji. Braucot no Liepnas līdz Alūksnei, ar radio automātisko meklētāju varu uztvert 2 – 3 igauņu raidstacijas un tikai vienu Latvijas radio. Savukārt manā dzīvesvietā Liepnā knapi var uztvert Rīgu, bet nevar dzirdēt igauņu un arī krievu programmas,” atzīst J.Stabingis. Viņš secina, ka televīzijas digitalizācija pasliktināja iespējas skatīties programmas tiem, kuriem ir mazāk naudas. “Tas nebija valstiski pārdomāts lēmums. Iespējas redzēt savas valsts televīziju būtu jānodrošina. Teorētiski tās ir, taču praksē viss ir citādi,” uzsver J.Stabingis.

Visu attaisno ar naudas
trūkumu
Pirms gada Pededzē bija Latvijas televīzijas pārstāvji, kas interesējās, vai tās programmu redz pierobežā. Tomēr tas neko nav mainījis. Ar nākamo gadu Krievija pāriet uz digitālo televīzijas apraidi, turklāt digitalizācija tiek sākta ar Baltijas valstu pierobežu. Tas nozīmē, ka mūsu valsts austrumos būs iespējams redzēt vairāk nekā 10 bezmaksas kanālus no Maskavas. Jaunā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kas iepriekšējā Saeimā vadīja Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, atzinusi: “Ja Krievija digitalizē visu savu pierobežu, tas liecina, ka risinājumi ir jāmeklē ļoti strauji.” Viņa izteikusies, ka valdības vadītāja Laimdota Straujuma neizprot problēmas nopietnību un nedod naudu jauniem projektiem, lai piesaistītu skatītājus pierobežā.
“Mūsu valdībai trūkst naudas pilnīgi visam, ne tikai televīzijai un radio. Vai kaut kas mainīsies? Mēs saņemam to, ko esam pelnījuši, jo balsojam par lielburžuāziskām partijām. Šo partiju mērķis, salīdzinoši izsakoties, nav pabarot zvirbuļu baru, jo no tā var saņemt atpakaļ tikai kaku uz galvas. Palielinot algas skolotājiem un policistiem, pensijas, neko nevar iegūt. Turpretim būvēšanai par miljoniem, piemēram, VID ēkai Rīgā, nauda vienmēr atrodas,” spriež pensionārs Jānis Ceļmillers. Latvijā no krīzes izkļuva ar nežēlīgu taupību galvenokārt uz nodokļu maksātāju rēķina. Taču tagad Starptautiskais valūtas fonds secina – iespējams, milzīgā taupība bijusi kļūda.
Jaunā valdība apņēmusies palielināt finansējumu valsts aizsardzībai no ārējiem draudiem. Bet, ņemot vērā notikumus Ukrainā, vajadzētu saprast, ka ne mazāk svarīgi ir rūpēties par sabiedrības informētību, nepakļaujoties Krievijas propagandai. “Nevaram taču prasīt naudu Putinam, lai pierobežā varētu skatīties Latvijas televīziju vai klausīties mūsu radio! Par to ir jārūpējas mums pašiem. Diemžēl valstī ir citas prioritātes,” secina J.Ceļmillers. Viņš uzsver, ka sabiedrības integrācija garantē valsts drošību. “Ja cilvēki te jūtas labi, saskata perspektīvu bērniem, tad viss ir kārtībā. Ja nav darba un līdzekļu iztikai, tad cilvēki dodas prom un meklē iespējas nodrošināt labākus dzīves apstākļus. Joprojām varam redzēt, ka no valsts aizbrauc gan latvieši, gan krievi,” saka pensionārs.

Sabiedrības sašķeltība – karsts temats
Režisors Juris Kursietis gatavojas uzņemt filmu par sabiedrības sašķeltību, par latvisko un krievisko. Viņaprāt ir absurds, ka šis temats ir karsts jau 20 gadus. “Mūsu krievvalodīgā kopiena ar mums ir saaugusi, šaubos, vai jūtas šeit tik atsvešināta. Uztrauc ikdienišķā vēlme viņus atgrūst – jūs tomēr neesat mūsējie! Tas veicina viņu ilgas pēc citas piederības. Kāpēc viņi skatās Krievijas televīziju, jūsmo par Putinu? Viņš piedāvā piederību: “Jūs esat mūsējie, mēs jūs aizsargāsim!” intervijā žurnālam “Ir” saka J.Kursietis.
Alūksnes vidusskolas skolotājs Vadims Savkovs šim viedoklim piekrīt daļēji. Viņš atzīst, ka ir integrējies vietējā sabiedrībā un izjūt piederību valstij. “Nevaru piekrist citāta otrajai daļai, jo ir partijas, kas krievvalodīgos atstumj un pat padara par ienaidniekiem. Tas sevišķi bija jūtams Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā. Taču tas nenozīmē, ka tāpēc meklēju citu informatīvo telpu. Katra cilvēka vēlme ir iegūt informāciju, kas saskan ar viņa viedokli. Tāpēc vieni skatās Krievijas televīziju, bet citi lasa Latvijas avīzes,” uzskata V.Savkovs. Viņš secina, ka tā ir bijis un būs vēl ilgi. Vieni jūsmo par Putina rīcību, bet citi ir sašutuši. “Varbūt kādam Putins iemieso ideālus vai atbilst priekšstatam par prezidentu. Savukārt Krievijā dzīvojošam liberālim viņš asociējas ar brīvību ierobežošanu dažādās pakāpēs. Katram – savs, un katram ir tiesības uz savu viedokli. Neaizmirsīsim, ka mums demokrātiskā sabiedrībā ir vārda un ideju brīvība,” atgādina V.Savkovs. Viņaprāt jāatceras, ka informatīvā telpa nav tikai televīzija. V.Savkovs to neskatās, jo neatliek laika. Viņš informāciju iegūst internetā, salīdzinot viedokļus un vērtējot tos. ◆

viedoklis

Jāatrod nauda iedzīvotāju informēšanai

Kārlis Krēsliņš, 12 Saeimas deputāts:
- Ja aklus cilvēkus pieved pie ziloņa, ļauj to aptaustīt un jautā, kas tas ir, atbildes būs dažādas. Viens būs satvēris snuķi, otrs - kāju, trešais – asti, tāpēc katrs stāstīs kaut ko citu. Viņi nemelos, tikai tā nebūs visa patiesība. Tāpat ir ar Krievijas televīzijā pasniegto informāciju par notikumiem Ukrainā– tā ir vienpusēja, skatījums no Doņeckas un Luganskas kaujinieku puses, un netiek atspoguļots valsts vadības Kijevā viedoklis. Tāpēc tiem, kuri klausās un skatās tikai Krievijas televīzju, rodas nepareizs priekšstats. Tas nozīmē, ka mūsu valsts struktūrām ir jānodrošina iespējami pilnīgāka informācija. Nedomāju, ka vajadzētu kaut ko slēpt vai aizliegt. Turklāt mūsdienās tas nemaz nav iespējams. Ir vajadzīga dažāda informācija, lai varētu salīdzināt, analizēt un veidot savu viedokli.
Manuprāt, valstī ir jāatrod nauda, lai nodrošinātu informācijas pieejamību visos reģionos, it sevišķi Krievijas un Baltkrievijas pierobežā. Protams, visām vajadzībām naudas nekad nepietiks. Tāpēc ir jāsaliek prioritātes. Runājam, ka valsts aizsardzībai ir jāpalielina finansējums. Tagad Aizsardzības ministrijas pakļautībā tiek veidots NATO Stratēģiskās komunikācijas centrs. Tas nozīmē, ka tā pārziņā būs arī informācijas pasniegšana. Iespējams, centra aktivitātēs tiks iekļauta informācijas nodrošināšana valsts iedzīvotājiem. Tādā gadījumā šim mērķim līdzekļus varētu izdalīt no aizsardzības budžeta. Katrā ziņā mans viedoklis ir, ka svarīgāk ir vispirms nodrošināt mūsu valsts informācijas pieejamību reģionos, nevis iegādāties dārgus bruņutransportierus. NATO ļauj izvēlēties, kādiem mērķiem tērēt aizsardzībai paredzēto naudu. Domāju, ka par šo jautājumu Saeimā vajadzētu lemt. Esmu Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, tāpēc domāju ierosināt izskatīt šo jautājumu.
Tas ir jādara, turklāt primāri ir jānodrošina cilvēkiem informācija tajā valodā, kuru viņi labi saprot. Tāpēc ziņas ir vajadzīgas arī krievu valodā, turklāt ar informāciju aptverot visus reģionus. Nevar būt tāda situācija, ka pierobežā neredz Latvijas televīzijas programmas. Tad, protams, informāciju var saņemt tikai no Krievijas un Baltkrievijas. Jāņem vērā, ka nevar cerēt – gados vecāki cilvēki pilnībā apgūs latviešu valodu un internetu. Tiesa, ar laiku tā nebūs problēma, jo jaunieši prot gan latviski, gan angliski.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Putina poga – par brīvu un ietekmīga

Kategorijas