Uzmanība «visos niekos, sīkumos»

2014. gada 7. novembris 00:00

«Tas laikam tāds Ziemassvētku sindroms, ka cilvēkiem patīk saņemt dāvanas. Ik pa brīdim arī attiecībās parādās vēlme vienam otru iepriecināt, taču to nevar nosaukt par konkrētu programmu. Tomēr uzmanības apliecinājumu varētu būt vairāk un partneriem par to būtu jādomā. Varam gudri runāt par mīlestību un lielajās lietās parasti arī nekļūdāmies. Tas notiek mazajās. Tieši sīkumos un niansēs cilvēki faktiski viens otram demonstrē savu uzmanību vai nevērību,» pārliecināts ģimenes terapeits Sandis Ratnieks. Un tiesa – kurš gan nevēlas šo brīnišķīgo sajūtu, kad palaikam ikdienas rutīnā tiec lutināts, mīļots un lolots. Taču izrādās, tas prasa piepūli un maģiskā «došanas – ņemšanas» principa iedzīvināšanu.

Pilna māja rozā lācīšiem
Sajūta, ka attiecībās esi mīlēts un lolots, katram var atnāk pa savu ceļu. Pieņemts uzskatīt, ka vīrietis vienmēr trāpīs mērķī, dāvinot sievietei ziedus vai «bonbongas» kā Vārnu mājas saimnieks Līnai «Emīla nedarbos». Savukārt sieviete nekad nekļūdīsies, ceļot savam mīļajam priekšā gardas kūkas un sulīgus cepešus. Tomēr ne vienmēr tas panāk vēlamo rezultātu vai pat sanāk «galīgi garām», jo izrādās, ka otrs vēlas pavisam ko citu. Turklāt tas sastopams neskaitāmās variācijās un niansēs.
«Iedomājos, ka tieši to arī mīlestība nozīmē, ka vēlamies būt kopā, cenšamies otru iepazīt un viens par otru rūpēties. Cits jautājums, cik bieži šai iepriecināšanai un lutināšanai būtu jābūt. Ja attiecībās nav līdzsvara, to var pieņemt arī kā pašsaprotamu. Parasti šīs jūtas, kad vēlos iepriecināt un pārsteigt otru, pārņem kā vilnis. Taču, kad cilvēks noskrējies savās darīšanās, to var nākties arī ilgi gaidīt,» teic ģimenes terapeits, tomēr mudinot ķert šo vilni, cik vien bieži iespējams. Turklāt ne vienmēr tas prasa ievērojamus finansiālus ieguldījumu. Taču vienlaikus arī jāuzmanās «neiebraukt auzās», piemēram, «piekraujot pilnu māju ar rozā lācīšiem un sarkanām sirsniņām».
«Vienkārši vajag domāt, kā vairāk nekā līdz šim parādīt otram, ka viņš mums ir svarīgs. To var panākt arī ar nelielām izmaksām. Taču pastāv zināma simbolika, piemēram, uzdāvinot sievietei zelta ķēdīti. Stāsts nav tikai par naudu – kaut kas mainās pašās attiecībās. Protams, nebūs prāta darbs tam iztērēt pusi algas,» atzīst Sandis.

Lielākā dāvana – laiks
Lutināšana izpaužas ne tikai rozēs, konfektēs, rotās vai vīriešu zeķēs. Viens no spēcīgākajiem «balzamiem dvēselei» ir novērtēšana un atzinība, ko sakām otram.
«Nezinu, vai tā ir kāda latviešu kaite vai citiem arī tas ir raksturīgi, ka labo pieņemam kā pašsaprotamu un klusējam par to, bet slikto izceļam. Taču, gāžot pār citiem savu neapmierinātību un žulti, agri vai vēlu viss sabrūk. Turklāt taktika, kas balstās iebiedēšanā un vainošanā, nav produktīva. Pat tikai saklausot balss intonācijā pārmetumu, cilvēks aizveras,» S.Ratnieks iestājas par pozitīvu un ceļošu komunikāciju attiecībās, ko nevajadzētu atstāt tikai garastāvokļa ziņā.
«Pieņemu, ka visi cilvēki vēlas uzslavu. Bieži abas puses to darām, bet ne vienmēr ir sajūta, ka pietiekami. Būtu svarīgi iemācīties, ka tas gluži nav otra cilvēka pienākums - kaut ko darīt manā labā,» akcentē ģimenes terapeits.
Tāpat attiecībām siltu segu apmet kopā pavadītais laiks. S.Ratnieks norāda, ka tā pat varētu būt lielākā dāvana, ko pasniegt otram. «Kā stāstā par dēlu, kurš tētim prasa, cik viņam darbā maksā par stundu, un pēc tam izvelk minēto summu no savas krājkasītes, lai tikai panāktu pilnu tēva uzmanību!» salīdzina ģimenes terapeits, vēlreiz aicinot nepakļauties spēcīgajai «ikdienas vilkmei», bet atrast to īpašo, ko dāvāt otram. ◆

Iveta Rukmane, psihoorganiskās analīzes psihoterapeite

Apzināti vai neapzināti visvairāk slāpstam un vēlamies sagaidīt no otra mīlestību, drošības sajūtu un rūpes. Taču tās var dabūt tikai ar ikdienas darbu ar sevi. Lai izveidotu labas attiecības ar kādu, vispirms jābūt labām attiecībām ar sevi. Lielākā kļūda, ka gaidām, kad kāds mūsu vietā padarīs mūs laimīgus. Tomēr tā nekad nenotiek. Tāpēc sievietei pirmkārt pašai jāparūpējas, lai varētu justies laimīga.
Sakne, kāpēc tas bieži vien neizdodas, ir tā, ka sieviete negrib vai nespēj akceptēt visus savus spēkus – ne tikai mīlestību un radošumu, bet arī dusmas, jo tās bieži tiek uztvertas kā kaut kas iznīcinošs. Bieži bērnībā ir dzirdēts – labas meitenes taču tā neuzvedas, nedusmojas! No tā arī mūsu aizspriedumi, kas neļauj dusmoties. Taču ne velti mums tās iedotas, jo dusmas virza uz priekšu. Ja nevaram sadusmoties, nespējam sajust, ko mums īsti vajag, nevaram pateikt «nē!». Pienāk brīdis, kad visi kāpj uz galvas un nevienu neinteresē, kas tev nepieciešams. Dusmas ir vajadzīgas, lai apzinātos un pastāvētu par savām vajadzībām, aizstāvētu savus bērnus un ģimeni.
Kad mēs ieraugām un akceptējam savas vajadzības un sevi «pabarojam», varam kļūt laimīgas un piepildītas un mums ir, ko dot otram. Sieviete jau no akmens laikmeta ir tā, kas sniedz mīlestību un kurina pavardu. Ja dodam vīrietim savu mīlestību un rūpes, viņš jūtas emocionāli pabarots un gatavs savā frontē kalnus gāzt, lai tikai sieviete justos labi, jo zina, ka no tā atkarīga arī viņa labsajūta. Tāpēc «zāģēšana» ir kategoriski aizliegta! Tas ļoti grauj vīrieša pašapziņu, jo viņa emocionālais ķermenis ir vājāks nekā sievietes. Viņa ar tādu nemitīgi pieprasošu un neapmierinātu attieksmi vīriešus emocionāli un morāli «kastrē». Sievietei jāapzinās, ko viņa grib, un jādabū tas no vīrieša maigi. Došana un ņemšana ir kā apburtais loks. Taču devējai pirmkārt vajadzētu būt sievietei, jo viņai piemīt spēja lolot un dot mīlestības enerģiju. Ja sieviete ir sevi «pabarojusi», viņa sajutīs pareizo brīdi un vajadzīgo veidu, kad un kā pateikt mīļu vārdu, mīļi pieskarsies, atbalstīt savu vīru, un būs viņam gan sieva, gan labākais draugs, gan mīļākā.
Attiecībās ļoti svarīgi ir arī runāt un teikt otram, kas uz sirds un ko mēs sagaidām no otra. Citādi dabūsim visu ko, bet, iespējams, ne to, ko patiesi vēlamies. Piemēram, sievietei bieži vajadzīgs fiziskais pieskāriens – glāsti, apķeršanās, samīļošanās, lai viņa var sajust vīrieša stiprās rokas ap sevi un piedzīvot tajās drošības sajūtu, kas nomierina un pabaro. Taču vīrietim tas var pat neienākt prātā, tāpēc mums tas viņam jāpasaka. Vīrietis ir dzirdējis, ka sievietei vajag dāvināt ziedus, tāpēc, cenšoties viņu iepriecināt, arī tos dāvina, bet viņai, iespējams, no tiem ir alerģija. Ja nepateiksi, ko tad īsti gribi, visu laiku cietīsi. Tāpat ar daudzām citām lietām. Ja esi kontaktā ar sevi un savām vajadzībām, vari to pateikt gan sev, gan vīrietim.

Atļauj neko nedarīt
Sigita (40), projektu vadītāja

Vīrs mani lutina vismaz divas reizes vairāk nekā es. Tas izpaužas visādos mazos, patīkamos darbiņos. Piemēram, vīrs, redzot, ka esmu nogurusi, ļauj man atpūsties un pats nomazgā traukus. Atnākot mājās, novelk man zābakus un izkrāmē iepirkuma maisus. Iepriecina ar dažādiem gardumiem un ziediem, mīļām zīmītēm. Šad tad aizved uz kafejnīcu, lai man nav jāgatavo vakariņas. Iztīra un nomazgā mašīnu, lai es varētu tajā iesēsties un domāt tikai par braukšanu. Īpašs liekas tas, ka brīžos, kad esmu nogurusi vai jūtos nomākta, viņš atļauj nedarīt neko. Es savu vīru lutinu retāk, bet tad no visas sirds. Viens no pēdējiem maniem lutināšanas veidiem ir katru nedēļas nogali izcept kādu gardumu – kēksu, plātsmaizi, kūku, saldo desu un tamlīdzīgi. Vēl es lutinu vīru, brīvdienās ļaujot ilgāk no rītiem pagulēt. Ja braucam garākos ceļojumos, nomainu viņu šofera krēslā.

Nekā ekstremāla
Ilva (35), skolotāja

Man jau liekas, ka vīrs mani vairāk lutina nekā es viņu, jo viņš ir cīrulis un ļoti strādīgs – agrāk ceļas, iekurina māju, pabaro suņukus, iztīra taciņas ziemā. Pats pabrokasto ar lielo meitu, jo ar mazo mēs brokastis parasti ēdam skolā. Savukārt es vīru mēdzu palutināt ar garšīgiem ēdieniem brīvdienās, izdomāt kaut kur kopā aizbraukt, forši pasēdēt divatā. Nekā ekstremāla! Taču šī ikdienišķā rūpēšanās man arī liekas vissvarīgākā lutināšanas pazīme. Es tiešām jūtos lutināta!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Uzmanība «visos niekos, sīkumos»

Kategorijas