Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Spēj rudens tumsā spēku izstarot

Mārīte Dzene

2010. gada 18. novembris 09:33

1084

Lienīte Zvejniece: "Man ļoti patīk šī diena, kad pilsēta un valsts ir svētku rotā."

"Esmu 50 gadus jaunāka par Latviju, bet dzimšanas dienu svinam kopā. Piedzimu bez 15 minūtēm pusnaktī, tāpēc vecākiem jautāja, vai nevajadzētu rakstīt jau 19.novembri. Lai gan abi vecāki bija pedagogi, mamma atbildējusi - kad piedzima, tad arī rakstiet. Es par to esmu ļoti priecīga un pateicīga," saka alūksniete Lienīte Zvejniece.

Novembris viņas ģimenē ir zīmīgs laiks. Brālis Jānis ir dzimis 8.novembrī, kas padomju varas gados nereti bija brīva diena, jo 7.novembrī svinēja Oktobra revolūcijas gadadienu. Tad vecvecāki Lienītei teica: "Gan pienāks brīdis, kad arī tava dzimšanas diena būs reizē ar valsts svētkiem. Tu, meit, esi lielā dienā dzimusi - kopā ar Latviju." Toreiz Lienīte šos vārdus nesaprata, bet tie ir piepildījušies. - Vai izjūtat, ka dzimšanas diena ir īpaša?
- Jā, izjūtu. Man 18.novembris nešķiet parasta dzimšanas diena. Kopš Latvija ir brīva un neatkarīga, pie mājas tiek uzvilkts karogs, kā arī aizdegtas sarkanas un baltas sveces. Man ļoti patīk šī diena, kad pilsēta un valsts ir svētku rotā. Šķiet, ka mazliet tas ir par godu arī man. Esmu rudens bērns, kam ļoti patīk mārtiņrozes. Parasti saka, ka rudenī dzimst stipri bērni, kas spēj izturēt dzīves grūtības.

- Jums izvēlēts neparasts vārds - ne Liene vai Liena, bet Lienīte. Turklāt uzvārds šķiet izteikti latvisks.
- Vārdu man izvēlējās vecmāmiņa. Tādu viņa gribējusi, jo pazinusi ļoti jauku sievieti Lienīti. Man vienmēr un visur pārjautā vārdu, lai gan esmu secinājusi, ka portālā "www.draugiem.lv" var atrast gandrīz 300 Lienītes. Tiesa, kalendārā tāda vārda nav. Esmu atradusi arī Lienīti Zvejnieci, taču mums nekādas radniecības nav.
Mūsu ģimenē tiek likti stipri latviešu vārdi. Tādi ir arī maniem bērniem - Baiba, Andris un Edgars. Vārds nozīmē ļoti daudz, diemžēl mēs sākam zaudēt izpratni par to nozīmi, kā arī par latviskās kultūras vērtību. Varbūt tieši tāpēc mums neveicas. Latvija 20 neatkarības gados varēja sasniegt augšupeju, bet ir izvēlēti nepareizi attīstības ceļi. Mēs gribam tikai ņemt un ņemt, nejūtam atbildību par savu rīcību. Nav nekādu robežu starp drīkst un nedrīkst, starp labs un slikts. Var saprast, ja paaudze pēc kara atceras, ka nebija maizes. Taču arī tagad pēc tik daudziem neatkarības gadiem mums ir jāziedo "Pārtikas bankai". Diemžēl ir daļa cilvēku, kuri tikai gaida un prasa - dodiet. Taču svarīgi ir tas, ko katrs pats ir darījis. Tas ir briesmīgi, ka mums ir ģimenes, kurās nevar pabarot bērnus.

(Vairāk lasiet 17.novembra "Alūksnes Ziņās" vai par maksu portālā.)

Kategorijas