Zemessargs pēc būtības ir karavīrs

2014. gada 14. novembris 00:00

2817

Otro mēnesi Zemessardzes 31. Aizsardzībai no masveida iznīcināšanas ieročiem bataljonam ir jauns komandieris – pulkvežleitnants Māris Simsons.

Viņš par bataljona komandieri kļuvis laikā, kad arī mēs Latvijā esam uztraukti par notikumiem Ukrainā, un laikā, kad Latvijas valdība un Nacionālo Bruņoto Spēku (NBS) vadība apņēmusies stiprināt Zemessardzi (ZS). M.Simsons atzīst – zemessargu rindu paplašināšana ar Alūksnes un Apes novadu iedzīvotājiem būs viens no viņa galvenajiem uzdevumiem jaunajā amatā.
M.Simsons dienestu NBS sāka 1993.gadā kā obligātā dienesta karavīrs. Strādājis dažādos amatos tostarp NBS štābā, Operāciju pārvaldes priekšnieka amatā un Mācību vadības pavēlniecībā NBS kājnieku skolā komandiera vietnieka amatā. Piedalījies starptautiskajās operācijās Irākā un divreiz Afganistānā. Trīs gadus strādājis NATO Apvienoto spēku operacionālajā štābā Nīderlandē – pēc darba tur komandēts savā līdzšinējā amatā, ko pilda kopš 18.septembra. M.Simsons ir pārliecināts - katram cilvēkam vajag vaļasprieku, kam nodoties brīvajā laikā. “Ja vīrietim pēc 30 nav vaļasprieku, tad viņam ir kaut kāds skelets skapī! Mani vaļasprieki ir medības un makšķerēšana, kam Alūksnes pusē ir perfekti apstākļi. Šobrīd vairāk vēlos pievērsies medībām, esmu arī Bejas mednieku kluba biedrs. Vaļasprieki pilnveido cilvēku – ja ir tikai darbs un cilvēks nespēj no tā novērsties, tad agrāk vai vēlāk viņš izdeg, nespēj atjaunot sevī enerģiju, ieslīgst rutīnā un depresijā,” uzskata M.Simsons.
- Kad un kā sākās jūsu saikne ar Alūksni?
- Dienesta laikā. Alūksnietis neesmu – šeit esmu ieprecējies. Kad 1998.gadā absolvēju Nacionālo Aizsardzības akadēmiju, mums iedalīja nākamās dienesta vietas. Es izvēlējos bāzi Ādažos, bet tieši tolaik Mobilo strēlnieku bataljona funkciju kā mācību centru no Ādažiem pārcēla uz Alūksni – man kopā ar septiņiem citiem jaunajiem leitnantiem bija jādodas uz Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonu. Pirmais iespaids no cilvēciskā viedokļa nebija patīkamākais – bija kultūršoks. Todien no Rīgas izbraucu 14.martā, sniegs gandrīz bija nokusis, gaisā jau virmoja pavasaris – iebraucu Alūksnē, kur vēl bija balta, dziļa ziema ar kupenām...
Ieejot Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā, izjūtas bija, kā atgriežoties pagātnē – gan no infrastruktūras viedokļa, gan sadzīves apstākļiem. Ātri iepazinu lietu kārtību un iekļāvos kolektīvā. Ja salīdzinām dienesta apstākļus toreiz un tagad, tad ir notikusi ļoti pozitīva izaugsme, ir prieks bāzē dienēt. Esmu pārliecināts, ka arī solītā sporta infrastruktūra tiks uzcelta ne tik tālā nākotnē.
- Kas rosināja dzīvi saistīt ar bruņotajiem spēkiem?
Kad Latvijā sākās Atmoda, biju pusaudzis. Atminos, kā draugu kompānijā runājām – ja būtu iespēja dienēt nevis padomju armijā, bet Latvijas armijā, es būtu pirmais, kurš to darītu! Mans tēvs bija vēsturnieks, daudz stāstīja par karavīru likteņiem un īsto Latvijas vēsturi, kas palika atmiņā. Kad 1993.gadā bija jāiet obligātajā militārajā dienestā (OMD) – jau Latvijas armijā, romantika uz mirkli pagaisa. Pēc tam pusotru gadu dienēju robežsardzē obligātajā dienestā Liepājā. Tēvs joprojām skubināja, ka virsnieka karjera atjaunotajā Latvijā varētu būt laba turpmākās dzīves izvēle - iespēja sevis uzturēšanai un valsts stiprināšanai. Tēvs manī uzturēja patriotiskās jūtas un ievirzīja militārajā dzīvē. Mūsu dzimtā gan no tēva, gan mātes puses ir bijuši vairāki karavīri. Pēc OMD 1994. gadā iestājos Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā jau kā virsdienesta karavīrs.
Mans pirmais virsnieka amats bija vada komandieris mācību rotā, kur bija jāstrādā ar OMD karavīriem. Tolaik virsdienesta pozīcijas bija vāji nokomplektētas, jo Latvijas armija vēl tikai veidojās. Mobilo strēlnieku bataljona uzdevums bija apmācīt līdz 800 karavīriem gadā, bet trūka instruktoru, kas to veic. Kad Alūksnē uzsāka OMD karavīru apmācību, finansējums aizsardzībai bija katastrofāli mazs, līdz ar to apmācību nevarēja veikt kvalitatīvi un karavīri tika iesaistīti saimniecisko darbu veikšanā. Tika pieļautas dažādas kļūdas un, no šodienas viedokļa raugoties retrospektīvi, dienesta organizāciju apmācību procesu varēja veikt labāk. Iespējams, tad OMD līdzīgi kā Igaunijā varētu kalpot kā mobilizācijas bāze un būtu mugurkauls un rekrutēšanas platforma NBS un ZS.
- Latvijā vajadzēja atteikties no obligātā militārā dienesta?
- Brīdī, kad pieņēma šo lēmumu, riski un apdraudējumi bija ļoti zemi, valsts ekonomiskā labklājība palielinājās. Bija arī sabiedrības spiediens to darīt, ja atceramies studentu protesta akcijas pie Brīvības pieminekļa, piketējot pret OMD. Politiskajās aprindās tam bija dzirdīgas ausis un šādu arī lēmumu pieņēma. Pašreizējā situācijā es neatbalstītu atgriešanos pie OMD, jo ar varu nevienu nevar piespiest mīlēt šo valsti vai karot par šo valsti. Šādai apziņai ir jānāk no katra sabiedrības indivīda. Ja šāda apziņa ir, tad šis motivētais pilsonis iestāsies ZS vai profesionālajā militārajā dienestā. Iespējas aizstāvēt savu valsti ir un tās vajag izmantot. Šobrīd politiskā retorika Saeimā un Ministru kabinetā atbalsta ZS un NBS attīstību. Ja būs attiecīgs finansējums - un es esmu pārliecināts, ka būs - varēsim uzņemt visus, kuri vēlēsies aizsargāt savu dzimteni un būs derīgi dienestam. ZS šajā jautājumā ir ļoti būtiska loma.
- Sabiedrībā nereti izskan viedoklis, ka jau vairākus gadus Latvijā Zemessardze būtiski vājināta, citi pat saka, ka iznīcināta, un tikai tagad runā par tās stiprināšanu.
- Vēsturiskajā situācijā, kas Latvijā izveidojās deviņdesmito gadu sākumā, kad sākām veidot Latvijas valsts aizsardzības sistēmu, ZS bija ļoti liela un būtiska loma. Tā nodrošināja sabiedrisko kārtību, īpaši lauku apvidos, atbalstīja Valsts policiju un bija pamatīgs drošības pīlārs. Zemessargs pēc būtības ir karavīrs, kam jākoncentrējas uz valsts pašaizsardzības spēju stiprināšanu ne tikai policejiskās funkcijās, bet arī militāru uzdevumu izpildei, tādēļ ZS transformācija bija nepieciešama, jo zemessargi iesaistījās sev netipiskās funkcijās, piemēram, privātas apsardzes nodrošināšanā. Bija daudz gadījumu, kad zemessargu ieroči tika izmantoti tam neparedzētiem mērķiem. Pārmaiņas vajadzēja. Un atkal, no šodienas viedokļa raugoties, varam diskutēt par to, vai bija pareizi apvienot bataljonus, daļu no tiem likvidējot. Manuprāt, ZS bataljonu skaitu nevajadzēja mainīt, atsevišķās administratīvajās teritorijās tos likvidējot vispār, bet transformēt tos rotu atbalsta punktos. Cits jautājums ir par to, vai tie patiesi bija bataljoni, jo bataljona uzdevums ir ne tikai uzturēt konkrētu karavīru vai zemessargu skaitu, bet arī tos apmācīt un ekipēt atbilstoši uzdevumiem. Skaidrs, ka šo tukšumu vajag un vajadzēs aizpildīt, veidojot vai atjaunojot ZS rotu atbalsta punktus, iespējams, kopīgi ar pašvaldībām un Iekšlietu ministrijas struktūrām.
- Tā ir kā rūgta pieredze.
- Jā, bet lielākoties nākotne tiek rakstīta ar pagātnes pieredzi, un vēsturiskā bagāža ir tā, kas maina sabiedrību. Kā jauna valsts NBS veidojām no nulles – bija zinoši cilvēki, bet nebija mugurkaula, ko attīstīt. Viennozīmīgi, ZS ir teritoriālās aizsardzības pamats. Jā, esam NATO, uz mums attiecas kolektīvās aizsardzības pamatpostulāti un 5.paragrāfs, bet jebkura NATO dalībvalsts ar pievienošanos aliansei saka, ka vispirms ir gatavi aizstāvēt savu valsti un tad palīdzēt sabiedrotajiem. Latvijai līdz zināmam līmenim ir jāattīsta pašaizsardzības spējas, tam jāpieiet sistemātiski un ilgtermiņā un, lai to veiktu, ir nepieciešama politiskā izpratne un griba.
- Vai uzskatāt, ka šodien katram zemessargam vajadzētu nodot glabāšanā ieroci?
- Esmu par ieroču turēšanu mājās zemessargiem, bet atklāts ir jautājums – vai visiem. Ierocis ir ļoti atturošs instruments – jebkurš potenciāls pretinieks vairakkārt pārdomās iespēju uzbrukt vai atteiksies no šādas ieceres. Ja zemessargiem mājās nav ieroču, viņi ir izolēti no iespējamas pretošanās, lai arī to vēlētos un būtu gatavi to darīt.
- Ko jums nozīmēja jaunais izaicinājums kļūt par ZS 31. AMII bataljona komandieri?
- Protams, jebkurš jauns amats ir izaicinājums, īpaši ņemot vērā bataljona specializāciju AMII jomā daudzas lietas man ir jāapgūst no jauna. Vienmēr esmu sekojis principam, ka nekad nav par vēlu ko mācīties vai apgūt no jauna, vēl jo vairāk, ja ir tādi zinoši un spējīgi karavīri, no kuriem varu mācīties un kādi dien 31.ZS bataljonā. Man nav ne mazāko šaubu par mūsu kopīgo veiksmīgo dienestu. Dažos jautājumos mans skatījums par to, kā pamatdarbības procesu plāno un organizē, ir atšķirīgs, bet nepieciešams laiks labākas sadarbības veidošanai. Biju patīkami pārsteigts par bataljona karavīru labo militāro sagatavotību!
- Kāda ir jūsu vadītā bataljona struktūra?
- AMII rotas personālsastāvs ar profesionālā dienesta karavīriem praktiski ir nokomplektēts, šo rotu papildina arī vēl rota, kas komplektēta no zemessargiem. Papildus minētajām rotām ir Kājnieku rota un Štāba un atbalsta rota. AMII rota regulāri piedalās starptautiskās mācībās – ir sadarbība ar ASV, Vāciju, Dāniju. Nākotnē attīstīsim labu sadarbību ar Vācijas Bruņotajiem spēkiem, nākamgad paredzēta karavīru pieredzes apmaiņa un kopīgas mācības. Latvijā ļoti nozīmīga sadarbība mums ir izveidojusies ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.
Prioritāte ir zemessargu skaita palielināšana bataljona personālsastāvā. Tas saistās gan ar drošības situācijas izmaiņām, gan arī nepieciešamību atjaunot un papildināt personālsastāvu atbilstoši ZS attīstības plāniem. Kopējā prioritāte ir ZS izlūkvadu apmācība, kā arī rotas kaujas grupas līmeņa vienības izveide.
Diemžēl ir arī zemessargi, kuri neveic aktīvu dienestu, jo devušies peļņā uz ārvalstīm, nenokārtojot savas juridiskās saistības ar bataljonu. Līdz gada beigām ar visiem zemessargiem tiks pārslēgti līgumi, tādējādi statistiski tiks precizēts aktīvo zemessargu skaits visā ZS. Ļoti veiksmīgs un vajadzīgs ir arī Jaunsardzes projekts. Jaunsardze ir mūsu NBS un ZS jaunā audze un galvenā rekrutēšanas platforma. Arī šogad mūsu 31. ZS bataljonā no jaunsargu rindām saņēma papildinājumu, bet viennozīmīgi mums ir liels izaugsmes potenciāls šajā jomā un sadarbību ar Jaunsardzi tikai stiprināsim. Jaunsardzē nesagatavo tikai nākamos zemessargus vai karavīrus, bet valstij lojālus pilsoņus, kuri izprot lietu kārtību.
- Bataljona atbildības teritorija aptver kādreizējo Alūksnes un Balvu rajonu teritorijas.
- Jā. Šobrīd lielākā daļa zemessargu mūsu bataljonā ir no Balvu un Viļakas novadiem, nevis Alūksnes un Apes – mans darba lauks tuvākajā laikā ir šo disproporciju novērst. Jāuzsver, ka 2009.gada decembrī bataljona štābs tika pārvietots no Balviem uz Alūksni un jau piecus gadus viss bataljons ir izvietots vienā bāzē kopā ar NBS Kājnieku skolu. Kad cilvēkiem saku, ka bataljona štābs ir Alūksnē, viņi brīnās, jo atceras, ka 2003.gadā Alūksnes bataljonu pārvietoja uz Balviem. Mans uzdevums ir skaidrot, ka jau piecus gadus Alūksnē atkal ir Zemessardzes bataljons! Kad to pārvietoja uz Balviem, saikne ar vietējo sabiedrību pazuda.
- Kā šo saikni atjaunot?
- Liela loma ir rotu komandieriem, kam jābūt harizmātiskai personībai, uzcītīgam, jāuzrunā lielākie valsts, pašvaldības un jo īpaši privātie darba devēji un jāstāsta par ZS. Arī es ar šā raksta starpniecību vēlos uzrunāt darba devējus, lai viņi atbalsta zemessargus, kuri jau šobrīd ir uzticīgi ZS, atbrīvojot viņus uz dienesta izpildes dienām, kā arī uzņemt mūsu bataljona pārstāvjus pie sevis ciemos, lai mēs varētu stāstīt par ZS, dienesta iespējām tajā, rosinot papildināt mūsu rindas. Mani ir uzrunājuši vairāki cilvēki, jautājot, kā viņi var aizstāvēt Latviju? Iniciatīva un gatavība jau ir.
- To veicinājuši notikumi Ukrainā?
- Jā, jo cilvēki šos notikumus asociē ar Latviju. Pozitīvā ziņa ir, ka cilvēki nesēž, rokas klēpī salikuši, bet apzinās riskus, pieejot visam ar loģisku saprātu, lai kritiskā situācijā aizsargātu savu valsti. Būtiski ir jau skolās, ģimenēs bērniem skaidrot, ka aizsardzība nesākas ZS, NBS, Valsts vai drošības policijā – tā sākas katrā ģimenē, kur bērniem jāstāsta, kas ir Latvija, mīlestība pret savu zemi. Šobrīd uzbrukums mūsu Latvijai nenotiek militāri, bet morāli un emocionāli, cenšoties ietekmēt mūsu pašapziņu un gribu. Cīņa notiek par mūsu kolektīvo pašapziņu, ticību sev un savai valstij un spējām aizsargāt savu valsti ne tikai fiziski, bet arī morāli. Bērniem ir jāstāsta par latvisku dzīvesziņu, valstisko audzināšanu – ja mēs par to aizmirstam, tad zaudējam latviskās saknes: ja tās neielaidīsim savā zemē, tad šajā kosmopolītiskajā un globalizācijas laikmetā pazaudēsim jebkādu sasaisti ar savu valsti. Mēs esam latvieši, kuri dzīvo Latvijā un veido savu valsti. Šobrīd ir spēki, kas Latviju vēlētos redzēt citā statusā un valstiskos veidojumos.
- Vai šodien cilvēks Latvijā, Alūksnē var justies droši?
- Jā! Mums ir jāpateicas ukraiņu tautai, kas zināmā mērā nes upuri mūsu vietā, jo Krievijas agresīvā rīcība Ukrainā ir pamodinājusi mūsu sabiedrotos, kuri līdz ar mums ir sapratuši šīs situācijas nozīmīgumu. Šobrīd mums ir ļoti skaidrs sabiedroto atbalsts gan ar militāro klātbūtni, gan politiskā līmenī. No militārā viedokļa šobrīd esam drošākā situācijā nekā jebkad iepriekš, bet tas nenozīmē, ka varam iegrimt pašapmierinātībā, mums jāturpina attīstīt savas militārās spējas.
- Kā jūsu ģimenē atzīmē Lāčplēša dienu, Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienu?
- Piedalāmies svētku pasākumos, izliekam logos iedegtas svecītes. Kad dzīvojām Rīgā, 11.novembrī gājām krastmalā pieminēt kritušos karavīrus ar prieku par to, ka viņi savas dzīvības toreiz neatdeva veltīgi. Bet 18.novembrī vērojam vai piedalāmies parādē Rīgā. 18.novembrī organizējam arī dzimtas kopīgās pusdienas. Man tā patiesi ir savas valsts dzimšanas diena, tādēļ visus “Alūksnes Ziņu” lasītājus sveicu šajos svētkos un rosinu atcerēties to karavīru piemiņu, kuri atdeva savas dzīvības, lai mēs varētu svinēt šos svētkus. Aicinu paturēt svētu un dārgu šo piemiņu, neizsējot to bagātību, kas mums šodien ir iedota. Novērtēt to, ka varam dzīvot savā Latvijā. Mums ir jāsaliedējas un citam cits vairāk jāatbalsta, nevis jācīnās pret – jādod elkonis un atbalsta plecs, lai varam celt un attīstīt savu valsti! ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: pulkvežleitnants Māris Simsons.
Dzimis: 1974.gada 18.jūnijā Tukumā.
Izglītība: absolvējis Nacionālo aizsardzības akadēmiju, iegūstot pirmo virsnieka dienesta pakāpi un juridisko izglītību. Pēc tam zināšanas papildinājis dažādos profesionālajos kursos, absolvējis Baltijas Aizsardzības koledžu.
Nodarbošanās: Zemessardzes 31.aizsardzībai no masveida iznīcināšanas ieročiem (AMII)bataljona komandieris.
Apbalvojumi: Nacionālo Bruņoto Spēku (NBS) komandiera piemiņas medaļas „Par piedalīšanos starptautiskajās operācijās Nr. 3” un ASV militārā sekretāra medaļa „Par izcilu dienestu misijā Afganistānā”. Latvijas Republikas apbalvojums par nopelniem Latvijas valsts labā – Viestura ordenis.
Ģimene: sieva Inga, dēls Roberts (14), meitas Annija (12) un Undīne (7).
Vaļasprieki: medības un makšķerēšana, ceļošana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Zemessargs pēc būtības ir karavīrs

Kategorijas