C hepatīts – klusais slepkava

2014. gada 14. novembris 00:00

«Klusais slepkava» – tā ārsti dēvē C hepatīta vīrusu (HCV), jo hroniskā C hepatīta slimniekam nav specifisku sūdzību, kuras liktu meklēt speciālista palīdzību. HCV izplatība pasaulē un Latvijā ir satraucoša. Pasaulē inficējušies aptuveni 170–200 miljoni, tai skaitā Eiropā deviņi miljoni, bet Latvijā 40 tūkstoši cilvēku. Katru gadu tiek reģistrēti trīs līdz četri miljoni jaunu gadījumu.
C hepatīts ir hroniska vai akūta vīrusu ierosināta infekcijas slimība, kas galvenokārt izpaužas ar aknu bojājumu. Par HCV pastāv vairāki mīti. Viens no tiem – tā ir sociāli nelabvēlīgu sabiedrības grupu problēma. Tomēr, kā norāda Agita Jēruma, Latvijas Infektoloģijas centra Infekcijas un aknu slimību ambulatorās nodaļas vadītāja, infektoloģe un hepatoloģe, tipisks C hepatīta slimnieks raugās mums pretī no spoguļa. Tas var būt jauns, inteliģents un darbspējīgs cilvēks. Narkomāni nebūt neveido lielāko daļu slimnieku – tie ir tikai vidēji desmit procenti inficēto. Ja kādam ģimenē konstatēts HCV, ievērojot higiēnu, tas neapdraud pārējos, jo vīruss pa gaisu neizplatās.

Inficēties var ikviens
Slimībai ir ilgstoša progresējoša norise. Tā izplatās galvenokārt ar asinīm un citiem ķermeņa šķidrumiem, kas satur asinis. Ja cilvēks ir inficējies un neārstējas, 10–20 gadu laikā apmēram 20 procentiem pacientu rodas aknu ciroze. Savukārt gadījumos, kad cilvēks ir inficējies vairāk nekā 30 gadu, tā attīstās pusei pacientu. Var veidoties arī aknu cirozes dekompensācija, kad sākas barības vada vēnu asiņošana, ascīts (šķidruma krāšanās vēdera dobumā), nieru darbības traucējumi, encefalopātija (stāvoklis, ko radījuši organiski galvas smadzeņu bojājumi). Katru gadu vienam līdz pieciem procentiem slimnieku pastāv risks saslimt ar aknu vēzi.
Pastāv seši HCV genotipi. Latvijā visizplatītākie ir pirmie četri, turklāt apmēram 64 procenti inficēto pieder pirmajam genotipam, kurš ir vissmagākais. Pilnībā izveseļojas tikai apmēram 45 procenti šo pacientu. Lai noteiktu slimības attīstību, slimniekiem tiek veikta aknu punkcijas biopsija.
Ir dažādi veidi, kā var inficēties ar HCV. Pirmais no tiem ir parenterālais – tāds, kas tiek ievadīts organismā, apejot gremošanas traktu, piemēram, ievadot vēnā, muskulī, zemādā. Ar HCV var inficēties medicīnisku manipulāciju, zobārsta apmeklējuma laikā, lietojot nedezinficētas adatas, arī apmeklējot adatu terapiju, introvenozi vai intronazāli lietojot narkotikas, veicot kosmetoloģijas procedūras vai tetovēšanas salonos, pat skujoties.
Kā norāda A.Jēruma, kopš 1991. gada pirms asiņu vai asins preparātu pārliešanas un orgānu vai audu transplantācijas tiek veiktas analīzes, tāpēc tādā veidā inficēties nebūtu iespējams. Tomēr pastāv arī šādi gadījumi. Otrs inficēšanās veids ir vertikālais, kad slimība no mātes bērnam tiek nodota grūtniecības laikā. Trešo riska grupu veido bieža dzimumpartneru maiņa. Lai gan ar C hepatītu var saslimt ikviens, vislielākais risks ir medicīnas un glābšanas dienesta darbiniekiem, hemodialīzes un hemofilijas slimniekiem, tiem, kam veikta asins pārliešana un orgānu transplantācija līdz 1991. gadam, vai tiem, kas bieži ārstējas stacionārā un saņem invazīvas manipulācijas.
Akūts C hepatīts izpaužas reti. Sūdzības parasti nav specifiskas – pacienti sūdzas par apetītes trūkumu un nogurumu. Parasti tas norit bezdzeltes formā. Ārstējot akūtu C hepatītu ar alfa interferonu, izārstēšanās ir notikusi 90–95 procentos gadījumu. Līdz ar to gandrīz pilnībā iespējams novērst hroniska C hepatīta veidošanos.
Hroniska C hepatīta attīstību ietekmē vairāki faktori. Lielāka iespējamība tajā iedzīvoties ir vīriešiem. Jo vecāks cilvēks ir inficēšanās brīdī, jo smagāk noritēs ārstēšanās. Hroniskam C hepatītam progresēt palīdz pastiprināta alkohola lietošana, aptaukošanās, saslimšana ar B hepatītu vai HIV un nomākta imūnā reakcija.

Prognozē pilnīgu izārstēšanu
A.Jēruma uzsver – veiksmīgas izārstēšanas priekšnosacījums ir laicīga slimības konstatēšana. Piektdaļā gadījumu cilvēks atveseļojas bez medikamentiem, savukārt 80 procentos gadījumu izveidojas hronisks C hepatīts. Ja vēl nav attīstījusies aknu ciroze, hepatītu iespējams izārstēt. Tāpēc ārste iesaka laiku pa laikam vērsties pie ģimenes ārsta ar lūgumu nosūtīt uz asins analīzēm, kurās pārbaudītu tieši hepatīta vīrusa esamību vai neesamību organismā. Parastās asins analīzes to neuzrāda.
Kā norāda Ieva Tolmane, Latvijas Infektoloģijas centra Aknu slimību nodaļas vadītāja, infektoloģe un hepatoloģe, Latvijā C hepatīta ārstēšanā no 1994. gada līdz 2008. gadam tika lietots standarta alfa interferons, taču kopš 2005. gada tiek lietots peginterferons, kas radījis revolūciju hepatīta ārstēšanā, un ribavirīns.
Latvija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā C hepatīta ārstēšanā no pacienta nepieciešams līdzfinansējums. Valsts finansē 75 procentus ārstēšanās izmaksu. Tas nozīmē, ka pacientam jāpiemaksā ap 200 eiro mēnesī. Vienīgi bērniem un trūcīgām personām ārstēšana ir bez maksas. Ārstēšanās ilgst no sešiem mēnešiem līdz gadam, taču nav iespējams garantēt, ka tā būs veiksmīga. No medikamentiem rodas arī blaknes. Apmēram piektā daļa pacientu, nespēdami ārstēšanos atļauties, to nesāk, tāpēc slimība progresē.
Hepatīta biedrības pārstāvji jau ilgāku laiku cīnās par to, lai valsts pilnībā apmaksātu C hepatīta ārstēšanu. Biedrības vadītāja Olita Mengote teic, ka pirms gada savākuši pat 13 600 parakstu, priekšlikums atbalstīts arī Saeimā.
ES un ASV šogad reģistrēti trīs jauni preparāti. No nākamā gada Latvijā un citur Eiropā būs pieejama jauna terapija. Farmācijas kompānija «AbbVie» aprīlī kongresā Londonā paziņoja, ka 96 procentos gadījumu tās laikā C hepatītu var izārstēt 12 nedēļās. Jaunā terapija sniedz iespēju ārstēt arī pacientus, kuri slimo ar HIV, kā arī cilvēkus, kuriem veikta aknu transplantācija. «Mēs dzīvojam jaunas ēras sākumā, kad C hepatītu izārstēt būs iespējams. Valda uzskats, ka slimība nav ārstējama, tāpēc nav nozīmes izmeklēties. Taču C hepatīts ir ārstējams, un pēdējā gada laikā iespējas izārstēties kļuvušas aizvien labākas,» pozitīvi noskaņota ir A.Jēruma. ◆

Ēriks, precējies, ģimenē aug 1,5 gadu vecs bērns
Esmu ļoti rūpīgi «tinis atpakaļ filmu», un ir tikai trīs varianti, kā varēju inficēties. Pirmā versija – tas notika vēl astoņdesmitajos gados, kad Bērnu klīniskās slimnīcas 18. nodaļa bija manas otrās mājas. Toreiz par vīrusu nezināja, tāpēc arī instrumenti tika sterilizēti paviršāk. Taču tā ir maz ticama versija, jo tad man jau būtu attīstījusies aknu ciroze. Otra iespēja – frizieres, kuras īsos matus uz kakla man skuva ar bārdas nazi, kas nevarēja būt sterilizēts. Āda palika apsārtusi. Reālākais gadījums ir pie zobārsta pirms 2005. gada, jo sāku strauji zaudēt svaru. Toreiz pie zobārsta gāju visu vasaru, jo gandrīz visi zobi bija jālabo. Iztērēju 700 latu un, visticamāk, saņēmu šo «dāvanu». To, ka inficējās pie zobārsta, apgalvo arī mana paziņa, kurai C hepatīts netika konstatēts pirmo divu grūtniecību laikā, bet trešajā pēkšņi parādījās. Esot bijusi tikai pie zobārsta.
Ar sievu 2013. gada jūnijā gājām labot zobus, un man apgalvoja, ka instrumentus sterilizē ik pēc trim pacientiem. Uz manu jautājumu, kas notiktu ar nākamo pacientu, ja es par savu infekciju noklusētu, atbildēja, ka nekas nenotiktu, jo es tajā dienā biju pēdējais klients. Traģikomiski…
Ārstēšanās bija smaga. Diagnozi nejauši uzzināju 2010. gada augustā, bija šoks un doma, ka drīz jāmirst. Tik daudz zināju, ka slimību ir grūti izārstēt, bet vairāk informācijas man diemžēl nesniedza. Informāciju nākas pašiem meklēt internetā, to arī darīju. Paralēli sāku rakstīt savu blogu (pieejams http://c-hepatits.blogspot.com/), lai pēc tam varētu atskatīties uz paveikto. Izrādījās, ka man ir visgrūtāk ārstējamā forma – pirmais vīrusa genotips un gēna IL28B tips TT, kas, kā vēlāk izrādījās, deva tikai 13 procentu iespējamību izārstēties.
Gadu staigāju sazāļots ar pastāvīgu temperatūru, novājēju un mocījos ar daudzajām zāļu blaknēm, bet vīrusu asinīs neatrada jau trīs mēnešus pēc terapijas sākuma, tāpēc turpināju. Loģiski, ka arī pēc terapijas vīrusa nebija. Lielais eksāmens ir sešus mēnešus pēc terapijas, kad veic atkārtotas analīzes, un šo eksāmenu es neizturēju. Jutos drausmīgi, jo gada laikā biju pamatīgi novājējis, novecojis, iztērējis daudz naudas, un viss tikai tāpēc, ka man nozīmēja bezjēdzīgu terapiju, ko diemžēl mana tipa pacientiem konsilijs nozīmē vēl tagad.
To, ka tirgū parādījušies efektīvāki medikamenti, uzzināju jau pirmās terapijas laikā, diemžēl Latvijā tie ir praktiski nepieejami. Daudzās ES valstīs tie ir bezmaksas, bet Latvijā bija jāpiemaksā piecciparu skaitlis, ko, pēc manas dakteres vārdiem, pirmā gada laikā atļāvušies vien divi pacienti.
Tā kā ļoti daudz laika jau tad pavadīju darba darīšanās Norvēģijā, man nebija grūti legalizēties šajā valstī un saņemt otro terapiju ar zālēm «Telaprevir» bez maksas. Bija nepieciešami astoņi mēneši, lai reģistrētos visās vietējās iestādēs. Sāku apmeklēt ģimenes ārstu, līdz beidzot 2013. gada jūnijā slimnīcā nonācu pie ārsta, kurš nekavējoties sāka atkārtotu terapiju. Šoreiz bija jāmokās tikai pusgads, un nu sešus mēnešus pēc terapijas – esmu vesels!
Izjutu plašu pārdzīvojumu gammu – sākot ar šoku un bezcerību, līdz samierinājos un paļāvos uz likteni. Atceros, ka sākumā mocīja jautājums «Kāpēc es?». Norvēģijas ārsts teica, ka tirgū ienāk aizvien jauni medikamenti un no C hepatīta pavisam noteikti nemiršu. Tad satraukums izzuda pilnībā.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

C hepatīts – klusais slepkava

Kategorijas