Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Saņem apbalvojumu

Diāna Lozko

2014. gada 21. novembris 00:00

56

Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika šonedēļ tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes Goda zīmi. Šis gads ir zīmīgs arī ar to, ka šogad ir noslēdzies vērienīgais atmiņu stāstu cikls “Salauztie mūži atmiņās sāp”, kā arī 13.decembrī notiks represēto kluba 25 gadu jubilejas pasākums un tiks izdota jubilejas grāmata “Sarmai – 25”.

Ir svarīgi šīs liecības saglabāt
Jau novembra sākumā Alūksnē norisinājās Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba “Sarma” veidotās filmas “Salauztie mūži atmiņās sāp” septītās daļas sestās filmas prezentācija. Šī filma ir zīmīga ar to, ka garajā stāstu ciklā tā pašreiz ir pēdējā. Šoreiz filmā apkopoti desmit atmiņu stāsti, kurus stāsta Lidija Rutmane, Anna Lietuviete, Biruta Kalēja, Imants Dzenis, Ausma Mininga, Meta Baltiņa, Paulis Baltiņš, Rūdolfs Čerbikovs, Alise Čerbikova un Ritma Vārdava.
Dz.Mazika uzsver, cik ļoti šāds vēstures apkopojums ir svarīgs un arī trausls, jo filmas izrādīšanas brīdī mūžībā jau bija aizgājuši Imants, Meta, Paula, Rūdolfs un Alise. Apkopotā materiāla nozīmīgumu uzsvēra arī klātesošie Alūksnes novada domes pārstāvji, Alūksnes muzejs, Alūksnes bibliotēkas vadība un Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Lāsma Jaunozoliņa, kura pauda, ka šāda veida atmiņu stāsti uzrunā jauniešus daudz vairāk nekā rakstiskais materiāls un ir svarīgi šīs liecības saglabāt. Savukārt Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis norādīja, ka šai nevajadzētu palikt pēdējai filmai, bet noteikti arī nākotnē jāturpina veidot audiovizuālas vēstures liecības.

Var izturēt daudz vairāk
Apkopoto atmiņu stāstu autori filmā dalās ar izsūtījumā piedzīvoto. “Es nedomāju, ka vieglāk bija tiem, kas palika. Arī viņiem bija grūti, bet atšķirība bija tajā, ka viņi staigāja pa savu zemi un nebija tautas ienaidnieki. Psiholoģiski šī birka ļoti ietekmēja un ir radījusi zemu pašapziņu,” savās atmiņās dalās A.Mininga. Viņa, tāpat kā daudzi izsūtījumā bijušie, stāsta, ka cilvēks svešumā var izturēt daudz vairāk, nekā viņš domā. “Mana mamma strādāja, uzrokot āboliņa lauku, un pēc kāda laika manīju, ka viņa kļuva dūšīgāka. Vēlāk sapratu, ka tā ir bada tūska. Pēc tam, kad mamma bija to pārdzīvojusi, viņa daudz ko vēl spēja izturēt,” stāsta A.Mininga un atzīst, ka viņas dzimtenē atgriešanās stāsts nav nebūt tik ierasts. Kad A.Miningas tēvs atgriezās Latvijā no ieslodzījuma, viņš atsūtīja ģimenei naudu. A.Miningas mamma sarunājusi lidaparātu, ko tautā sauc par  “kukuruzņiku”, kas pārveda ģimeni no Parabeļas līdz Tomskai un pēc tam ar vilcienu uz Maskavu un tad uz Rīgu. Pēc tam ģimene devās uz Gulbeni, bet Parabeļā - vietā, kur ģimene pavadīja izsūtījuma gadus, vēl ilgi esot runāts, ka kāda trakā aizbēgusi uz Latviju ar trīs bērniem.
Lai arī izsūtījuma atmiņu cikla “Salauztie mūži atmiņās sāp” septītās daļas sestā filma ir pēdējā filma, tā apliecina, cik milzīgs darbs ir paveikts pie atmiņu stāstu apkopošanas un ka šādā veidā vēstures liecības paliks pieejamas daudz plašākam interesentu lokam.
Arī gaidāmā grāmata “Sarmai – 25” būs vērtīgs vēsturisko materiālu apkopojums. “Esam pateicīgi liktenim par to, ko esam spējuši izdarīt. Pie tā jau neapstāsimies un ar šiem darbiem mēs parādām sabiedrībai, ka neesam vis čīkstētāji, bet esam darītāji. Ja mums nebūtu šī gara stipruma, tad diez vai mēs spētu ko izdarīt,” teic Dz.Mazika. ◆

Kategorijas