Dzīve kā milzu noliktavā

2014. gada 21. novembris 00:00

“Konflikts jeb uztveres, uzskatu, attieksmes un vērtību atšķirība starp dažādām paaudzēm pastāvējusi visos laikos. Jau Rūdolfs Blaumanis par to runā “Indrānos”. Kad biju pusaudze, vecāki teica, ka skolas ansambļa mūzika ir pārāk skaļa, kaut man šķita pašā reizē – viņi taču neko nesaprot!» psiholoģe Inese Kapustjanska ieskicē tēmu, kas aktuāla katrā mājā, kur plaukst jaunās atvasītes. Tomēr tikpat mūžīgs jautājums kā pats konflikts ir veids, kā to nemitīgi mainīgajā laikmetā risināt.

Virspusēji un haotiski
Psiholoģe gan min, ka atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm uztveres, attieksmes un vērtību plaisa starp mūsdienu vecākiem un bērniem kļuvusi izteiktāka jeb mainījušās sadursmes formas un krāsas. To izraisījusi milzīgā informācijas gūzma.
«Digitālā informācija un tehnoloģijas parādījās salīdzinoši nesen – pirms aptuveni 20 gadiem –, un ir strauji savairojušās. Bērni un jaunieši, kas dzimuši šajā laikā, tajā dzīvo kā zivs ūdenī. Trīsgadīgs bērns labāk saprot datoru nekā viņa vecmāmiņa, kurai tas, iespējams, joprojām prasa lielu piepūli,» raksturo I.Kapustjanska. Līdz ar jaunajām iespējām auguši riski, par kuriem fiziķi, kibernētiķi un citi speciālisti, kas vēro šos procesus, brīdinājuši – ja bērni neiemācīties šajā gūzmā orientēties un plaši domāt, plaisa kļūs tikai platāka. «Lielajā informācijas daudzumā jaunajai paaudzei pietrūkst karkasa jeb priekšstata, kas ir mans un ko no tā paņemt. Dzīvoju kā milzīgā noliktavā. Zinu, ka tur ir viss nepieciešamais, bet ne to, kur meklēt. Neorientējos, un neviens līdz galam nemāca, kā to darīt. Līdz ar to bērni kļūst virspusēji un haotiski. Pietrūkst loģikas, kas piemīt vecākajai paaudzei. Jauniešiem šķiet, ka var aiziet un paņemt. Kāpēc jāklausās un jāmācās, ja «mātē gūglē» visu var atrast,» saka Inese.

Izvairās no piepūles
Šī informācijas gūzma proporcionāli audzē ātrumu, ar kādu «riņķo» dzīve. «Manā laikā mēs aptuveni 8.klasē sākām interesēties un runāt par pretējo dzimumu. Patlaban par dzimumdzīvi spriež jau sākumskolā, bet nedomāju, ka tās ir dziļas zināšanas. Drīzāk virspusējas piesārņotas attiecību putas, kas šokē pieaugušos. Jaunā paaudze dzīvo ļoti ātri, tā arī gandrīz neko līdz galam nepabeigdama. Ko mēs mācījāmies gadiem ilgi, pieliekot piepūli, jauniešiem vajag uzreiz. Taču tam, kas viegli nāk, parasti nav lielas vērtības. Garšu un smaržu dod viss, pēc kā esi tiecies, ilgojies, sapņojis un pielicis pūles, lai to sasniegtu,» salīdzina I.Kapustjanska.
Šī paaudze turklāt dzīvo izklaides industrijas laikā, sagaidot, ka arī darbs un mācības būs kā izklaide. Tāpēc jauniešiem grūti pieņemt un viņi skatās kā uz dinozauriem uz tiem pieaugušajiem, kas sāk «moralizēt» par tēmu «kā mēs strādājām, krājām un cēlām». Vērtības, kas pastāvējušas gadiem ilgi, vairs «nestrādā», kaut vecākā paaudze turpina to no jaunākās sagaidīt. «Manā laikā gāju uz skolu gumijas zābakos, bet kurpītes nesu rokās, lai nesasmērētu. Lietām bija cita vērtība. Nevarēju pat iedomāties, ka mamma varētu nopirkt spēli par vairākiem simtiem, kā bērni to prasa mūsdienās. Mainījusies arī attieksme pret citiem. Kādu dienu eju pa skolas gaiteni un dzirdu, kā viens zēns uzrunā otru ļoti rupjā vārdā, bet tas to pieņem, jo – kas gan tur tāds!» novērojusi psiholoģe.

Problēma – robežu trūkums
Tomēr šajā straujajā informācijas aprites laikmetā nav arī tā, ka vecākiem bezpalīdzīgi jānoskatās, kā «pazūd» viņu bērni, kliedzot – tu neko nesaproti! Jau no mazām dienām atvases var un vajag mācīt domāt, saskatīt loģiskas likumsakarības, bet galvenais – saprast savas robežas.
«Psihologi norāda, ka visas problēmas rodas no tā, ka cilvēkam nav skaidrības par robežām. Kur viņš sākas, kur beidzas, kas man pieder, kas vairs nav mans, kādu attieksmi varu pieļaut. Ja šīs robežas netiek liktas jau no agrīnas bērnības, bērnudārzā tas izpaudīsies grūtību ziedos, bet pusaudžu vecumā nesīs sūrus augļus, un šī rūgtā garša paliks ilgi, ietekmējot, piemēram, ciešu attiecību veidošanu,» brīdina Inese.
Taču, lai vecāki varētu saviem bērniem mācīt robežas, kas vienlaikus nozīmē atbildību, viņiem pašiem šajā ziņā vajadzētu radīt labāko piemēru. Tomēr pēdējā laikā arī šie procesi ir «stipri pabojāti,» uzskata speciāliste. «Kad atvēra demokrātiju un no ārzemēm brauca mācīt, ka bērniem jābūt savām tiesībām, tika aizmirsts, ka bez atbildības nav līdzsvara. Līdz ar to viss aizgājis greizi. Kā galds ar tikai divām kājām. Ja kā ģimene mēģināsim uz tā salikt mūsu sadarbību, satikšanu un mijiedarbību, tā gāzīsies nost. Tāpat arī skolā viss gāžas un neturas,» salīdzina I.Kapustjanska, aicinot vecākus nekāpt uz «grābekļa», kas agri vai vēlu sāpīgi sitīs, bet to gluži nevarēs norakstīt uz paaudžu konflikta rēķina.

Nemēģināt dabūt pēdējo vārdu
Izprotot šo apjukuma pilno laikmetu, uzskatu un vērtību maiņu, attiecībās ar jauno paaudzi, protams, neiztikt bez elementāras sadzīvošanas mākslas un dzīves gudrības, kas brīva no draudiem, sodīšanas un moralizēšanas, par ko savā grāmatā «Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos» raksta arī Entonijs Volfs.
«Es ieteiktu šo grāmatu gan vecākiem, gan pusaudžiem, jo tā daudz atklātu arī par viņiem pašiem. Es piekrītu šim autoram, kurš, piemēram, mudina apklust pirmajam un mācīties otrā ieklausīties. Mēģināt saprast jaunieti, bet tajā pašā laikā strādāt «brīvība – izvēle – sekas» principa virzienā. Turklāt vecākiem jāprot arī laikus evakuēties no konflikta vietas – izteikt savu gribu, pārtraukt sarunu un nemēģināt dabūt pēdējo vārdu, jo jauniešu spēja reaģēt un argumentēti iebilst mūsdienās ir daudz ātrāka,» saka Inese, aicinot ikvienā situācijā meklēt, kuri labas saskarsmes instrumenti darbojas, bet kuri jau novecojuši. Tas ļaus plaisām starp paaudzēm pārlikt drošus tiltus, un paaudžu konflikta jēdziens vairs nešķitīs bezcerīgs. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dzīve kā milzu noliktavā

Kategorijas