Būt vienmēr aktīvai

2014. gada 28. novembris 00:00

2440

Ilzeniete Skaidrīte Kazaine pagājušajā nedēļā svinēja 85 gadu jubileju, bet rīt Ilzenes pamatskolā Skaidrītes ģimene kopā ar draugiem atzīmēs skaisto jubileju ar atmiņu stāstiem un īpašu fotogrāfiju projekciju. Skaidrīte vēl aizvien aktīvi brauc ar divriteni un iesaka ikvienam rūpēties par savu veselību, esot aktīvam un kustoties, cik vien tas katra spēkos.
- Lielāko sava mūža daļu bijāt skolotāja.
- Esmu dzimusi Trapenes pagasta Ādamā, bet no turienes vēlāk pārnācu dzīvot uz Ilzeni. Te es gāju skolā, beidzu 7.klasi un sāku mācības Gaujienā. Tur beidzu vidusskolu un uzreiz sāku strādāt par skolotāju. Neklātienē iestājos Cēsu skolotāju institūtā. Es gan mācījos, gan strādāju. Čonkas skolā Ilzenē (Ilzenes pamatskolā) es strādāju līdz pat pensijas vecumam. Mana specialitāte bija latviešu valodas skolotāja līdz 7.klasei, taču es mācīju arī citus priekšmetus. Mācīju arī matemātiku, rokdarbus, fizkultūru, dabasmācību. Nemācīju tikai mūziku. Jaunai jau nebija grūti uzņemties tik daudz pienākumu. Vakarā saliku un sameklēju visus materiālus. Saliku rindā materiālus vienai un otrai mācībai, bija mazas tāfelītes, uz kurām sazīmēju visus paraudziņus un jautājumus. Bijām mazs kolektīvs, tāpēc bija jādara visi darbi: jāpiegādā produkti, jāstrādā lauciņos, jāvada pasākumi, jāorganizē 1.septembris un citi pasākumi. Par skolotāju nostrādāju 35 gadus. Kad 1987.gadā tika uzcelta jaunā skola, visi pārgāja uz turieni, bet es devos pensijā. Tas bija vissmagākais mirklis – vairs nebūt skolotājai. Bērni, vecāki un pedagogi pārgāja no vecās skolas uz jauno svinīgā gājienā, un es devu ceļamaizi katram, kurš iznāca no skolas. Tas bija skumji, jo viss sāka palikt tukšs un kluss. Zināju, ka vecās skolas vietā vairs nekā nebūs, un kādu laiku pat izvairījos iet tai garām. Čonku skolai 2003.gadā tika atzīmēta 100 gadu jubileja un bija ļoti skaists pasākums vecās skolas dārzā. Varat iedomāties, ķieģeļus skolas būvniecībai veda vietējie zemnieki un vienas vasaras laikā paši to uzcēla! Tas ir pamatīgs mūris, un ēka bija patiešām izturīga.
- Vai mūsdienu skolēni ir citādāki?
- Jā, to, protams, var redzēt. Toreiz bērni bija zinoši un gribēja mācīties labprāt. Bērni vienmēr prasīja, ja kaut ko nesaprata, un no šī viedokļa toreiz bija vieglāk bērnus mācīt. Viņi cītīgi klausījās, klasēs bija vairāk uzmanības. Tagad bērni kļuvuši negantāki, bet tas ir tāds laikmets: dzīve iet uz priekšu un visi var brīvi izturēties, brīvi izteikties. Bērni šo iespēju izmanto. Arī pieaugušie, protams, rāda piemēru un tagad izsakās, par ko vien tīk un ko vien tīk.
- Vai jūtaties savā valstī novērtēta?
- Man ir labi, kā ir. Protams, valdība varētu pacensties strādāt vairāk, bet es no savas Latvijas nedomāju atteikties un netaisos arī nekur braukt. Arī mani bērni un mazbērni nekur nav aizbraukuši no Latvijas. Tā ir mīlestība pret vietu, kur dzīvojam. Es visu mūžu esmu dzīvojusi Ilzenē un te arī izmācījos un aizgāju pensijā. Kur tad vēl varētu iet? Zināt, tikai par ko man ir dusmas? Par to, ka tik daudz valsts naudas tiek iztērēts, šaujot gaisā uguņus. Kā nāk kāds pasākums, tā notiek uguņošana, bet dažam labam nav ko ēst! To naudu varētu izlietot lietderīgāk.
- Jūs aktīvi braucat ar velosipēdu.
- Jā, mans dēls ir velosportists Viesturs Kazainis. Es pati arī jau ilgus gadus braucu ar velosipēdu. Skolas gados man savu divriteni iedeva krustmāte. Sākumā varēju braukt tikai stāvus, jo sēdeklis bija augstu un to nevarēja dabūt zemāk. Visu mūžu esmu braukusi ar velosipēdu, bet tā aktīvāk to daru tikai pēdējā laikā. Tieši Viesturs mani mudina to darīt aktīvāk. Viņš mudina visus ģimenes locekļus iesaistīties braukšanā ar riteni. 2012.gadā, Viestura mudināta, piedalījos tradicionālajās velosacensībās “Līkloči papardēs” Ilzenē. Man nebija bail, bet mazliet nervoza tomēr biju. Braucu ar velosipēdu arī ziemā, ja ceļš ir sauss, bet divreiz esmu arī kritusi. Reiz mani bāra visi dakteri par to, ka vecam cilvēkam taču vairs nav jābrauc ar riteni un ir jāsargā kājas, bet es braucu tik un tā. Dažreiz kaimiņienei kaut ko vajadzēja, dažreiz pašai pie daktera - kad vien varēju, izvēlējos doties ar riteni. Daru to vēl aizvien.
- Vai ir viegli būt sportista mammai?
- Ne vienmēr. Zinu, ka Viesturs zina, ko dara, un viņš var to izdarīt. Viņš slēpo, skrien, brauc ar riteni. Viesturs pēc armijas sāka spēlēt hokeju. Vēlāk, kad viņš sāka braukt ar motociklu, tad gan bija bail. Pēc tam viņš pievērsās riteņbraukšanai un nu tai ir kā uzburts. Zinu, kad ir sacensības, jūtu līdzi. Ir gūtas arī traumas, bet ir arī bijuši labvēlīgi gadījumi. Viesturs jau ir tikpat pļāpīgs kā es. Reiz ceļā viņam pārplīsa riepa un tā nu sanāca, ka tur bijis arī igaunis, kurš vienmēr ir Viestura konkurents, un viņam līdzi bijis draugs, kuram bijuši visi instrumenti, lai salabotu riepu. Viesturs taujāja pēc palīdzības, bet šī igauņa draugs teicis, ka kāda gan tur līmēšana, lai ņem viņa riteni un brauc. Tā nu Viesturs turpināja sacensības ar konkurenta drauga riteni un pie tam vēl iekļuva trešajā vietā! Igaunis tika 1.vietā.
- Kā vēl uzturat sevi formā?
- Galvenais ir sports, un ir pašam pār sevi jāvalda. Ir arī jāzina savs ķermenis un, ejot pie ārsta, ir jāzina, kas tieši sāp, ir velkošas vai durošas sāpes. Es visiem iesaku kustēties. Ja cilvēks vairs nevar pabraukt ar riteni, tad iesaku nūjot. Pati nūjoju jau kādus septiņus gadus. Ja sāp mugura, tad ļoti veselīgi ir rāpot. Uzsien kaut ko mīkstu uz ceļiem un rāpo ap galdu. Ir cilvēki, kas saka, ka viņiem grūti kustēties un sāp kājas un mugura, taču es iedrošinu tomēr kustēties kaut vai mazu gabaliņu. Daudziem ir savi dārzi, un cilvēki saka, ka jau tur pietiek fiziskās slodzes, taču dārzā pārsvarā ir tupēšana. Vecākiem cilvēkiem apkaļķojas asinsvadi un kājās tik labi neriņķo asinis, tieši tāpēc ir jāstaigā vai jābrauc ar riteni, lai tās kājas kustas. Rudens pusē biju pie daktera un man teica, ka obligāti jānāk pagulēt vienu nedēļu slimnīcā, bet es teicu, ka nevaru, jo man ir sava saime, arī puķes un nevaru to atstāt. Ārstējos gan ambulatori to nedēļu, lai tomēr neatstātu savas mājas, bet dakteris saka, ka pavasarī vajadzēs nākt uz slimnīcu divas nedēļas. Es tikai saku, ka tad jau redzēs. Visiem gan iesaku laikus vērsties pie ārstiem, lai nesanāk tā, ka kaut kas tiek ielaists. Tas ir pats trakākais.
Ziemas tumšajos vakaros vecākiem cilvēkiem jau ir grūti, bet ir jāskatās televizors, jālasa, jāmin krustvārdu mīklas. Atmiņa ir jātrenē, jo tā uz vecumu zūd un tā ir jāasina.
- Kādu saredzat Ilzenes nākotni?
- Daudziem cilvēkiem dzīve te ir noenkurota. Te viņi ir dzīvojuši, viņiem te pieder zeme, māja, dārziņš. Nevaru teikt, ka no Ilzenes būtu aizbraukuši daudzi cilvēki, bet Ādams gan palicis pavisam tukšs. Dzīve Ilzenē rit klusi, bet mēs ar draudzenēm svinam svētkus. Kopīgi tiek atzīmētas vārdadienas un dzimšanas dienas. Aizejam pie vienas vai otras ciemos. Tie vecākie cilvēki jau turas kopā. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Skaidrīte Kazaine.
Dzimšanas gads, vieta: 1929.gada 20.novembris, Trapenes pagasts, Ādams.
Ģimene: atraitne, dēli Viesturs un Vitauts, četri mazbērni un viena mazmazmeita.
Izglītība: pedagoga izglītība Cēsu skolotāju institūtā.
Hobiji: sports, lasīšana un adīšana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Būt vienmēr aktīvai

Kategorijas