Skolotāja galvenā misija – mīlēt!

2014. gada 5. decembris 00:00

Ziemeru pamatskolā oktobrī notika skolas 35 gadu jubilejas svinības, uz kurām bija ieradušies gan jaunās Ziemeru pamatskolas absolventi, gan arī vecās Kaktiņu skolas absolventi un skolotāji. Pasākumā viesojās arī ilggadējās pedagoģes - veclaiceniete Anna Bērziņa un mārkalniete Daina Saldābola.

Starp mums vadīja mīlīgs saticības gars
A.Bērziņa Kaktiņu skolā sākusi strādāt 1957.gadā. “Telpas bija maziņas, kolektīvs – jauns, un visi nudien bija sirsnīgi. Starp mums valdīja mīlīgs saticības gars. Man bija 20 gadi, kad sāku strādāt par skolotāju, un mācīju bērnus no 1. līdz 4.klasei. Kopumā par skolotāju esmu nostrādājusi 35 gadus,” stāsta A.Bērziņa. Jaunajiem skolotājiem viņa iesaka pašu galveno – mīlestību mācīt bērnus un mācīt viņus arī grūtākai dzīvei. “Bērni ir jāmāca arī tam, ka dzīvē būs grūtības, viņiem ir jāiepazīst vairāk sava apkārtne. Bērns nav tikai jānēsā uz rokām, bet jāļauj viņam redzēt arī pasauli,” uzskata A.Bērziņa. Aizvien vairāk lauku bērnu aiziet uz pilsētām, jo vecāki turp dodas labākas dzīves meklējumos. “Mūsu nākamās paaudzes kļūst par pilnīgiem pilsētniekiem. Kanādā ir pieredze, ka pastāv skolas pat ar pieciem sešiem skolēniem, un būtu vērts, ka arī mums būtu tāda pieeja. Bērnam ir jāiegūst izglītība tuvāk savām mājām. Es atceros, ka manā skolas laikā Veclaicenē uz šosejas, ejot uz skolu, bija 25 bērni, bet tagad uz šī ceļa nav neviena. Ir skumji, protams, ka lauki paliek tukši,” atzīst A.Bērziņa.

Skolēni vienmēr bijuši
diezgan vienādi
Arī D.Saldābola par skolotāju Kaktiņu skolā sāka strādāt 1957.gadā. Viņa mācīja bioloģiju, ķīmiju, ģeogrāfiju un matemātiku. Pirms tam viņa piecus gadus strādāja Trapenes pamatskolā.
“Par skolotāju nostrādāju līdz 1984.gadam. Varu teikt, ka, šiem gadiem ejot, skolēni vienmēr bijuši diezgan vienādi. Pašam skolotājam ir jāmainās un jāpiemērojas bērniem,” atzīst D.Saldābola. Ir kļūdaini domāt, ka draiskākajiem bērniem dzīvē maz izdosies sasniegt. Skolotāja novērojusi, ka tieši šie bērni ir ļoti aktīvi, viens otrs no viņiem tieši tādēļ dzīvē ir ļoti tālu ticis. D.Saldābola atzīst, ka sklolotāja galvenais pienākums ir būt bērniem un būt viņiem atvērtam.
Skolotājiem ar bērniem ir jāsarunājas bērnu līmenī. Lai arī D.Saldābola atminas, ka viņas skolas laikā skolotājus uzrunāja uzvārdā, tagad viņa esot dzirdējusi, ka skolēni sauc skolotājus arī vārdā. “Man pret to it nekas nav, nudien! Es iesaku katram skolotājam radīt interesi par savu priekšmetu. Ja bērnus neinteresē, piemēram, dabaszinātnes, tad jāiet vairāk dabā. Manā laikā bija pārgājieni katru rudeni un katru pavasari: iepazinām apkārtni. Es gan domāju, ka arī mūsdienu skolotāji dara visu, ko vien var, un nevar jau būt tikai praktiskās nodarbības. Lai kā arī laiki mainītos, ir jābūt arī klasiskām stundām, jo bērnam ir jāiegūst pamatzināšanas,” pauž D.Saldābola. Arī viņa izjūt, ka lauku skolās skolēnu paliek mazāk. Arī viņas mazbērni visi mācās Rīgā. “Lai vai kā arī būtu, visiem skolotājiem novēlu, lai netrūkst izdomas, mīlestības un pats galvenais – veselības!” teic 87 gadus vecā pensionētā skolotāja. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Skolotāja galvenā misija – mīlēt!

Kategorijas