Sociālā darbiniece – meitene no televizora

2014. gada 5. decembris 00:00

6462

“Es ticu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, un ka esmu tur, kur man ir jābūt,” saka Zane Sīle. Viņa ir jauna, trausla un emocionāla sieviete, kura izvēlējusies ļoti atbildīgu profesiju – sociālais darbinieks. Daudzi viņu pazīst, jo, muzicējot kopā ar tēti Gunāru Plukšu, priecētas klausītāju sirdis ar skanīgām melodijām – visu Zanes dzīvi caurvij mūzika. Jau četrus gadus Zane ir arī māmiņa burvīgai meitiņai.
Kā to visu var pagūt? Zane ir stipra, bet atzīst, ka viegli tas nav. Apkārtējos cilvēkos Zane augstu vērtē godīgumu, vienkāršību, cieņu, arī pati cenšas būt godīga, iejūtīga, izpalīdzīga. “Vienīgi esmu ārkārtīgi emocionāla – reizēm tas traucē...” viņa saka.
- Ir sācies adventes laiks. Kādas pārdomas tas tevī raisa?
- Šoruden nosvinēju 30. dzimšanas dienu. Pārkāpt šim slieksnim emocionāli bija ļoti grūti. Vairs neesmu jauniete, bet nopietna, nobriedusi sieviete, no kuras tiek gaidīta liela atbildība – no vecākiem, sabiedrības, darba devēja. Man vienkārši ir arī ļoti bail novecot, ir bail, ka noveco mani vecāki. Lai gan novembrī esmu dzimusi, manuprāt, tas ir gada visdrūmākais mēnesis. Man ļoti svarīga ir gaisma, tādēļ novembri katru gadu izdzīvoju ar grūtībām. Kad tas paiet, redzu gaismu tuneļa galā – ļoti gaidu pirmo balto, pūkaino sniegu. Vēlos, lai sniegs mani apsedz un jūtos balta un viegla... Gribas iziet ārā, ieelpot dzestro ziemas gaisu un izjust, kā sals saknaiba sārtus vaigus – tas šogad vēl jāpiedzīvo! Gribas ātrāk izjust neatkārtojamo Ziemassvētku smaržu, siltumu un gaismu. Decembris ir brīnišķīgs mēnesis, kas uzlādē manas baterijas. Tam seko janvāris, februāris, ārā kļūst arvien gaišāks, tuvojas pavasaris un atkal gribas dzīvot! Gada nogale man vienmēr ir pārdomām bagāta, jo sevī izvērtēju piedzīvoto. Laiks rit ļoti ātri, reizēm šķiet, ka ar saviem mērķiem netieku tam līdzi. Es noteikti pārdomāšu savu dzīvi un piedomāšu par tiem cilvēkiem, kurus esmu satikusi kopš septembra.
- Kāpēc profesijas izvēle bija - sociālais darbinieks?
- Stājoties 2003.gadā augstskolā, man teica, ka sociālajā jomā darbs noteikti būs, lai gan atalgojums nav liels. Pieļauju, ka profesijas izvēli zemapziņā ietekmēja bērnībā piedzīvotais. Kad ar ģimeni no ciemata Kornetos pārcēlāmies uz lauku māju, mums ar brāli draugi palika tur – vienaudži bijām tikai divi, tuvējās mājās pārsvarā dzīvoja vientuļi sirmgalvji. Mēs abi kājām gājām pie vienas tantes, iztīrījām māju, palīdzējām citus darbus – tas nekas, ka Šarikam bija blusas, tās mums netraucēja... Tad gājām pie otras tantes, viņas mūs pacienāja ar konfektēm. Meklējām, kā piepildīt savu ikdienu – bija interesanti!
- Pirmo darba pieredzi guvi Rīgā.
- Jau studiju laikā biju praksē Mežciema pansionātā – tur biju brīvā laika organizētājs cilvēkiem ar Dauna sindromu. Līdztekus studijām arī strādāju par viesmīli, muzicēju kopā ar tēti. 2007.gadā izdevām savu pirmo mūzikas disku “Meitene ar vējā jauktiem matiem”. Bet vienā brīdī sapratu: visa ir par daudz – paņēmu akadēmisko gadu. Tobrīd Rīgā kādu laiku strādāju pašvaldības bērnunamā – sapratu, ka esmu izdegusi. Jo ātrāk šajā vidē visiem gribēju palīdzēt un visu vērst par labu, jo sliktāk sev izdarīju – es izdegu. Jāatceras, ka visiem palīdzēt nevar... Augstskolu absolvēju 2008.gadā.
Pēc tam divarpus gadus nostrādāju Rīgas Sociālajā dienestā Vidzemes priekšpilsētā, arī Emīlijas gaidību laikā. Tas bija fiziski un emocionāli smags darbs. Es biju sociālās palīdzības organizators, kurš aprēķina pabalstus un dodas apsekošanās uz mājām. Trīs dienas nedēļā no rīta līdz vakaram bija iedzīvotāju pieņemšana – katru dienu 50 cilvēki, pamazām sāku strādāt kā robots. Ir piedzīvots, ka tantes spļāva virsū, nolādēja, bet tev tāpat jāuzklausa un jāsmaida. Nāci uz darbu, jau gaidīja rinda – tantes kāvās ar maisiem un nūjām. Bija gadījums, kad kolēģei kāds apmeklētājs datora monitorā iecirta cirvi, sacirta klaviatūru, jo viņam nepiešķīra pabalstu – pēc pāris stundām kolēģei tika sarūpēta jauna datortehnika un pateica, lai strādā, ka ar viņu nekas neesot noticis... Darbiniekam viss bija jāpacieš, jābūt precīzam. Arī apsekošanas mājās bija smagas – reizēm bija jālūdz Dievs, lai dzīva tieku mājās. Vienreiz mani ar kolēģi kāds psiholoģiski nelīdzsvarots vīrietis ieslēdza dzīvoklī – tad gan visa dzīve gar acīm noskrēja... Mēs ar viņu caur durvīm tik ilgi runājāmies, līdz viņa veselais saprāts tomēr apskaidrojās un tikām laukā... Un tad pienāca brīdis, ka cilvēku klātbūtnes bija par daudz – no darba uz mājām sāku staigāt kājām, jo nespēju iekāpt sabiedriskajā transportā, negribēju redzēt cilvēkus. Gāju, lai pa ceļam līdz mājām varu izraudāties. Biju izdegusi... Pēc meitiņas piedzimšanas es neatgriezos darbā Sociālajā dienestā Rīgā – ar mazo dzīvoju pie vecākiem, jo šeit ir pozitīvāka vide.
- Kādi darba apstākļi ir Ziemeros?
- Atzīstu – pirmajās darba dienās Ziemeros biju uztraukusies un gaidīju, ka dauzīsies pie kabineta durvīm kā Rīgā. Nedauzījās! Bet sociālie gadījumi ir, cilvēkiem palīdzību vajag! Turklāt pagasta sociālajam darbiniekam jābūt ļoti daudzpusīgām zināšanām – te nav kā Rīgā, kur pienākumi sīki sadalīti. Ir cilvēki, kuri mani pazīst un izbrīnīti saka: “Tu esi tā meitene no televizora? Cik jauki!” - un mums uzreiz raisās saruna. Visbiežāk ir sociālo pabalstu izmaksas, bet ir arī sociālie gadījumi, kurus risinu: regulāri tiekos ar klientu, veicu pārrunas, palīdzu risināt problēmas, bet virzot uz risinājumu, lai dara paši. Raksturīgākās problēmas ir alkoholisms un bezdarbs – ja cilvēkiem būtu iespēja strādāt, pabalstu saņēmēju būtu mazāk! Un izglītības trūkums, jo daudziem jauniem cilvēkiem ir tikai pamatizglītība, turklāt pašiem agri piedzimuši bērni. Arī vardarbība – fiziska un emocionāla gan ģimenē, gan skolā. Emocionālu vardarbību arī pati savulaik esmu izjutusi, mācoties ģimnāzijā Alūksnē, tādēļ ļoti labi to saprotu. Man ir liels prieks par kādu ģimeni, kas jau ir mainījusies uz pozitīvo pusi, kopš es ar viņiem strādāju – ģimenes mamma ir kļuvusi gādīgāka, vairāk rūpējas arī par sevi. Es ceru, ka tā būs arī turpmāk un ka neesmu naiva – es uzticos šiem cilvēkiem.
- Sociālā darba vērtību pamatā ir cieņa pret visu cilvēku vienlīdzību, vērtību un pašcieņu. Vai ir viegli to īstenot, ņemot vērā, ka visi nekad nebūs līdzīgi?
- Nav viegli. Sociālais darbinieks cilvēkam palīdz nodrošināt pamatvajadzības. Es vienmēr cilvēkiem jautāju, kā viņi ir nonākuši līdz savai pašreizējai situācijai, piemēram, ka nekā nav, bet pašam ir 60 gadi? Viņi atbild: “Tā sanāca...” Jautājums ir par to, cik daudz cilvēks pats ir gatavs darīt savas dzīves labā, bet otrs jautājums - kādi ir apstākļi un iespējas. Katru klientu cenšos uztvert kā līdzīgu, atrast kopīgu valodu, izrādu cieņu un sagaidu to arī pretī. Vēl ir jautājums par to, cik es pati būšu stipra, lai to izturētu... Esmu perfekcioniste un, ja man kas neizdodas, ļoti pārdzīvoju.
- Kā relaksējies pēc saspringtā darba?
- Vasarā man patīk pļaut zāli – tad es aizmirstos. Man vajag ūdeni un peldēšanu – vasarā to nav grūti īstenot, bet tagad sev esmu izvirzījusi mērķi reizi mēnesī ziemā Igaunijā apmeklēt ūdens relaksācijas centru Verskā. Šovasar, braucot ar velosipēdu, atklāju sev vēlreiz, cik Veclaicene ir skaista! Man noteikti arī nākamgad būs maršruti, ko veikšu! Mans lielākais prieks ir meitiņa Emīlija – kopā ar viņu varu izdzīvot visu emociju gammu! Reiz viņa man teica: “Mammīt, kad es izaugšu liela, tu paliksi maziņa un es varēšu tevi paņemt uz rokām!” Mums abām kopā nav klājies viegli manis dēļ, jo, strādājot sociālo darbu Rīgā, piedzīvoju izdegšanu, kas atstāja iespaidu uz visu. Uz skatuves sāku atgriezties, kad Emīlijai bija pusgadiņš – tas nebija viegli, visgrūtāk bija emocionāli, lai visu pagūtu un apvienotu. Bet mūzika mani vienmēr ir uzturējusi možu. Bērns uzliek ļoti lielu atbildību, ir jāatsakās no daļas savas brīvības, turklāt līdztekus tam tu pats jaunāks nepaliec... Lai relaksētos, man vajag mieru, svaigu gaisu un brīvību. Grūtos brīžos mani glābj arī skatuve.
- Arī mūzika tev dod dzīves piepildījumu?
- Jā, lielu. Īpaši tagad es novērtēju mūzikas nozīmi savā dzīvē, jo pusotru mēnesi neesam ar tēti koncertējuši. Tikai tagad, kad izjūtu, ka man tā pietrūkst, saprotu, cik mūzika man ir svarīga. Muzicējot es sevi uzlādēju, esmu sabiedrībā, jūtos vajadzīga. Pēdējā uzstāšanās mums bija kādā dzimšanas dienā, kur vienkopus bija trīs paaudžu sievietes. Tā bija neatkārtojama balle, kur tikām uzņemti kā savējie – kad braucām prom, viena no sievietēm raudāja un teica: “Paldies jums, vienkārši paldies...” Mēs iepriecinājām cilvēkus un guvām gandarījumu arī sev.
- Jūsu izpildītā mūzika nav tradicionālais šlāgeris.
- Tā ir citādāka, turklāt mums ir ļoti daudz savu dziesmu – tēta sarakstītu! Bet, ja izpildām tautā iemīļotas melodijas, tētis pats tās aranžē, lai skanējums atšķirtos. Viņš pats producē, aranžē, mājās pilnveido savu ierakstu studiju. Kad iedziedam dziesmas, ir jāizdomā, kur uz to brīdi aizvest Emīliju, jo viņu viss interesē!
- Meitiņa arī muzicē?
- Emīlija apmeklē Jaunlaicenes pirmsskolas izglītības grupu, viņai ļoti patīk dziedāt! Uzskatu, ka mums viņa jāvirza mūzikā, jo Emīlijai ir laba un spēcīga balss, viņai padodas un patīk dziedāt. Saka, ka bērni iedzimst vecvecākos. Es neaizgāju mūzikā tik tālu kā tētis, lai gan viņš lika uz mani cerības, ka pieslēgšos aranžējumu veidošanā un tamlīdzīgi.
- Pie kā šobrīd strādājat muzikālajā jomā?
- Mēs ar tēti esam runājuši, ka varbūt vajadzētu atkal noorganizēt koncertu mūsu Opekalna baznīciņā, kā pirms vairākiem gadiem jau tas bija. Toreiz tas izdevās sirsnīgs un aizkustinošs. Šobrīd tētis ir prom – viņš strādā Vācijā, tādēļ muzicēšana uz laiku ir pierimusi. Bet mums jau ir aizrunāts Jaungada koncerts Lejasciemā. Parasti svētkos esam prom no mājām, bet protam arī ģimenē svētkus svinēt. Ziemassvētkos pie mums nāk Ziemassvētku vecītis – tētis uz to laiku parasti pazūd no mājām... Bet Emīlija tic brīnumam - tas ir vissvarīgākais!
- Ko tev nozīmē dziedāšana un dziesma?
- Dziedāšana mani noteikti pozitīvi uzlādē. Dažubrīd tā man kaut ko atņem, bet pēc tam iedod atpakaļ. Iespējams, man savu profesijas izvēli tomēr vajadzēja saistīt ar mūziku - pamatskolas gados absolvēju Alūksnes mūzikas skolā klavieru klasi un pie tā arī apstājos. Esmu gatava pārmaiņām – meklēju sevi un savu ceļu dzīvē. Par to piedomāšu arī adventes laikā. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Zane Sīle.
Dzimusi: 1984.gada 5.novembrī Alūksnē.
Izglītība: absolvējusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē sociālā darba studiju programmu.
Nodarbošanās: Ziemeru pagasta sociālā darbiniece.
Ģimene: vīrs Jānis, meita Emīlija (4 gadi).
Vaļasprieki: velobraukšana.
Moto: viss notiek tā, kā tam jānotiek.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sociālā darbiniece – meitene no televizora

Kategorijas