Sasaukties ar kaimiņiem Igaunijā

2014. gada 5. decembris 00:00

2658

Drusku ciems atrodas Veclaicenes pagastā, un turienes ļaužu tā sauktā Drusku gala pēdējās mājas robežojas ar pašu Igauniju. Uzejot uz pakalniņa, iedzīvotāji var redzēt jau Igaunijas Krabu ciemu. Uz turieni dodas strādāt arī vairāki Drusku ciema iedzīvotāji. Tieši starpciemu sadarbība ir veids, kā tuvējie ciemi varētu sadarboties un smelties viens no otra dažādas idejas.

Veidot starpciemu sadarbību
Veclaicenes pagasta tūrisma informācijas punkta vadītājs un lauku tūrisma organizators Jānis Prangels stāsta, ka vietas nosaukums Druskas saistās ar kādu nostāstu. “Stāsta, ka agrāk pie Drusku pilskalna bijusi tirdzniecības vieta, kurā varējis nopirkt vai iemainīt sāli. Lietuviski sāls ir “druskas” - tā arī radies šis nosaukums,” stāsta J.Prangelis. Drusku pilskans neatrodas Drusku ciemā un nav zināms, kāpēc tam ir tāds nosaukums. Igauņi Drusku pilskalnu arī tagad tomēr dēvē par Kornetu pilskalnu, jo tas atrodas tuvāk Kornetiem.
Drusku ciemā ir vairāki pakalni, piemēram, Dieva kalns jeb Māras pēdas kalns, Jāņa kalns, Ķēķa kalns. “Novadpētnieks Edmunds Temps no Alūksnes reiz teica, ka, redz, kā senie latvieši Jāni godāja vairāk nekā Dievu, jo Jāņa kalns ir divus metrus augstāks virs jūras līmeņa par Dieva kalnu. Man, kā Jānim, šis citāts ļoti patīk,” smej J.Prangels. Tieši tūrisms ir tā nozare, kurā Drusku ciems varētu attīstīties, jo tas ir bagāts ar dabas skaistumu, pakalniem, ezeriem, kā arī Peļļu dabas taku. Drusku galā ir arī zviedru senkapi. Tiesa, pēdējos gados tūrisma nozarē valdījis klusums, jo ir bijušas citas prioritātes. “Tūrisma jomā pēdējos piecus gadus nav bijis projektu, ir bijuši lustīgāki strādātāji, kas sadarbojušies kultūras jomā, taču 6.decembrī Miso pagastā Igaunijā notiks tūrisma plānošanas sapulce ilgākam periodam. Došos turp aplūkot, kā tiek plānots šis periods, jo uzskatu, ka plānošana ilgtermiņā ir svarīga lieta. Ja neskaita Kornetus kā pagasta centru, tad man gribētos domāt, ka Druskas ir dzīvotspējīgs ciems, lai arī aktīvākā dabība un arī sadarbība ar Igauniju pārsvarā notiek pagasta centrā. Igaunijā ciemi ir aktīvi, un man gribētos, lai arī Drusku ciema iedzīvotāji, piemēram, sadarbībā ar pagastu, aizbrauc uz kādu Igaunijas ciemu, tā teikt, veidot starpciemu sadarbību. Tas būtu superlabi!” saka J.Prangels.

Viss ir iespējams, ja vien ir apņēmība
Drusku ciemā dzīvo apmēram 13 cilvēku, un kolhoza laikā dzīve tur ir kūsājusi, taču tagad nebrauc pat autoveikals. Iedzīvotāji dodas uz veikalu vai nu uz Kornetiem, vai kādu reizi arī uz tuvējo Krabu ciemu Igaunijā. Drusku ciema iedzīvotāji atzīst, ka Igaunijā preces tomēr ir lētākas.
Daudzi Drusku ciema iedzīvotāji dodas arī strādāt uz tuvējo Igaunijas Krabu ciemu, jo tur ir darba iespējas un tas ir tuvāk nekā novada centrs Alūksne. “Drusku iedzīvotāji strādā tur kokapstrādes uzņēmumā. Druskās nav nevienas ražotnes. Krabu ciems no Kornetiem ir vien astoņu kilometru attālumā, no Druskām - vēl tuvāk, tāpēc turp doties ir izdevīgāk,” stāsta J.Prangelis.
Krabu ciemā ir arī kāds ļoti pozitīvs piemērs, kurš saistās ar cilvēku uzņēmību. “Kolhoza laikā klubs izputēja un tika privatizēts. Ja nav kolhoza, tad jau nevajag arī klubu, bet Igaunijā ir ļoti aktīvas ciemu biedrības. Krabu ciema biedrībā ir viena enerģiska dāma, kura strādā par skolotāju. Viņa pati līdztekus mācās un par paņemto studējošā kredītu atpirka kolhoza klubu. Tagad tur ir sabiedriska ēka, kurā notiek dažādi pasākumi,” stāsta J.Prangels, tādējādi norādot, cik svarīga ir katra cilvēka vēlme kaut ko uzsākt un ka viss ir iespējams, ja vien ir apņēmība.

Gribētos, lai jebkurš varētu ko ražot un realizēt
Liliāna Balode Druskās dzīvo aptuveni desmit gadus un atzīst, ka Druskās ir ļoti skaista daba. Ģimenē ir arī piemājas saimniecība ar pāris kazām un vistām. Produkcija tiek izmantota savām vajadzībām. L.Balode pauž, ka Druskās visas piemājas saimniecības ir pašu vajadzībām un nav tādas, kurā tiktu ražots kaut kas pārdošanai vai eksportam. Lai arī jaunie cilvēki no Druskām brauc prom, nav tā, ka to šeit vairs nebūtu vispār. “Druskās uz vietas nav darba, tāpēc aizbraucēji parasti arī neatgriežas. Mans dēls un kaimiņu puisis strādā gaterī Māriņkalnā, tā ka kaut kā kuļas,” teic L.Balode. J.Prangels uzsver, ka lielāku saimniecību Drusku pusē ir grūti izvērst tieši reljefainās dabas dēļ, jo šeit ir daudz pakalnu.
Drusku iedzīvotāja Spodra Kerika atzīst, ka, laikam ejot, viss ir mainījies. “Kad es atnācu šeit dzīvot, te bija pilns ar cilvēkiem. Nebija gandrīz kur dzīvot. Bija jaunatne un daudz vīru spēka. Sieviešu bija mazāk. Agrāk te bija arī ciema padome. Kolhoza laikā te bija smēde, pienotava, bija arī traktoru labošanas darbnīca. Ar igauņiem draudzējāmies, un igauņi nāca uz Druskām meitās. Druskās gan nāca arī viesstrādnieki no Krievijas un citurienes. Viņiem maksāja vairāk, un tad arī viss sāka brukt. Mūsējiem apskrēja dūša. Pēdējais kolhoza priekšnieks ieteica pilnīgi nelikvidēt kolhozu, bet izveidot mazas grupiņas, taču no tā nekas nesanāca,” stāsta S.Kerika.
Druskās bijušas arī divas cūku fermas. “Es gribētu, lai viss būtu tā, kā vecās Latvijas laikā. Gribētos, lai viss būtu apstrādāts, lai jebkurš varētu kaut ko ražot un pārdot, bet tagad jebkurš to nevar darīt. Arī mani mazbērni ir devušies peļņā uz ārzemēm. Pati gan ārzemēs neesmu bijusi, ko man tur meklēt. Viens no maniem dēliem bija ārzemēs, bet, sapelnījis mājas jumta sakārtošanai, kā arī mašīnai, atgriezās uz dzīvi Druskās. Tagad ārzemēs ir viņa bērni. Dievs vien zina, vai arī viņi atgriezīsies,” teic S.Kerika. Lai arī Igaunija no viņas mājas atrodas vien divu kilometru attālumā, pēdējo reizi Igaunijā viņa bijusi pirms 20 gadiem.

Veidot sadarbību nākotnē
Pie Drusku gala tiek pieskaitītas arī citu ciemu mājas līdz pat Igaunijas robežai. “Mēs šo visu teritoriju saucam par Drusku galu, jo, lai cilvēki no šejienes atnāktu uz Kornetu centru, viņiem jānāk cauri Druskām. Tieši tāpēc mēs to tā dēvējam,” stāsta J.Prangels.
Drusku galā dzīvo arī Gaida Veļķere, kuras māja atrodas pavisam tuvu Igaunijai: no uzkalniņa pie mājām var redzēt tuvējo Krabu ciemu. “Esmu te dzimusi un augusi. Draudzējāmies arī ar igauņiem. Mans vectēvs prata runāt igauniski, tā varējām arī komunicēt. Pati igauņu valodu gan nezinu,” stāsta G.Veļķere. Viņa atceras, ka kādreiz šī vieta nebija aizaugusi ar krūmiem un skaidri varēja redzēt Igauniju. “Saimnieks no Igaunijas te dzina dzirdīt lopus, un, kā nokusa ledi, tā viņš nāca uz ezera galu peldēties. Ar viņu varējām sakliegties, jo viņa peldu vieta atradās tajā pusē, bet mūsu – šaipusē. Igaunijā bija arī meistars, kurš taisīja koka kubulus, un bieži tikāmies ar viņu. Krievu laikos braucām uz Igauniju iepirkties, jo tur bija lētāk un ļoti tuvu. Tagad gan, manuprāt, preces ir dārgākas,” teic G.Veļķere. Viņa stāsta, ka igauņi nākušu uz Drusku galu arī iepazīties un daži puiši nākuši ar kokli, taču viņas vectēvs puišus iekšā nelaidis, jo sargājis mazmeitu. “Zinām, kas dzīvo kaimiņos, un pārsvarā jau jaunie sazinās. Nekad mums nav bijis starpgadījumu, visi ir draudzīgi. Tagad gan visa biedrošanās ir pieklususi, jo neeju vairs turp tik bieži un ir daudz jaunu iedzīvotāju. Kad notiek kopīgi pasākumi Kornetos, tad gan tos apmeklēju,” teic G.Veļķere.
Veclaicenē ik gadu notiek Igauņu dienas, jo pagastā dzīvo salīdzinoši daudz igauņu, tādēļ ir svarīgi, lai viņiem būtu pašiem savi svētki. Šie svētki ir arī iespēja vēlreiz uzsvērt, cik tuvi kaimiņi ir igauņi un ka sadarbība ir svarīga. Arī J.Prangels uzskata, ka ļoti svarīga būtu starpciemu sadarbība un tā būtu iespēja iepazīt kaimiņu ciemu aktīvākos ļaudis, aplūkot arī viņu idejas un veidot sadarbību nākotnē, ja ne starp ciemiem, tad starp apņēmīgiem cilvēkiem gan. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sasaukties ar kaimiņiem Igaunijā

Kategorijas