Dienests policijā – otrās mājas

2014. gada 12. decembris 00:00

5548

“Policistam ir jābūt tādam, lai visi cilvēki viņu cienītu, godīgam un atklātam,” saka Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas patruļdienesta rotas inspektors Andris Mazitāns.

Šodien viņam ir pēdējā darba diena Alūksnes iecirknī pirms atvaļināšanās no dienesta, kam veltījis 30 savas dzīves gadus.
Ar iekšlietu sistēmu ogrēnietis A.Mazitāns saistīts kopš 1981.gada. Bērnībā Ogres pusē skola no mājām bija astoņu kilometru attālumā, ko mazais Andris mēroja kājām. Viņš atminas, kā toreiz ziemas rītos klausījies laika ziņas radio, kur stāstīts, ka Alūksnē ir mīnus 30 grādi, un pie sevis nodomājis: kur gan tāda Alūksne vispār atrodas? Pēc vairākiem gadiem dzīves ceļš un mīlestība Andri atveda uz Alūksni. Šeit pavadīti darba gadi, iepazīstot labus kolēģus, iemīļojot pilsētu. A.Mazitāns kā patruļdienesta rotas inspektors līdztekus veic arī vēl citus pienākumus – Alūksnes iecirknī atbild par īslaicīgās aizturēšanas vietas darbību, aizturēto personu konvojēšanu. Tie visi ir ļoti atbildīgi pienākumi. A.Mazitāns atzīst - būt konvoja un īslaicīgās aizturēšanas vietas priekšniekam ir atbildīgākais darbs, jo visas aizturētās personas, ar tām saistītie dokumenti “iziet” caur viņa rokām.
Līga Vīksna

(Turpinās no 1.lappuses)
Aizturēšanu veic citi policijas darbinieki, bet Andris Mazitāns noformē dokumentus, gādā par uzraudzības veikšanu, sagatavo personas lietas, atskaites, gādā par pārtikas nodrošināšanu aizturētajām personām. Atvaļināties no dienesta sakarā ar noteikto gadu skaita sasniegšanu tieši šobrīd nolēmis, lai varētu vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni, palīdzēt meitām Alūksnē un Mālpilī.
- Kas savulaik rosināja kļūt par policistu?
- Godīgi sakot, nekad mūžā nebiju domājis, ka būšu policists – dzīvē tā sagriezās. Mācījos par celtnieku – ieguvu ceturto meistara kategoriju. Tad mani iesauca padomju armijā iekšlietu sistēmā – aizsūtīja dienestā tūkstošiem kilometrus no Latvijas uz Komi reģionu Krievijā, pilsētu Uhtu. Dienesta laikā apsargāju cietumus. Dienests bija psiholoģiski ļoti grūts, ārā no teritorijas mūs vienus pašus nekur nelaida, tā bija bīstama pilsēta, kur dzīvoja arī ļoti daudz cietumsodu izcietušu personu un slepkavoja. Ja kur gājām, tad visa rota kopā ar komandieriem un apsardzi. Jau tajos laikos “sarkanos pagonus” neviens neieredzēja. Uhtā nodienēju divus gadus, divus mēnešus un četras dienas...
- Ko darījāt pēc dienesta padomju armijā?
- Atgriezos Ogrē un strādāju celtniecībā. Diemžēl mana celtniecības brigāde, kamēr dienēju, bija izjukusi... Tad Ogres iecirkņa inspektors, sporta meistars, man piedāvāja iet strādāt uz miliciju Ogrē, atskurbtuvē. Tie, kuri bija dienējuši iekšlietu sistēmā, toreiz automātiski varēja turpināt dienestu milicijā. Kolektīvs Ogres milicijā bija ļoti labs, priekšniecība – atsaucīga.
- Kā toreiz ritēja darbs milicijā un kādas ir atšķirības, salīdzinot ar šodienu?
- Padomju varas gados milicijā strādāja mazāk cilvēku nekā šobrīd, darba algas bija mazākas, milicijai bija mazāk transporta vienību nekā tagad policijai. Kad 1985.gadā sāku strādāt Alūksnes milicijā, šeit uz visu rajonu bija tikai četri iecirkņa inspektori – tagad to skaits ir vairāk nekā desmit. Manuprāt, tas ir par daudz. Uzskatu, ka 2009.gada 1.septembrī nevajadzēja valstī veidot Valsts policijas reģionu pārvaldes, kam padoti kādreizējie rajoni. Ja Alūksnē ir iecirkņa priekšnieks, tad arī viņam pilnībā jāatbild par saviem padotajiem. Kā Valsts policijas priekšnieks var atbildēt par katru policistu, ja viņš dzīvē šo cilvēku nav redzējis? Arī Alūksnes iecirknis ir pakļauts Vidzemes reģiona pārvaldei Valmierā – pārvaldes priekšnieki bija Alūksnē, kad notika mācības, iegāja veikalā, padotais no Alūksnes iecirkņa sveicināja, bet priekšnieks brīnījās un jautāja, ko viņš no viņa gribot?! Tagad priekšnieki nepazīst savus padotos – tas nav pareizi.
- Kā nokļuvāt darbā Alūksnē?
- Ogres milicijas atskurbtuvē nostrādāju pusotru gadu. Šajā laikā iepazinos ar savu nākamo sievu Anitu. Viņas mamma ar savu dzīvesdraugu pārcēlās dzīvot uz Alūksni, jo viņš bija no Alūksnes, tā arī es nokļuvu Alūksnē. Darbu Alūksnes milicijā sāku 1985.gada 1.septembrī, man piedāvāja darbu īslaicīgās aizturēšanas vietā. Ar laiku “kāpu” pa karjeras kāpnēm – kļuvu par izolatora priekšnieku, konvoja priekšnieku. 15 gadus biju arī Alūksnes policijas ēkas saimnieks – pats veicu dažādus saimnieciskos darbus, brīvajā laikā remontēju darba kabinetus. Daudzus gadus esmu atbildīgais par pārtikas, veļas nodrošināšanu personām, kuras atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietā.
- Šo gadu laikā aizturēto personu skaits ir mainījies?
- Jā, samazinās, bet tas ir tikai likumdošanas dēļ, jo, piemēram, tagad administratīvi sodītās personas īslaicīgās aizturēšanas vietā ievieto tikai par transportlīdzekļa vadīšanu reibumā – pārējiem piemēro naudas sodus. Agrāk bija pilnas kameras ar personām, kam piemērots sods par alkohola lietošanu sabiedriskā vietā! Nedomāju, ka naudas sods ir efektīvākais veids. Daudziem piemēro naudas sodus, bet tie tāpat netiek iekasēti, jo šīm personām nav, no kā tos samaksāt.
- Kā jūs raksturotu aizturētās personas?
- Gadu laikā ir vērojamas izmaiņas. Agrāk bieži tika aizturētas vienas un tās pašas personas – astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados: kā izlaida, tā pēc dažām dienām vai nedēļas jau bija atpakaļ. Visbiežāk starp aizturētajiem ir personas vecumā no 16 līdz 35 gadiem, pārsvarā vīrieši. Zog, jo neesot iztikas līdzekļu. Es gan uzskatu, ka arī šodien visi tie, kuri vēlas, darbu var atrast – vajag tikai gribēt. Raksturīgākie pārkāpumi vienmēr bijušas zādzības: visbiežāk apzog automašīnas, dzīvokļus un mājas, zog mobilos tālruņus. Visbiežāk zagtās preces pārdod lombardā vai pazīstamām personām. Tiesā solās, ka vairs tā nedarīs, bet – paiet laiks un atkal dara to pašu. Ir bijis tā, ka grib nozagt automašīnu, bet neprot vadus savienot, kā rezultātā auto sadeg – no tādas personas nav, ko paņemt, bet īpašniekam mašīnas vairs nav, kā iegādei viņš naudu varbūt visu mūžu pelnījis... Agrāk par zādzībām uzreiz piemēroja sodu un no tā, cik prokurors pieprasīja, tiesa soda laiku samazināja ne vairāk kā par sešiem mēnešiem. Tagad pieprasa 12 gadus cietumsoda, bet tiesas zālē attaisno, pārsūdz apgabaltiesā, kas tomēr nosaka 12 gadu cietumsodu! Loģikas nekādas un jautājums - kam ticēt? Kā var viena līmeņa tiesa attaisnot, bet otra atstāt spēkā? Ja prokurors uzrādījis apsūdzību, tad persona ir vainīga, nevis pilnībā attaisnojama!
- Kāpēc, jūsuprāt, tas valstī tiek pieļauts?
- Nezinu. Sodi arī šodien nav lieli, cietumi pārpildīti, dzīves apstākļi tur labi – pat labāki nekā dažiem mājās. Piemēram, īslaicīgās aizturēšanas vietā uz vienu aizturēto personu dienā ēdināšanai ir paredzēti 7 eiro – ne visi Latvijas iedzīvotāji šodien var atļauties tādu summu dienā tērēt pārtikai.
- Jūs piedalāties aizturēto personu konvojēšanā. Nekad nav bijis bail?
- Bail nav. Arī manā pieredzē ir bijuši gadījumi, kad aizturētie mēģina bēgt. No konvoja savulaik bēga likumpārkāpējs no Liepnas, kurš tika aizturēts par slepkavību. To, ka viņš konvojēšanas laikā bēgs, mēs jau zinājām un bijām sagatavojušies. Viņš konvoja mašīnai izsita lielās durvis un bēga, bet aiz muguras brauca specvienība un uzreiz bēdzēju aizturēja. Bail nav – jāstrādā. Policisti tiek apmācīti, sagatavoti, regulāri sportojam, lai izpildītu fiziskās sagatavotības normatīvus. 1987.gadā man nāca virsū sporta meistars – noliku uz zemes vienā mirklī, visi apkārt brīnījās. Ja esi fiziski norūdījies, tad problēmu nav. Joprojām mums katru nedēļu ir sporta nodarbības, gada ieskaites, trenējamies Kājnieku skolas sporta zālē.
- Ikdienā netraucē tas, ka esat policists?
- Nē. Dienests policijā man ir kā otrās mājas, kur esmu nostrādājis 30 gadus. Uz darbu bija jāiet arī brīvdienās, naktīs, kad notika personu aizturēšana. Bet pie visa pierod – tā ir mana ikdiena, pats ar visu tieku galā. Man nekad nav bijušas problēmas ar aizturētajām personām. Arī tad, kad tikušas brīvībā, uz ielas mani sveicina. Ir bijis, ka braucu autobusā, aiz muguras sēž divi vīrieši un sarunājas. Viens saka: “Iedzersim!” Otrs atbild: “Nedrīkst, priekšnieks redzēs...” - ar to domājot mani, kas priekšā sēž. Lai gan pagājuši daudzi gadi, savulaik aizturētie mani atpazīst – es gan viņus visus neatminos.
- Kāda, jūsuprāt, ir policista darba misija?
- Policistam ir jābūt tādam, lai visi cilvēki viņu cienītu. Ja policistu neciena, tad viņš šo amatu vairs nevar veikt. Kā to panākt? Vienmēr pret visiem jābūt atklātam un godīgam. Uzskatu, ka labs policists var būt gan vīrietis, gan sieviete – reizēm sieviete šo darbu veic pat trīsreiz labāk nekā vīrietis!
- Ko jūs teiktu tiem, kuri bieži saka: policija jau nepalīdz, nespēj lietas atrisināt...
- Tā īsti nav. Tiek atklāts ļoti daudz noziegumu. Sabiedrībai šāds priekšstats radies, jo to kultivē arī televīzijas raidījumi.
- Jums dienesta laikā ir kāds piedāvājis kukuli?
- Ir, bet neņēmu, noliku malā un nemaz nezinu, kas tur bija iekšā. Noziegums bija smags, aizturētās personas – ietekmīgu personu dēli. Tad viņi savu kukuli paņēma atpakaļ. Bija gadījums, kad aizbraucu strādāt uz ceļa, veicu dokumentu pārbaudi un atbilstoši pārkāpumam personai pienācās brīdinājums, bet līdz ar autovadītāja apliecību persona man sniedza arī 100 latu naudas zīmi. Teicu: ko darāt, tā ir kukuļdošana! Cilvēki nezina likumus un to, kāds sods kurā gadījumā pienākas, un savas nezināšanas dēļ dara muļķības.
- Vai Latvijā varēs kādreiz izskaust kukuļdošanu?
- Tie cilvēki, kuri ir godīgi, nekad neņems kukuli nevienā profesijā, bet tie, kuri nav godīgi... Ir cilvēki, kuri piedzimst ar kāri pēc nelegāliem labumiem. Es arī zinu šādus gadījumus starp policistiem, pats ar šādu gadījumu praksē esmu saskāries.
- Par ko darbā bijis vislielākais gandarījums, kas paliks vienmēr atmiņā?
- Darba kolektīvs, draugi, mani remontētie darba kabineti Alūksnes iecirknī. Ar priekšnieku Ansi Gailīti man bija ļoti labas attiecības – viņš man uzticējās, nekad neliedza padomu, vienmēr atbalstīja un bija pretimnākošs, cilvēcīgs. Šajos darba gados trīs reizes ir bijuši gadījumi, kad aizturētie svin kāzas, kurās esmu piedalījies, esmu bijis pat vedējos. Atceros, vienu no pāriem vedām arī fotografēties uz Tempļa kalnu pie Saules tilta. Tiesa, viens no pāriem jau pēc nedēļas arī izšķīrās, izmantojot precības kā sodu mīkstinošu apstākli.
- Kā tagad aizpildīsiet brīvo laiku?
- Palīdzēšu meitām – vecākajai meitai Mālpilī, jaunākajai tepat Alūksnē, pieskatot mazdēliņu Reini. Rudeņos sēņošu. Man patīk makšķerēt. Alūksnes ezerā makšķerēju reti, parasti pie draugiem privātajos dīķos. Ar lieliem lomiem nelepojos – lielākais ir divus kilogramus smaga karpa. Tiesa, esmu jau saņēmis arī jaunu darba piedāvājumu - Mālpilī uzņemties pašvaldības policijas vadību. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dienests policijā – otrās mājas

Kategorijas