Kad pakāpieni ir ienaidnieks

2014. gada 12. decembris 00:00

Sabiedrībā līdzās pastāv ļoti dažādi cilvēki. Lai gan ikdienā varbūt mazāk pamanāmi, tepat blakus ir arī tie, kam tik šķietami vienkāršas darbības kā tikt līdz dzīvoklim otrajā stāvā, kartupeļu mizošana vai ielas šķērsošana prasa lielākas pūles. Jo viņi pārvietojas ratiņkrēslā, viņiem ir traumēta roka vai laupīta redze. Daļa ar to sadzīvo kopš bērnības, jo citu dzīvi nemaz nepazīst, bet pārējiem pēc likteņa trieciena jāmācās dzīvot no jauna un nākas samierināties ar domu, ka tā, kā bija, vairs nebūs nekad.

Visbiežākais cēlonis –
asinsrites slimības
Invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā. Savukārt par prognozējamu invaliditāti uzskata slimības vai traumas radītus funkcionēšanas ierobežojumus, kas, ja netiek sniegti nepieciešamie ārstniecības un rehabilitācijas pakalpojumi, var būt par iemeslu invaliditātes noteikšanai. Ministru kabineta (MK) Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību noteic, ka atkarībā no fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma pakāpes, darba un sociālajiem faktoriem un invalīda spējas integrēties sabiedrībā invaliditāti iedala ļoti smagā, nosakot 1. invaliditātes grupu, smagā, nosakot 2. invaliditātes grupu, un mēreni izteiktā, nosakot 3. invaliditātes grupu.
Ar nākamā gada 1.janvāri 1. invaliditātes grupu noteiks, ja darbspēju zaudējums ir 80–100 procentu apmērā, 2. grupu, ja darbspēju zaudējums ir 60–79 procentu apmērā, bet 3. – ja darbspēju zaudējums ir 25–59 procentu apmērā, teikts Invaliditātes likumā. Veselības zudums līdz 25 procentiem netiek uzskatīts par invaliditāti. Darbspēju zaudējuma procentuālais apmērs noteiktu veselības traucējumu gadījumos ir orientējošs, un tā galīgā pakāpe atkarīga no tā, vai personai ir arī citi nozīmīgi veselības traucējumi, arī no to ietekmes uz ikdienas dzīves aktivitātēm, tāpat no personas vecuma, izglītības, darba pieredzes, darba attiecībām, konkurētspējas darba tirgū un darba prognozes, nosaka jau minētie MK noteikumi.
Pirmreizējo un atkārtoto invaliditātes ekspertīzi veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija. Lai veiktu invaliditātes ekspertīzi, personai vispirms jādodas pie sava ģimenes vai ārstējoša ārsta, kurš izlems par personas nosūtīšanu uz ekspertīzi.
Kā liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati, pēdējos gados Latvijā arvien aug personu skaits, kam tiek noteikta invaliditāte. 2006. gadā pirmreizējā invaliditāte tika konstatēta 9856 pieaugušajiem (par pieaugušo līdz 2010. gadam uzskatīti tie, kuri bija sasnieguši 16 gadu vecumu; sākot no 2011. gada – 18 gadu vecumu) iedzīvotājiem, pagājušajā gadā to bija jau 16 570. Pērn pirmreizējā invaliditāte piešķirta 1030 bērniem.
Invaliditātes piešķiršanas cēloņi bērniem un pieaugušajiem atšķiras. Pagājušajā gadā pieaugušajiem invaliditāte visbiežāk piešķirta asinsrites sistēmas slimību izraisītu problēmu dēļ – 3834 gadījumi. Asinsrites sistēmas slimību izraisīta invaliditāte pastāvīgi saglabājas augsta un gadu no gada atrodas pirmajā vai otrajā vietā cēloņu vidū. Nākamais biežāk sastopamais invaliditātes piešķiršanas iemesls ir ļaundabīgie audzēji, kuru dēļ pagājušajā gadā 3606 Latvijas iedzīvotājiem piešķirta pirmreizējā invaliditāte. Tāpat izplatītāko cēloņu vidū ir skeleta, muskuļu un saistaudu slimības (pagājušajā gadā 2797 gadījumi), psihiski un uzvedības traucējumi (1287), kā arī ievainojumi, saindēšanās un ārējās iedarbes sekas (974).

Uzlabojas vides pieejamība
Izplatītākais invaliditātes piešķiršanas cēlonis bērniem ir psihiski un uzvedības traucējumi, kuru skaits gadu no gada saglabājas augsts (pērn 236 gadījumi), iedzimtas kroplības un deformācijas (190), skeleta, muskuļu un saistaudu slimības (tām ir vislielākā tendence palielināties – no 71 gadījuma 2006. gadā līdz 147 pērn), nervu sistēmas slimības (116), endokrīnās, uztures un vielmaiņas slimības (85).
Kā skaidro invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis, invalīdu skaits ar katru gadu aug. Kā vienu no galvenajiem iemesliem viņš min to, ka cilvēkiem trūkst līdzekļu ārstu apmeklējumam, cik tas būtu nepieciešams, un nepietiek naudas arī zāļu iegādei. Joprojām aktuāla problēma ir arī sabiedrības attieksme pret invalīdiem. «Pietrūkst informācijas gan invalīdiem, gan sabiedrībai. Diemžēl vienīgais invalīdiem domātais raidījums «Trīs ceturtdaļas» nav iekļauts valsts sabiedriskajā pasūtījumā,» ar nožēlu atzīst I.Balodis.
Viņš arī norāda, ka virkni invalīdu problēmu rada vides nepieejamība un arī mazās pensijas neveicina integrēšanos sabiedrībā. Kā liecina Labklājības ministrijas sniegtā informācija, minimālā pensija, ko saņem 3. grupas invalīds, ir 64,03 eiro, 2. grupas – 89,64 eiro, bet 1. grupas – 102,45 eiro. Lielākas pensijas ir invalīdiem kopš bērnības – attiecīgi 106,72, 149,41 un 170, 75 eiro.
Runājot par vides pieejamību, I.Balodis atzīst, ka pamazām situācija Latvijā uzlabojas – sevišķi tajos objektos, kuru arhitekti konsultējas ar nevalstiskajām organizācijām. Īpašs progress jūtams pilsētās, kurās ir pieejami vides eksperti, – Liepājā, arī Rīgā. Vasarā «Apeirons» veicis vides pieejamības pārbaudes visā Latvijā un secinājis, ka invalīdiem ērti pieejamas ir tādas pilsētas kā Valmiera, Ventspils, jau minētā Liepāja un arī Rīga. Arī sabiedriskais transports Latvijā kļuvis pieejamāks – iegādāti zemās grīdas tramvaji, arī vairākos vilcienu un starppilsētu autobusu maršrutos pārvietoties ir ērti. Rīgas lidostā par invalīdiem padomāts jau sen – ceļā var doties viens pats, tik laikus piesakot asistentu, kurš palīdzēs tikt ar visu galā gan izlidojot, gan ielidojot, stāsta «Apeirona» projektu vadītāja Irina Parhomenko.
«Nākamajā gadā «Apeirons» sāks apmācības pieejamas vides ekspertiem. Tas nozīmē, ka pieejamība būs vēl lielāka un celtniekiem būs vēl mazāk iespēju kaut ko izdarīt ne pēc normatīva,» stāsta I.Balodis. Šogad apvienība radījusi vienīgo mobilo tālruņu aplikāciju «Mapeirons», kurā sniegtas ziņas par vairāk nekā 1200 invalīdiem pieejamām vietām visā Latvijā. Tā novērtēta arī Baltijā un ieguvusi pirmo vietu sociālo kampaņu vidū. ◆

Veselības traucējumi, kurus ņem vērā, nosakot invaliditāti un darbspēju zaudējumu
tuberkuloze,
sarkoidoze,
ļaundabīgie audzēji,
limfoīdo, asinsrades un radniecīgu audu ļaundabīgie audzēji,
endokrīnās, uztures un vielmaiņas slimības,
psihiski un uzvedības traucējumi,
nieru sistēmas slimības (traumas),
acu un to palīgorgānu slimības (traumas),
ausu un aizauss paugura slimības (traumas),
asinsrites sistēmas slimības (traumas),
elpošanas sistēmas slimības (traumas),
gremošanas sistēmas slimības (traumas),
uroģenitālās sistēmas slimības (traumas),
muskuļu, skeleta un saistaudu slimības (traumas),
ievainojumi, saindēšanās un citas ārējas iedarbes sekas,
dažādas etioloģijas ādas saslimšanas (dermatozes).
Avots: Ministru kabineta Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem,
termiņiem un kārtību

Irina Parhomenko, apvienības «Apeirons» projektu vadītāja
◆ 40 gadu vecumā iekļuvu avārijā, tagad man ir 56. Cilvēkam, kurš kļūst par invalīdu, dzīve mainās par 180 grādiem. Pieņemt savu jauno fizisko stāvokli, ka esmu ratiņkrēslā... Sākumā neidentificēju sevi ar sievieti, bet gan kā cilvēku ratos. Pagāja ilgs laiks, kamēr visu galvā saliku pa vietām. Tikai pēc tam, kad pieņem sevi kā jaunu personību, citu cilvēku, vari mēģināt dzīvot tālāk. Šādos brīžos ļoti svarīgs ir atbalsts, sevišķi to cilvēku atbalsts, kuri saprot tavu problēmu, var morāli atbalstīt un informēt par iespējām. Bez radiniekiem liela nozīme ir valsts institūcijām, sociālajiem dienestiem. Sociālais darbinieks, psihologs, ārsti ņem cilvēku savās rokās, īsteno kompleksu pasākumu plānu un palīdz ātrāk atgriezties dzīvē.
Sajūtu, ka esmu pilnvērtīga sabiedrības locekle, atguvu, kad sāku strādāt «Apeironā». Reiz mani uzaicināja uz semināru, un tajā brīdī galvā kaut kas izmainījās. Sapratu, ka vairs negribu dzīvot kā līdz šim. Iepriekš arī meklēju invalīdu biedrības, taču man tajās nebija interesanti, negribēju piedalīties. «Apeironā» strādāju jau deviņus gadus, un darbs šeit atbilst manām iekšējām vērtībām. Tas ir dzīvesveids, strādāju pilnu darba nedēļu. Darbā atklāju jaunas spējas, par kurām nezināju, attīstos, pilnveidojos. Tagad mana dzīve ir interesanta.
Esmu projektu vadītāja, un pašlaik darbojos ar diviem projektiem. Jau ceturto gadu sadarbībā ar Rīgas Domes Labklājības departamentu sniegsim nodarbinātības atbalsta pakalpojumu. Trīs gados esam palīdzējuši 60 cilvēkiem ar invaliditāti atrast darbu. Jau piekto gadu rīkojam diskusiju klubiņus, uz kuriem aicinām interesantus cilvēkus. Tā ir vienlaikus izglītošanās un pieredzes apmaiņa.
Kaut vides pieejamība uzlabojusies, mans galvenais ienaidnieks joprojām ir pakāpieni. Sajūtos kā invalīde, kad jāiet vai jābrauc un es nezinu, vai vide būs pieejama. Ja nav lifta, pacēlāja vai uzbrauktuves, jāprasa garāmgājēju palīdzība. Tas ir neērti, jo gribas būt patstāvīgai. Tagad jau pusotru gadu ir pieejami asistenta pakalpojumi, kas atvieglo ikdienu. Taču grūti atrast cilvēku, kuram varētu pilnībā uzticēties, jo viņam ir jāpārzina visa mana dzīve, lai vienmēr varētu palīdzēt.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kad pakāpieni ir ienaidnieks

Kategorijas