Ziemassvētkus ieskandina kopā ar Valsts prezidentu

2014. gada 19. decembris 00:00

3730

Vizītkarte

Zariņu ģimene: mamma Iluta, tētis Tālis, meita Katrīna (7 gadi) mācās Trapenes pamatskolas 1.klasē, dēls Jēkabs (5 gadi) apmeklē Trapenes pamatskolas pirmsskolas izglītības grupu, vecmāmiņa Hermīne.
Dzīvo: Trapenes pagasta „Lejasstādzenos”.
Saimnieko: Trapenes pagasta zemnieku saimniecībā „Kristiņi”, nozares – piena lopkopība un graudkopība. Kopumā apsaimnieko 406 hektārus zemes, no tiem 250 hektāros šogad audzē graudaugus. Nākamgad apsaimniekojamā platība būs par aptuveni 100 hektāriem lielāka, jo nomās vēl jaunas platības. Šobrīd saimniecībā ir 62 slaucamas govis un vairāk nekā 40 jaunlopi.
Vaļasprieki: Iluta dzied Trapenes pagasta sieviešu korī “Trapene” un sieviešu ansamblī “Ilūzija”. Tālis savulaik dziedāja Apes jauktajā korī, vasarā labprāt dodas sēņot, ziemā – makšķerē Peipusā. Katrīna apmeklē Gaujienas mūzikas un mākslas skolu.
Moto: strādāt pēc labākās sirdsapziņas.

Zariņu ģimenei no Trapenes šogad Ziemassvētku prieks sākās īpašāk un agrāk nekā citus gadus – līdz ar citām krietnām latviešu ģimenēm viņi 12.decembrī devās uz Melngalvju namu, lai kopā ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu un viņa kundzi Daci Seisumu iedegtu Ziemassvētku egli.
Lai izzinātu tikšanās norisi un to, kur slēpjas sirsnīgās un labestīgās Zariņu ģimenes vērtības, devāmies ciemos uz Trapeni. Daudzi Zariņus pazīst kā ļoti strādīgus cilvēkus, kuri visu panāk ar neatlaidīgu darbu. To 2012.gadā novērtēja arī Apes novada pašvaldība, Tālim Zariņam pasniedzot apbalvojumu “Kristāla ābols” kā labākajam zemniekam.
- Kad veidojās jūsu ģimene?
Iluta: - Iepazināmies 1996.gadā kādā ballē, kad man bija 20 gadu, Tālis bija atgriezies no dienesta armijā. Sākām dzīvot kopā, apprecējāmies 2005.gadā. Pēc gada, uz pirmo kāzu jubileju, pieteicās meita. Sagaidījām brīdi, kad laulību reģistrēt varēja neatkarīgi no deklarētās dzīvesvietas un Alūksnes dzimtsarakstu nodaļā sarakstījāmies tikai divu liecinieku klātbūtnē, svinību nebija. Tā kā precējāmies īsi pirms Jāņiem, tad svinības bija kopā ar Līgosvētkiem.
- Šobrīd jums ir viena no lielākajām un modernākajām saimniecībām Apes novadā!
Tālis: - Strādājam, bet citi arī cenšas, piemēram, tepat Jānis Sēkliņš, Aigars Bremze Apē. Visu cenšamies paveikt pēc labākās sirdsapziņas un tā, lai pašiem un strādniekiem ērtāk. Pēc tādiem principiem arī modernizējam saimniecību, lai atvieglotu roku darbu. Daļu darbu esam paveikuši, piesaistot Eiropas fondu finansējumu, daļu – saviem spēkiem. Pa šiem gadiem ir renovēta ferma, bet tagad tā jau ir par mazu (smejas)! Slaucamo govju ganāmpulku nedomāju palielināt, bet jaunlopiem vietas vajadzētu vairāk. Turklāt mammai, kurai ir veterinārārsta specializācija, ir vēl arī savs ganāmpulks – astoņi buļļi, tas ir viņas vaļasprieks!
- Darba saimniecībā netrūkst visu diennakti.
Iluta: - Tā arī ir! Arī svētkos darba pietiek. Reizēm ir tā: no rīta Tālis aiziet un tikai vakarā es viņu atkal satieku. Kad ir sezonas darbi, bērni tēti ļoti reti satiek, lai gan viņš ir tepat līdzās visu laiku. Agrāk teicu, ka nekad neprecēšu lauksaimnieku – to man tagad daudzi atgādina!
Tālis: - Cik reizes nav bijis tā, ka vakara mieru iztraucē darbs fermā… Aizej pirtī, nomazgājies, uzkāp uz lāvas un mamma nāk: „Nāc nu, tūlīt viena būs slaucama!” Viss, un ir jāiet! Tā ir diagnoze – lauksaimnieks (smejas)! Protams, ir mirkļi, kad gribas visu mest pa gaisu – tad es aizbraucu pa mežu izstaigāties, makšķerēt uz Peipusu. Pirms trim nedēļām paņēmu sev nedēļu atvaļinājumu – kopā ar citiem astoņiem saimniekiem aizbraucu uz lauksaimniecības izstādi Dānijā. Tā bija atpūta, varēja acis pamielot pie jaunākās tehnikas, dalīties pieredzē - neviens nezvanīja un netraucēja!
- Vai ir viegli visiem kopā saimniekot?
Tālis: - Mums ir sadalīti pienākumi. Iluta rūpējas par mājas soli, bērniem, vadā uz skolu un bērnudārzu. Lopu uzraudzību veic mana mamma, bet manā pārziņā ir finanses, plānošana, strādnieku darba koordinēšana, tehnika, projekti. „Kristiņos” pastāvīgi nodarbinām arī piecus strādniekus, uz sezonu klāt nāk vēl kāds palīgstrādnieks – darba pietiek visiem! Ja citi saka, ka ziemā nav darba, tad mums darbība neapstājas arī ziemā. Man arī tā agrāk šķita: viss, sezona beigusies, nu būs nedaudz atpūta – nekā, ir dažādi tekošie darbi. Mēs ratus taisām ziemā, ragavas – vasarā.
- Ģimenē domas vienmēr sakrīt par veicamajiem darbiem?
Iluta: - Tālis ar mammu tiek galā, es saimniecības lietās nejaucos – ieturu neitrālu pozīciju.
Tālis: - Reizēm parūcam viens uz otru, bet beigās pie kopsaucēja nonākam! Vienmēr viss tiek izrunāts. Līdz pulksten 9.00 apdarām rīta darbus, ar strādniekiem iemalkojam rīta kafiju, pārrunājam dienas darbus un dodamies atkal strādāt.
- Kā jūs raksturotu savu ģimeni?
Tālis: - To droši vien no malas labāk redz. Dzīvojam saticīgi savā starpā un ar citiem cilvēkiem. Vajadzības gadījumā palīdzam Trapenes pamatskolai, kultūras namam ar tehniku, finansiāli. Piemēram, Trapenes skolai šogad palīdzējām ar tehniku apstrādāt zemi ābeļdārzā. iespēju robežās cenšamies palīdzēt. Protams, ir, kas to grib izmantot nekaunīgi, kam nekad nav gana, bet, kad viņiem, darbspējas vecuma cilvēkiem, saki, lai atnāk, pastrādā saimniecībā un nopelna to eiro, tad vairs nevajag, tad esi slikts un tevi vairs nepazīst…
Iluta: - Protams, neiztiekam arī bez ikdienas strīdiem - bez tā, manuprāt, neviens laulāts pāris neiztiek: ja tā ir, tad nezinu, kā visu no acīm viens otram nolasa!
Tālis: - Vai arī tie, kuri nestrīdas, ir neaktīvi cilvēki, kuri iet vienā ritmā, kam ir vienmuļa ikdiena, ne par ko nav jāsatraucas un ģimenē nav nekādu problēmu. Mieru salīgstam ātri – nav laika dusmoties!
- Kādas bija izjūtas, uzzinot, ka 12.decembrī būs jādodas pie Valsts prezidenta?
Iluta: - Pēc valsts svētkiem atvēru pastkastīti un tur bija ielūgums. Sākumā nedaudz svārstījāmies, jo Tālim šāda veida pasākumi nepatīk, tomēr izlēmām braukt galvenokārt meitas dēļ, jo viņai tas bija liels notikums – satikt Valsts prezidentu!
- Kāda bija tikšanās ar Valsts prezidentu?
Tālis: - Pasākums notika Melngalvju namā. Vakaru vadīja Ints Teterovskis. Ģimenes vienojās kopkorī, lai dziedātu „Daudz baltu dieniņu” kā sveicienu prezidentam aizvadītajā dzimšanas dienā. Prezidenta runa bija īsa un vienkārša. Viņš uzsvēra, ka tas ir atpūtas vakars ģimenēm, nevis oficiāls pasākums, līdz ar to rosināja visus justies nepiespiesti.
Iluta: - Katru no ģimenēm aicināja pie prezidenta, kurš pasniedza simboliskas piemiņas veltes – kompaktdisku, īpašu Valsts prezidenta konfekšu kasti, apsveikumu, jauno 5 eiro sudraba kolekcijas monētu “Gadskārtu monēta”. Spiežot roku, prezidents uzsvēra, ka mums esot sabiedriska un droša meita! Tikmēr vakara vadītājs iepazīstināja pārējos ar ģimeni. Katra ģimene nofotografējās kopā ar prezidentu. Ģimeņu cildināšana mijās ar muzikāliem priekšnesumiem, ko sniedza Renārs Kaupers ar draugu grupu ”Smieklu izsaucēju orķestris”.
Tad bija cienāšanās un devāmies ārā, pie Melngalvju nama, iedegt svētku egli. Mums tā bija pirmā tikšanās ar Valsts prezidentu.
Iluta: - Kad rāda amatpersonas televīzijā, rodas iespaids, ka tās ir liela auguma, bet dzīvē nemaz tā nav...
- Jūsuprāt, kādai jābūt stiprai latviešu ģimenei?
Tālis: - Visu izsaka situācija, kādā ģimene dzīvo. Uzskatu, ka šodien dzīve laukos ir sarežģītāka un dārgāka nekā pilsētā. Laukos līdz izglītības iestādei jāmēro daudz lielāks attālums nekā pilsētā. Trapenē ir pirmsskolas grupa, bet bērnus vecumā līdz trīs gadiem tur neņem, tādēļ sākumā Jēkabu katru dienu vadājām uz bērnudārzu Gaujienā – katru nedēļu šādi mērojām 400 kilometrus ceļā. Protams, mazā skolā bērniem nevar pilnīgi visu nodrošināt un algot pasniedzēju, piemēram, pulciņam, ko apmeklēs tikai daži bērni. Līdzīgi ir ar ģimenes ārstu, kurš uz Trapeni brauc divreiz nedēļā un pie kura ir tikai dzīvā rinda, nevis vizīte ar iepriekšēju pierakstu. Ja ir transports, var braukt uz Gaujienu pieņemšanas laikā. No šāda viedokļa laukos šodien var dzīvot tikai bagāti cilvēki. Turklāt pagastos trūkst arī darba vietu, tādēļ daudzi braukā uz darbu Alūksnē, Smiltenē, Rīgā, bet tad atkal ir jautājums, vai braukāšana atmaksājas?
Iluta: - Tā arī reizēm izjūk latviešu ģimenes, kad sieva vai vīrs braukā uz darbu citviet, sāk arī dzīvot darbavietas pilsētā un mājās atbrauc arvien retāk… Ja vēl viens no laulātajiem aizbrauc strādāt uz ārvalstīm, bet otrs paliek Latvijā un nedomā doties līdzi, tad var uzskatīt, ka šī ģimene ir beigusi pastāvēt.
Tālis: - Zinu, ka Igaunijā īsteno vairākus valsts projektus kā atbalstu laukos dzīvojošajiem. Piemēram, valsts dotē laba interneta pieslēgumu laukos, tādējādi nodrošinot daudzas darba vietas laukos, kur cilvēki strādā pie datora. Jaunām ģimenēm tas ir izdevīgi, viņām nodrošina dzīvesvietu, tā pagastam piesaista gados jaunus cilvēkus, kuriem ir bērni, līdz ar to ir kas mācās skolās un tā tālāk. Pat no lielām pilsētām šā iemesla dēļ jauni cilvēki pārceļas uz laukiem.
- Kādi ir jūsu padomi citiem vecākiem bērnu audzināšanā?
Tālis: - Mēs vēl mācāmies, mums bērni mazi! Jaunākais mums šobrīd ir izteikti nepaklausīgs (smejas)! Noklausās, ko saki, bet, ja ko izdomājis, tāpat to pamēģinās. Manuprāt, pie darba bērnus noteikti jāradina– mūsējie jau tagad labprāt vakaros reizēm iet līdzi vecmammai uz kūti un palīdz. Mēs viņiem to neliedzam un iniciatīvu neapslāpējam. Tiesa, tagad reti kurš lauku jaunietis grib iet fermā strādāt algotu darbu – viņam bail no tā lopa, turklāt nav arī iemaņu un zināšanu. Agrāk laukos katrā mājā turēja lopus. Pats no trešās klases fermā govis sāku slaukt. Toreiz bērniem neviens nejautāja, vai tev to gribas – jāiet un viss!
- Kā jūs ģimenē svinat Ziemassvētkus?
Tālis: - Ziemassvētku vakaru pavadām klusi savās mājās. Otrajos Ziemassvētkos gan aizbraucam ciemos pie Ilutas mammas un māsas Vidagā vai pie mums atbrauc mani brāļi ar ģimenēm. Vecgadā satiekamies draugu lokā.
Iluta: - 1.janvārī mums ir tradīcija braukt uz Vidagu, jo manam tētim ir dzimšanas diena. Ziemassvētku eglīti brauc lūkot tētis, pēdējos gados jau bērni brauc arī līdzi, jo nu jau ir lielāki.
Tālis: - Ir bijis arī tā, ka eglīti jau pats esmu iepriekš nolūkojis, nocirtis un iespraudis sniegā tepat netālajā bērzu birzī, bet tāpat ar lielo traktoru braucām un meklējām, lai Katrīnai ir atrašanas prieks, jo togad bija ļoti dziļš sniegs.
Iluta: - Ziemassvētku laikā ap mūsu māju sāk rūķi staigāt… Kad uzsniga pirmais sniegs, Jēkabs jau teica, ka tagad sākšot rūķi staigāt! Pie kamīna piestiprinām zeķi saldumiem. Bērni ļoti gaida šos svētkus – protams, arī dāvanas.
Tālis: - Bērni vēl tic Ziemassvētku brīnumam – mūsu mājās dāvanas pa nakti atnes rūķi un noliek zem eglītes. Pagājušajā gadā Katrīna naktī ilgi negāja gulēt un vairākas reizes gāja pie eglītes skatīties, vai rūķis nav jau bijis. Toreiz rūķis pat pusnaktī vēl nebija atnācis, bet no rīta gan!
- Ko novēlētu citām ģimenēm Ziemassvētkos?
Tālis: - Bagātu Salatēti, vairāk veiksmes, labu veselību, labu un pastāvīgu darbu, lai var uzturēt savu ģimeni! Visu to labāko, ko vien katrs vēlas! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ziemassvētkus ieskandina kopā ar Valsts prezidentu

Kategorijas