Ar augstāko izglītību, bet bez darba

2010. gada 29. oktobris 10:35

1344

Ar šovasar iegūtu augstākās izglītības diplomu kabatā un bez darba, bet dzīvespriecīgs un neatlaidīgs – tā varētu raksturot 24 gadus veco jaunlaicenieti Uldi Jāņekalnu. Pašlaik viņš, sporta un veselības mācības skolotājs, ir atvērts darba piedāvājumiem un, kamēr pastāvīga darba nav, brīvprātīgā kārtā vada treniņus jaunlaiceniešiem.

Kad 2006.gadā Uldis sāka studijas, valstī bija skolotāju trūkums – arī sportā, bet tagad pedagogu trūkst tikai eksaktajos mācību priekšmetos. “Protams, ir sarūgtinājums – esmu ieguvis augstāko izglītību, bet darba nav, jūties nevajadzīgs. Bija nolemtības izjūta, tagad tā ir pārgājusi. Esmu sapratis, ka iegūtās zināšanas varu izmantot arī citur - sabiedriskajās aktivitātēs, ne tikai skolā,” viņš saka. Uldis ir pārliecināts – ja reiz iegūtas pedagoģiskās zināšanas, tad tās arī jāizmanto, strādājot ar bērniem. Tādēļ viņš brīvprātīgā kārtā trenē mazos jaunlaiceniešus. “Vienmēr cenšos dzīvot pēc principa: dod, lai saņemtu. Vispirms kādam ir kas jāiedod – tu nevari sēdēt, rokas plati atpletis, un gaidīt, ka nu tik dos. Nē, vispirms ir sevi jāpierāda. Arī es tagad cenšos sevi pierādīt.”

Par lokālpatriotismu un naudu
Šovasar, absolvējot augstskolu, Uldis cerēja, ka darbu tomēr izdosies atrast. Diemžēl līdz šim tas nav izdevies, lai gan paša spēkiem apzinātas vairākas potenciālās darba vietas. Jaunietis atzīst - ir grūti cīnīties ar dilemmu: ja tev nav pieredzes, tad darba devēja acīs esi nulles vērtībā. Kā lai iegūst pirmo darba pieredzi, ja visi atsakās ņemt darbā – tas nevienu neinteresē. Tomēr Uldis ir mērķtiecīgs un neatlaidīgs. Cenšas nenolaist rokas un kaut ko darīt, būt apritē, jo – ja nu pēkšņi paveras kāda vakance... Ar sapņainu skatienu viņš uzlūko Jaunlaicenes pamatskolas ēku un atzīst – labprāt strādātu tur, bet pašlaik tas nav iespējams. “Negribētos pamest dzimto vietu un galvenokārt jau Latviju. Es labprāt strādātu kaut kur tepat, savā valstī. Tai nebūtu obligāti jābūt skolotāja profesijai, bet galvenais – Latvijā. Manuprāt, Latvijas pamešana, braucot strādāt uz ārvalstīm, nav risinājums. Šādi var atrisināt tikai finansiālās grūtības, bet emocionālo gandarījumu gūt nevar, jo visi tuvinieki taču paliek te,” pārliecināts Uldis. Tomēr viņš piekrīt, ka naudai cilvēka dzīvē – it īpaši mūsdienās – ir ļoti liela nozīme. “Es nenosodu tos, kas tomēr izvēlas aizbraukt, jo ar mīlestību vien arī nebūsi paēdis. Manuprāt, tie, kas uz ārvalstīm aizbrauc vieni, bez ģimenes, ir valstij zuduši,” spriež Uldis. Jautāts, vai pašam nav bijusi doma braukt strādāt uz ārzemēm, viņš atbild noraidoši. “Ja ļoti vajadzētu – tad tikai uz sezonas darbiem. Latvieši ārzemēs netiek uzņemti kā savējie – viņi ir un vienmēr tur būs ienācēji. Es esmu savas dzimtās vietas patriots.”

Vairāk lasi laikraksta “Alūksnes Ziņas” 29.oktobra numurā vai pērc maksas rakstu šeit .

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar augstāko izglītību, bet bez darba

Kategorijas