Dzīves aicinājums – būt skolotājai

2014. gada 30. decembris 00:00

1266

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Sarmīte Apine.
Dzimusi: 1988.gada 9.aprīlī Alūksnē.
Izglītība: augstākā pedagoģiskā.
Nodarbošanās: Trapenes pamatskolas pirmsskolas izglītības grupas skolotāja, latviešu valodas un literatūras skolotāja, teātra pulciņa vadītāja.
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies.
Moto: “Lūsti, ja lauž, tik nebūs tev liekties.” (Aspazija)

Sarmīte Apine (26) no Apes ir jauna un atraktīva skolotāja, kura iet līdzi laikam un mūsdienīgajam, domājot par to, lai veicamie darbi bērniem būtu interesanti un patiktu.
Viņa ir pirmsskolas skolotāja Trapenes pamatskolas pirmsskolas grupā jaunākajiem bērniem vecumā no diviem līdz četriem gadiem, 4.klasei māca latviešu valodu un literatūru, vada arī skolas teātra pulciņu. Sarmīte ir pārliecināta, ka cilvēka dzīvē viss tiek sasniegts pakāpeniski – no mazākā uz lielāko, un ka šobrīd viņa ir īstajā vietā un laikā.
S.Apine no 2007. līdz 2011.gadam Latvijas Universitātē ieguva latviešu valodas un literatūras skolotājas specialitāti. Pēc tam studijas turpināja maģistrantūrā, divu gadu laikā iegūstot izglītības vadības maģistra grādu. Līdztekus studijām maģistrantūrā sāka strādāt par skolotāju Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā piecgadīgo un sešgadīgo bērnu obligātās apmācības grupā, bet Trapenes pamatskolā strādā pirmo mācību gadu. Dzīve lielpilsētā Sarmīti nesaista, tādēļ viņa ar prieku atgriezās Apē, jo lepojas ar savu mazpilsētu.

“Skola – tas ir mans!”
“Manuprāt, ir divu veidu cilvēki: tie, kuri vēlas pēc iespējas ātrāk tikt prom no skolas un par to neko nezināt, un tie, kuriem tā vienkārši ir viņu... Skola – tas ir mans! Kad Rīgā pirmo reizi sāku iet praksi studiju laikā, biju ļoti nobijusies. Domāju, kā tas būs – nostāties lielas klases priekšā, kā mani uzņems, bet, kad sāka skanēt mana balss, šķita, ka viss tālākais notika pats no sevis un ka tur ir mana īstā vieta. Pedagoģija ir manas dzīves aicinājums!” saka Sarmīte un atminas, ka studējot brīvā laika bija ļoti maz – viņa studēja klātienē un saņēma arī Latvijas Universitātes fonda stipendiju. “Bija grūti, bet tolaik es sapratu, ka grūtības norūda un veido mani kā cilvēku.”
Sākt strādāt pirmsskolas grupā Trapenē Sarmītei bija jauns izaicinājums, jo līdz šim ar tik maziem bērniem viņa nebija strādājusi. “Viņi ir mani pieņēmuši, manī saskatījuši to, ka sevī vēl neesmu pazaudējusi bērnu, ka joprojām ticu Ziemassvētku vecītim, ar asarām acīs varu skatīties “Kaķīša dzirnaviņas”... Bērni to visu jūt. Turklāt šis ir vecums, kad bērni ir vispatiesākie, viņi neslēpj savas emocijas. Tieši patieso jūtu izrādīšanas brīži ir visvērtīgākie – tā ir kā samaksa par to, ko tu dari, ka esi īstajā vietā un laikā. Viņi kaut ko dod man, un es viņiem pretī.”

Iestudē stāstu par Grinču
Šogad Ziemassvētku pasākumam kopā ar teātra pulciņa bērniem Sarmīte iestudēja uzvedumu “Kasīšu ciema Ziemassvētki”, kam par pamatu ņemts stāsts no amerikāņu kinofilmas “Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus”. Sarmīte atzīst – bērniem patīk mūsdienīgas lietas, ne tikai jau ierastais.
“Arī man pašai gribas, lai bērniem patiktu, nevis tas būtu kas tāds, kas patīk tikai citiem. Tādēļ arī mums bija Grinčs, kurš nozaga Ziemassvētkus, bet pēc tam savu rīcību ļoti nožēloja un visu vērsa par labu. Kad teātra pulciņam bija pirmās nodarbības, domājām, ko varētu iestudēt. Izskanēja ierosinājums, ka scenāriju rakstīs paši – uzrakstīja, bet ne Ziemassvētkiem atbilstoši. Labākās domas man parasti rodas vakaros, aizejot pie miera. Tā arī atnāca doma par Grinču, piedāvāju bērniem, kuri to uzņēma ar ļoti lielu sajūsmu,” atminas Sarmīte. Viņa uzskata, ka vērtības, kas atspoguļotas šajā filmā, ir ļoti vajadzīgas, lai bērni saprastu, kāpēc mēs visi svinam Ziemassvētkus. “Galvenais nav kaudze ar dāvanām, bet kopā būšana,” saka S.Apine. Viņa uzsver, ka bērnu vecāki ir ļoti atsaucīgi, palīdzēja izveidot uzvedumam kostīmus un dekorācijas. Skolotāja atzīst – kad bērni būs ieinteresēti ar mūsdienu uzvedumu, varēs iestudēt arī klasiku, jo galvenais ir ieinteresēt.

Bērniem pašiem jāmācās
S.Apine uzskata, ka mūsdienu skolotājam jābūt kā padomdevējam un jārosina bērnus būt atklātiem. “Mūsdienās skolotājs vairs nav vienīgais informācijas devējs, jo informācijas tehnoloģijas attīstās. Līdz ar to ir mainījusies arī skolotāja loma. Nav vairs tā, ka skolotājs nodod visas savas zināšanas un bērni mācās. Uzskatu, ka bērniem pašiem jāmācās, bet skolotājs ir kā padomdevējs un parāda pareizo virzienu, kur viņiem jāiet. Literatūras stundās es bērniem saku: nav nepareizu viedokļu, ir jūsu viedoklis, ko jums jāprot pamatot,” saka S.Apine. Tajā pašā laikā Sarmītei ļoti svarīgas ir arī dzīves pamatvērtības un tas, kāda ir viņa pati. “Ja es mācību stundas laikā uzsveru cilvēcību, spēju piedot un godīgumu, tad arī man pašai dziļi sirdī tam jātic un jābūt godīgai. Manuprāt, tas šajā profesijā ir visgrūtākais. Bet – es esmu godīga, tomēr ir brīži, kad saskaros ar negodīgumu, pret ko nevaru cīnīties. Tad ir jāpagriež mugura un jādodas kaut kur citur. Tas norūda. Mans dzīves moto ir Aspazijas citāts: “Lūsti, ja lauž, tik nebūs tev liekties.””

Sāp sabiedrības attieksme
S.Apine uzskata, ka ir divas pamatprofesijas, bez kurām nevienā laikā un ne pie kādas varas nevar iztikt - ārsts un skolotājs. Tādēļ viņai ir skumji, ka skolotāja profesijai šobrīd sabiedrībā ir zems prestižs. “Tagad runā: ja palielinās atalgojumu, paaugstināsies pedagoga profesijas prestižs. Manuprāt, tā nav – tas ir atkarīgs tikai no sabiedrības un no attieksmes ģimenē. Ja vecākiem ir negatīva attieksme pret skolu un skolotājiem, tad tāda ir arī bērnos. Šādu attieksmi ir grūti izmainīt. Šobrīd pret skolotājiem ir nicinājums. Kāpēc? Es nevaru uz to atbildēt. Es šo darbu daru pēc vislabākās sirdsapziņas. Kad vairs nevarēšu tā strādāt, tad būs jāmaina nodarbošanās. Protams, ka sāp šāda sabiedrības attieksme. Man arī ir teikuši, kādēļ kļuvu par skolotāju, vai tad cita labāka profesija neienāca prātā... Tas ir skumji, jo, manuprāt, būt skolotājam ir viena no fantastiskākajām profesijām – tu vari dot un vērot, kā tas atbalsojas bērnos! Ja kaut vienam sirsniņā aizķeras tas, ko stāstu, tad mērķis ir sasniegts,” saka S.Apine. Viņa ir pārliecināta, ka pirmsskolas pedagogam jābūt bērniem kā otrai mammai. “Man pašai vēl nav bērnu, tādēļ reizēm ir neērti vecākiem kaut ko norādīt. Uzskatu: pirms ģimenē vēlas bērniņu, topošajiem vecākiem vajadzētu atnākt un pastrādāt skolā, pirmsskolas grupā, lai saprastu, ko tas nozīmē, jo strādāt ar bērniem – tas ir ļoti grūts darbs, tāpat kā būt par vecākiem,” saka Sarmīte.

Izglītības sistēmā Latvijā vajadzētu izmaiņas
Šodien sabiedrībā valda pārlieku liela visatļautība un cilvēki neizprot demokrātijas nozīmi, tādēļ nonāk pie galējībām. S.Apine uzsver, ka daiļliteratūrā autori savulaik aprakstījuši vērtības un cilvēku alkas, kas aktuālas joprojām, piemēram, Elīnas Zālītes romānā “Agrā rūsa” vai Rūdolfa Blaumaņa daiļradē, kur atspoguļota tiekšanās pēc mantas. “Ja literatūrā atrod virzienu, kas aktuāls arī šodien un salīdzinošā veidā to pasniedz, skolēni to lieliski izprot.”
S.Apine atzīst – pedagoģija ir viņas dzīves aicinājums, bet cits jautājums esot, vai šajā profesijā viņa vēlētos strādāt līdz sirmam vecumam. “Manuprāt, izglītības sistēmā Latvijā vajadzētu izmaiņas. Būtu jānosaka, līdz cik gadu vecumam pedagogs skolā strādā, piemēram, vidēji līdz 50 gadiem. Kamēr esi jauns un entuziasma pilns, gribas daudz ko darīt, bet ar laiku... Būt skolotājam – tas ir garīgs darbs. Skolotāja profesijā cilvēks visātrāk izdeg, nogurst. Strādājot garīgu darbu, cilvēks nogurst daudz vairāk, nekā rokot dārzu. Arī man pēc darba skolā ļoti gribas darīt fizisku darbu – labprāt strādāju dārzā,” viņa saka.
Sarmīte otro sezonu dejo tautiskās dejas Apes deju kopā “Metenis”, brīvajā laikā labprāt lasa un skolēniem vienmēr uzsver, ka “lasīt grāmatas ir stilīgi”. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dzīves aicinājums – būt skolotājai

Kategorijas