Vēlas kļūt rotaļīgāka – kā bērni to prot

2015. gada 9. janvāris 00:00

4043

Līga Vīksna

Novadniece pedagoģijas zinātņu doktore Inga Stangaine atzīst, ka mēs katrs nākam no savas bērnības - tieši bērnībā gūtie iespaidi, pārdzīvojumi, sociālie apstākļi veido mūs tādus, kādi esam. Pašai Ingai jau kopš piecu gadu vecuma vajadzēja pieskatīt mazo brāli, tas viņā attīstīja lielu atbildības izjūtu un lika sākt jau toreiz dzīvi uztvert ļoti nopietni.
Dzīves rūdījumu deva arī skolas gadi, kad, lai nopelnītu brīvpusdienas, vajadzēja ravēt garas biešu vagas, piedalīties kartupeļu talkās, vēlāk – siena talkās. I.Stangaine zina, ko nozīmē strādāt daudz, jo vienmēr ir strādājusi vairākās darbavietās, turklāt līdztekus arī mācoties. Viņa neslēpj – reizēm dienā pietrūkst stundu, tāpēc savu maģistra darbu un disertāciju rakstījusi arī naktīs. Aktivitāti un lielās darbaspējas viņa mantojusi no savas mammas apenietes Ilzes Sproģes, kura pērn decembrī tika godināta kā Apes novada “Gada cilvēks 2014” un par savu aktivitāti ieguva novada pašvaldības “Kristāla ābolu”. Arī pašai Ingai 2014.gads bijis nozīmīgs – pavasarī aizstāvēja promocijas darbu un ieguva doktora grādu pedagoģijā, pirmsskolas pedagoģijas apakšnozarē, un kopš 2014./2015. studiju gada ir Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Pirmsskolas pedagoģijas katedras vadītāja.
- Pastāstiet par savu bērnību Mārkalnes, Vidagas un Gaujienas pusē!
- Esmu dzimusi Mārkalnes pagastā, bet sešu gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcēlāmies uz Vidagu, kur pavadīju savus skaistākos bērnības un pirmos skolas gadus. Visu savu brīvo laiku mēs, vairāki dažāda vecuma bērni, pavadījām ārā – brīvā dabā. Tur tika spēlētas dažādas spēles, kustību rotaļas, tika rakti bunkuri un būvēti štābiņi, zem krūmiem iekārtotas mājiņas, rādīti teātri, vasarā gājām peldēties Gaujā, ziemā slidojām uz aizsalušā ezera. Mums bija viss, kas bērniem vajadzīgs – daba, brīvība, savstarpējā komunikācija, pretēji mūsdienu bērniem, kuri, iespundēti dzīvokļos, sēž pie datora un televizora.
- Kādas atminaties savas skolas gaitas?
- Kad pabeidzu Sikšņu pamatskolu, kur tolaik bija tikai trīs klases, tālākie skolas ceļi mani aizveda uz Gaujienu. Cik tā ir skaista un romantiska vieta! Jāzepa Vītola Anniņas, vidusskola – pils, vecās pilsdrupas, Gauja, ko pavasaros ieskauj ievas un ceriņi! Nav jābrīnās, ka tieši šeit Ojārs Vācietis kļuva par dzejnieku, un arī tagad Gaujienā pulcējas dažādi mākslinieki. Katru gadu vasarā cenšos aizbraukt līdz Gaujienai, lai izstaigātu bērnības un agrās jaunības takas. Turp vedu arī savus dēlus - ceru, ka drīz Roberts, kurš šogad sāka mācīties mūzikas skolā, varēs vasarās Gaujienā piedalīties mūzikas nometnēs.
Tad, kad vēlāk ģimene pārcēlās uz Api, es turpināju mācīties Gaujienas vidusskolā. Līdztekus mācībām Gaujienā divas reizes nedēļā braucu arī uz Smilteni, kur īstenoju savu sapni un mācījos mūzikas skolā. Mūsu ģimenē vienmēr visos godos un jubilejās tika dziedāts un spēlēti dažādi mūzikas instrumenti. Flautas skolotājs jau no pirmajām dienām man teica, ka mācības jāturpina Rīgā. Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā bija liels konkurss. To izturēt palīdzēja Gaujienas vidusskolas latviešu valodas skolotājas Lūcijas Kapačas sniegtās zināšanas latviešu valodā un literatūrā, tāpēc lielu paldies saku savai skolotājai L.Kapačai, kura bija arī mūsu klases audzinātāja. Zinu, ka arī šobrīd skolotāja ne vien veiksmīgi strādā skolā, bet arī kopā ar skolēniem iesaistās dažādos projektos.
- Kas rosināja par savu profesiju izvēlēties pedagoģiju?
- Kad pabeidzu J.Mediņa mūzikas vidusskolas flautas klasi, tiku norīkota spēlēt orķestrī, kas tolaik skaitījās armijas orķestris. Šis darbs man īsti nepatika, tāpēc pie pirmās izdevības aizgāju strādāt uz bērnudārzu par mūzikas skolotāju. Ar lielu aizrautību mācīju bērniem dziedāt, dejot, muzicēt, bet jutu, ka trūkst teorētisko zināšanu. Iestājos augstskolā, ko tagad pazīst kā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju (RPIVA).
- Ar RPIVA esat saistīta kopš tās dibināšanas dienas.
- Jā, esmu īsta RPIVA patriote! Šeit esmu studējusi gan bakalaura, maģistra programmā, gan doktorantūrā. Tiklīdz biju ieguvusi bakalaura grādu pirmsskolas pedagoģijā, mani uzaicināja strādāt augstskolā – sākumā par asistenti, vēlāk par lektori. Prieku un gandarījumu deva arī 2014.gada pavasarī aizstāvētais promocijas darbs un iegūtais doktora grāds pedagoģijā, pirmsskolas pedagoģijas apakšnozarē. Šajās studijās un darba gaitās mani ievadīja mana Skolotāja – profesore Daina Dzintere. Uzskatu, ka viņa ir mūsu Latvijas pirmsskolas pedagoģijas pamatlicēja. Viņas erudīcija, kompetence, lielā cilvēkmīlestība, pozitīvā attieksme pret dzīvi, ārkārtīgi lielā cieņa un mīlestība pret bērniem ir veidojusi ne vien manu, bet arī visas mūsu Pirmsskolas pedagoģijas katedras darba virzienu, mūsu attieksmi pret bērniem un studentiem. Mums ir brīnišķīga katedra ar gudriem, radošiem, labestīgiem docētājiem. To atzīst arī studenti, tāpēc mūsu programmās ir daudz studēt gribētāju. Es esmu lepna un priecīga, ka varu strādāt RPIVA un no šī studiju gada būt arī Pirmsskolas pedagoģijas katedras vadītāja.
- Jūs esat arī vairāku grāmatu līdzautore. Pie kā šajā jomā strādājat pašlaik?
- Profesorei D.Dzinterei, tāpat kā man, piemīt lielas darbaspējas, varbūt tāpēc viņa izvēlējās mani par savu grāmatu līdzautori. Pirmās divas grāmatas mums ir par rotaļu nozīmi bērna dzīvē. Rotaļa ir bērna dzīvesveids, kur viņš mācās, strādā, domā, sacer, rada, sadarbojas. Visu, kam bērns tic, ko jūt, kas viņu interesē, viņš cenšas attēlot savās rotaļās, tāpēc mums, pieaugušajiem, rotaļa ir ceļš uz bērna dvēseli. Studenti mūsu grāmatās sniegtās atziņas izmanto savos studiju un bakalaura darbos, kas liecina par šo grāmatu popularitāti. Trešajā grāmatā ir runāts par bērna valodas apguvi komunikācijas procesā, par bērna prasmi uzdot jautājumus, izdarīt secinājumus. Šogad strādāsim pie šīs grāmatas otrās daļas.
- Kas ir gatavība skolai šodienas bērnam, jo par to ir dzirdēti ļoti dažādi viedokļi?
- Bieži vien vecāki un reizēm arī skolotāji ar bērna gatavību skolai saprot tikai lasīt un rakstīt prasmi. Pirmsskolā bērnam jāapgūst vairākas prasmes, galvenās ir sociālās prasmes – pašapkalpošanās, prasme sadarboties, draudzēties, risināt konfliktus, jāprot vārdiski paust savas vajadzības. Ļoti svarīgi ir iemācīties klausīties, jo mūsdienās bērni ir pieraduši pie vizuālas informācijas, bet skolotāja teikto bieži vien neuztver. To nevar apgūt, sēžot pie galdiem un pildot darba lapas. Skumji, ka mūsu likumdošanā netiek ievērota pirmsskolas izglītības specifika, piemēram, piešķirot līdzekļus mācību materiālu iegādei. Pirmsskolā par šiem piešķirtajiem līdzekļiem drīkst iegādāties tikai grāmatas un darba lapas, lai gan jau 19.gadsimtā F.Frēbelis pierādīja, ka galvenā bērnu mācību metode ir rotaļa un spēle.
- Jūsuprāt, pirmsskolā vajadzētu palielināt skolotāju - vīriešu skaitu?
- Tas būtu brīnišķīgi, jo bērni atdarina pieaugušos. Īpaši nozīmīgi tas būtu tieši zēniem. Tikai pagaidām tas nav iespējams zemā atalgojuma dēļ. Agrās bērnības un pirmsskolas vecums ir nozīmīgs posms cilvēka mūžā, kad tiek likti pamati cilvēka personībai. Tāpēc uzskatu, ka pirmsskolā ir jāstrādā gudriem, radošiem, profesionāliem skolotājiem, kuri katrā bērnā prot saskatīt pozitīvo, kuri prot pieņemt katru bērnu tādu, kāds viņš ir, kuri prot balstīties uz katra bērna sasniegumiem. Pirmsskolā katrai darbībai svarīgs ir pats process, rezultāti parādīsies vēlāk – pamatskolas un pat vidusskolas posmā.
- Kā jūs kopumā vērtējat Latvijas izglītības sistēmu?
- Mūsu skolas beidz ļoti gudri un erudīti jaunieši, kuri ir spējīgi konkurēt arī ārvalstīs, tāpēc domāju, ka lielos vilcienos ar mūsu izglītības sistēmu viss ir kārtībā. Manuprāt, cilvēki ir noguruši no mūžīgajām reformām, bet beigu beigās izrādās, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Domāju, ka mācību saturs pēc iespējas vairāk jāsaista ar reālo dzīvi, lai bērniem nezustu interese un motivācija mācīties - viņiem ir jāredz, kur iegūtās zināšanas un prasmes var tikt izmantotas.
- Kā jūs atpūšaties no ikdienas darbiem?
- Pagaidām ir periods, kad viss brīvais laiks tiek veltīts ģimenei. Jaunākais dēliņš šogad uzsāka skolas gaitas, vidējais mācās 3.klasē un sāka mācīties arī mūzikas skolā. Abi puiši apmeklē arī sporta nodarbības, futbolu. Mums ar vīru pagaidām galvenā prioritāte ir bērnu izglītība - tas prasa daudz spēka un laika. Man patīk ar dēliem spēlēt galda spēles, ļoti patīk būt dabā, cenšos visur iet kājām, patīk rušināties pa zemi, staigāt basām kājām par zaļu zāli, braukt ar velosipēdu, sajūtot katram gadalaikam raksturīgās smaržas. Vasarā ar puišiem atpūšamies ārpus Rīgas – gan Apē, gan Cesvaines pusē, kur ir mana vīra lauku māja.
- Ko jūs šogad noteikti gribētu paveikt?
- Šogad gribētu mazāk strādāt, vairāk baudīt mirkli, būt rotaļīgākai - kā bērni to prot. Gribētu atkal no jauna iemācīties slēpot un slidot, lai spētu turēt līdzi saviem dēliem. Sev un visiem pārējiem jaunajā gadā novēlu pēc iespējas vairāk būt kopā ar saviem mīļajiem, atbalstīt savus tuvos cilvēkus, lepoties ar mūsu Latvijas cilvēkiem! Mēs esam tik maza valsts, bet ar nozīmīgiem sasniegumiem katrā jomā – sportā, mūzikā, mākslā, zinātnē! Lai mums izdodas! ◆

Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Inga Stangaine (dzimusi Muratova).
Dzimusi: 1966.gada 7.jūlijā Mārkalnes pagastā.
Izglītība: pedagoģijas zinātņu doktore.
Amats: Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas lektore un Pirmsskolas pedagoģijas katedras vadītāja; Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes ”Kamenīte” vadītājas vietniece.
Ģimene: vīrs Arturs – būvinženieris, dēli: Raivis (26 gadi), Roberts (9 gadi) un Edgars (7 gadi).
Vaļasprieki: riteņbraukšana, ceļošana, grāmatu lasīšana.
Moto: “Mācos dzīvot, nevis izdzīvot.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vēlas kļūt rotaļīgāka – kā bērni to prot

Kategorijas