Sniedz prieku cilvēkiem

2015. gada 16. janvāris 00:00

4646

Vīzītkarte:

Vārds, uzvārds: Dāvis Kārkliņš.
Dzimšanas gads, vieta: 1992.gada 17.augusts, Alūksne.
Izglītība: vidējā profesionālā lietvedībā.
Hobiji: dziedāšana, diskotēku spēlēšana un makšķerēšana.
Dzīves moto: “Dzīvē sasniedz to, ko vari, nevis neiespējamo!”

Alūksnietis Dāvis Kārkliņš ir aktīvs jaunietis, kuru daudzi pazīst kā labas balss īpašnieku un dīdžeju. Viņš dzied grupā “Putukvass”, darbojas Alūksnes Tautas teātrī “Slieksnis”, ir deju kolektīva “Olysta” dalībnieks. Viņš nesūdzas par to, ka mazpilsētā nav ko darīt, un uzskata, ka arī Alūksnē ir ļoti daudz iespēju.
- Pastāsti par savu grupu “Putukvass”!
- Grupu kopā ar alūksnieti, senu kolēģi un dīdžeju Juri Marinovu izveidojām aptuveni pirms trīs gadiem. Tajā laikā arī pie vokālās pedagoģes Ritas Staunes papildināju savas vokālās prasmes. Jau agrāk biju dziedājis skolas koros. Kamēr mācījos pie Ritas, man sanāca uzstāties gan pilsētas, gan bānīša svētkos. Satraukums bija pamatīgs! Man tas uztraukums nav tik daudz prātā, cik ķermenī. Galvenais ir pareizi izpildīt dziesmu un nesajaukt vārdus, kas uztraukumā var gadīties. Nedaudz vēlāk Juris izteica ideju, ka varētu pamēģināt izveidot grupu. Viņam jau agrāk bija tāda doma, taču sākumā izveidojām to drīzāk kā amatiergrupu. Nosaukums “Putukvass” radās jau sen, bet, kad domājām, kāds varētu būt grupas nosaukums, tad likās, ka šis būs piemērotākais. Spēlējām gan popmūziku, gan šlāgerus. Tā mēs atšķirāmies no citām grupām, jo nespēlējam tikai balles dziesmas. Beigās tas viss aizgāja pavisam nopietni. Spēlējam dažādos pasākumos un ballēs. Tālākā vieta, kur esam spēlējuši, pagaidām ir Ape. Esam spēlējuši Alūksnes novada svētkos un Malēniešu svētkos pērn. Tagad domājam arī par savas pirmās dziesmas tapšanu, un tad jau varētu piedalīties arī “Šlāgeraptaujā”. Tas viss gan vēl nāks ar laiku un, lai tas varētu notikt, ir jāpieliek daudz pūļu, spēka un atdeves. Gribētos radīt kaut ko savu, un tad jau skatīsimies, kas būs tālāk.
- Tu arī spēlē diskotēkās kā dīdžejs GagaDance.
- Diskotēkas sāku spēlēt 2008.gada oktobrī. Mana pirmā diskotēka bija Alsviķu kultūras namā. Agrāk arī mans tētis Agris bija dīdžejs, viņš spēlēja, kad vēl mūzika bija uz magnetofona, un viņa skatuves vārds bija Dīdžejs Gagucis. Mans skatuves vārds arī ir cēlies no tēva skatuves vārda. Šajā pašā gadā piedalījos dīdžeju sacensībās Alūksnes tautas namā. Toreiz nebija vēl nekādu klubu un spēlējām tikai tautas namos. Nebija arī tik daudz aizbraukušo cilvēku un tautas nami bija pilni. Tā bija pavisam citādāka atmosfēra. Nu viss ir par 360 grādiem citādāk. Šajās dīdžeju sacensībās pirmajā kārtā es iekļuvu 1.vietā kopā ar savu kaimiņu un draugu Jāni Ņekrasovu (DJ Janix). Biju ļoti lepns par šādu sasniegumu! Kopš tā laika ir spēlēts gan diskotēkās, gan kāzās, kā arī citos pasākumos.
- Kas dīdžeja darbā ir visgrūtākais?
- Grūtākais ir izvēlēties mūziku, lai cilvēki dejotu visu laiku. Nekas, ka vieni aiziet, jo citi pienāk, taču galvenais - lai vienmēr kāds būtu uz deju grīdas. Man patīk dažāda mūzika, varu klausīties gan šlāgeri, gan metālu. Man nav tādas dziesmas, kura būtu jāuzliek, bet ļoti nepatiktu. Ir bijis tā, ka kāds pajautā uzlikt kādu dziesmu un tu jūti, ka pārējie aizies, kas arī notiek, bet dažreiz ir otrādi - uzliktā dziesma sapulcina dejotājus, taču tas notiek retāk. Zinu dīdžejus, kuri neliek citu izvēlēto mūziku, bet es to lieku, ja vien man šāda dziesma ir. Saku arī veltījumus, ja kāds atnāk un vēlas zālē kādam ko novēlēt. Man galvenais ir darboties cilvēkiem. Ir bijuši gadījumi, kad man paprasa kādu dziesmu, kuras man nav. Tad cilvēks brīnās, kā tad dīdžejam var nebūt tādas dziesmas? Bet man nav tik lielas vajadzības, lai man būtu ierakstīta pilnīgi visa pasaules mūzika. Visa mūzika man nekad nevar būt. Man patīk sadarboties ar publiku, un ir jāspēlē nevis sev, bet publikai.
- Kāds ir tipiskais alūksnietis, kurš apmeklē diskotēkas?
- Alūksnes diskotēkas pārsvarā apmeklē meitenes. Viņas uz diskotēkām nāk vairāk nekā puiši. Tipiskākais ir tas, ka cilvēki šeit nav tik izvēlīgi. Esmu spēlējis arī Valmierā, kur cilvēki ir pavisam citādāki un izvēlīgāki mūzikas ziņā. Būs dziesma, pie kuras visi dejos, bet būs kāda, pie kuras nedejos pilnīgi neviens. Alūksnes pusē cilvēki mēdz pielāgoties mūzikai un dejo pie dažādas mūzikas. Te arī vieglāk spēlēt, jo daudzus cilvēkus pazīstu un jau nojaušu, kuram kas varētu patikt.
- Vai nekad nepietrūkst enerģijas tik daudzām aktivitātēm?
- Tam visam jau īpašu papildu spēku nevajag, jo man patīk tas, ko es daru. Būtu grūtāk, ja man tas nepatiktu. Bērnībā, piemēram, bija grūti, kad mamma lika iet uz dejām, bet nu ir vecums, kad varu darīt visu, ko pats izvēlos un kas man patīk. Tu vari darīt to, ko pats patiešām gribi. Tiem, kuri saka, ka Alūksnē nav ko darīt, es iesaku atrast to nodarbi, kas viņiem patīk. Varbūt citam ir talants zīmēt, bet viņš nekad nav pamēģinājis. Varbūt kāds cits labi dzied, bet kautrējas. Protams, ir arī tādi cilvēki, kuriem kaut kas nepatiks, taču neesmu dzīvē saticis tādu cilvēku, kuram nepatiktu pilnīgi viss. Tie, kas neko nedara un necenšas darīt, lielākoties nenovērtē to cilvēku ieguldījumu, kas kaut ko dara un cenšas. Vienmēr jau šķiet, ka visur ir labi, kur mūsu nav, bet tā nebūt nav.
- Kā tu nolēmi iesaistīties Alūksnes Tautas teātrī “Slieksnis”?
- Teātrī sāku darboties pērnā gada septembrī. Teātra režisore Daiga Bētere jau bija mani aicinājusi spēlēt, jo kolektīvā trūka puišu. Es pats jau kādu ilgāku laiku gribēju pamēģināt un citi arī man bija teikuši, lai pamēģinu, jo man vienmēr bijusi izteikta mīmika. Tā nu izlēmu beidzot pamēģināt, jo iepriekš nebija īsti laika. Savu pirmo izrādi nospēlēju decembrī, kas ir “Bibliotēkas stāstiņi”. Pirmie mēģinājumi bija grūti, jo nevienu īsti nepazinu, nevarēju iejusties lomā, bet pēc tam viss bija pavisam labi. Teātrī pats grūtākais ir atrast sava tēla piemēru dzīvē: varbūt uz ielas vai kur citur esi redzējis šādu cilvēku. Ja tāda cilvēka nav, tad ir jāiedomājas, kāds tas tēls varētu būt. Tas arī ir pats grūtākais – atrast lomas būtību. Protams, otra grūtākā lieta ir teksta iemācīšanās. Ja nu gadās to aizmirst, tad nedrīkst apjukt un jāimprovizē. Tā var iziet no situācijas.
- Kādas ir tavas nākotnes ieceres?
- Mans plāns ir iestāties Alūksnē augstskolā mācīties vai nu komercdarbību, vai arī biroja vadību. Biju jau mācījies agrāk par darba aizsardzības speciālistu, taču pēc pirmā kursa sapratu, ka tas pilnībā nav tas, kas mani interesē. Pagaidām pārāk tālu sapņos nedzīvoju, taču gribas ar “Putukvasu” izveidot savu pirmo dziesmu, un tas ir pavisam reāls sapnis. Noteikti, vismaz pagaidām, saistu savu nākotni ar Alūksni. Man ir piedāvātas darba iespējas arī ārzemēs un Rīgā, bet, aizdodoties no Alūksnes, es pazaudētu arī lielu daļu sevis un tā, ko šeit esmu ieguldījis un darījis. Alūksne man ir ļoti mīļa, un es esmu šīs vietas patriots. Kamēr vien man šeit būs darbs, es nedomāju doties kaut kur citur. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sniedz prieku cilvēkiem

Kategorijas