Meitiņa maina dzīves ritmu

2015. gada 23. janvāris 00:00

660

Andis Āboltiņš: “Ja Latvijā iedzīvotājiem uzlabosies dzīves līmenis, esam gatavi palikt te.”

Ilona Bodnarčuka un Andis Āboltiņš no Annas pagasta dzīvē visu izcīnījuši paši saviem spēkiem. Viņi zina, kā ir dzīvot Latvijā un kā – Anglijā, kur ir cits atalgojuma apmērs un sociālās garantijas, tādēļ šobrīd ir pārdomās, kur būs viņu pastāvīgā dzīvesvieta.
Rīdziniece Ilona un annenietis Andis kopā ir četrus gadus un šobrīd pošas kāzām. Jau trešo mēnesi viņi ir arī vecāki brīnišķīgajai meitiņai Emīlijai Keitai.

Ome bija pret mūsu attiecībām
“Pirmo reizi viens otru ieraudzījām tepat kokapstrādes uzņēmumā “Deiwoss” Annas pagastā. Toreiz braucu ciemos pie tēta, tas bija aprīlī, jo viņš pārcēlās dzīvot uz Annu un strādāja šajā uzņēmumā – tāpat kā Andis. Man toreiz bija tikai 15 gadu. Tētim vēl vajadzēja iebraukt darbā kaut ko nokārtot – ieveda mani atpūtas istabā un teica, lai gaidu, bet tur bija Andis ar saviem kolēģiem,” atceras Ilona. Tās pašas dienas vakarā Ilonas tētis uzaicināja Andi pie sevis ciemos, kur abiem jauniešiem bija iespēja iepazīties un aprunāties. Bet tad Ilona aizbrauca atpakaļ uz Rīgu... “Toreiz mācījos 9.klasē, bija jāgatavojas eksāmeniem un patiesībā par Andi biju pat aizmirsusi. Tad pie tēta atbraucu atkal jūlijā, kad biju absolvējusi pamatskolu. Un atkal satiku Andi, bet pirmajā mirklī tas nešķita nekas īpašs. Tomēr pamazām radās savstarpējas simpātijas... Toreiz nešķita, ka mēs kļūsim par pāri. Beidzās skolēnu vasaras brīvlaiks, un es atkal aizbraucu atpakaļ uz Rīgu pie Omes, sāku mācīties vidusskolā,” saka Ilona. Bet Andis toruden aizbrauca strādāt uz Angliju.
“Mums jau toreiz neatļāva draudzēties – Andis ir par mani vecāks, bet man vēl bija jāmācās. Tētis neiebilda, bet Ome bija pret mūsu attiecībām, jo viņai šķita, ka Andis nevēlas būt ar mani kopā, ka esmu viņam tikai īslaicīga aizraušanās,” saka Ilona. Kamēr Andis bija Anglijā, abi nemitīgi sazinājās. Nākamās vasaras augustā Andis atbrauca uz Latviju. “Ome zināja, ka Andis ir atgriezies, tādēļ neļāva man braukt pie tēva uz Annu. Toreiz nesatikāmies, Andis atkal aizbrauca strādāt uz Angliju, man atsākās skola. Pagāja divi gadi, līdz atkal varējām satikties. Tad uz Annu man līdzi atbrauca arī Ome, iepazinās ar Andi un saprata, ka viņam ir nopietni nolūki, bet tik un tā uzreiz viņu nepieņēma,” saka Ilona.

Mēs pazudām...
Kad Ilona pagājušajā vasarā absolvēja 12.klasi, abi ar Andi uzreiz, nevienam nesakot, aizbrauca uz Angliju, kur Andim bija stabils darbs, dzīvesvieta. “Mēs pazudām... Aizbraucot es jau zināju, ka esmu bērniņa gaidībās, bet nevienam to nestāstījām, īpaši Omei, jo tad viņa noteikti man neļautu nekur braukt.”
Tā abi vairākus mēnešus dzīvoja Anglijā – Andis strādāja, Ilona dzīvojās pa māju, bet septembrī atgriezās Latvijā, jo savu pirmdzimto vēlējās laist pasaulē savā Dzimtenē. “Anglijā medicīna ir dārga, ārstu attieksme pret ārvalstniekiem – pavirša un neieinteresēta, ļoti atbildīgi uz visu raugās policija un sociālie dienesti, tādēļ gribējām būt drošībā, Latvijā. Lai arī es Anglijā strādāju legāli, maksāju nodokļus, tas viņus neinteresē – tāpat attieksme pret ārvalstniekiem ir stipri citādāka nekā pret savas valsts pilsoņiem,” saka Andis.

Piedzima “ātrajā palīdzībā”
Emīlijai Keitai ārsti dzimšanas dienu bija paredzējuši 3.decembrī, bet mazā nebija gatava tik ilgi gaidīt, jo savu dzimšanas dienu izvēlējās pati īsi pirms valsts svētkiem - 17.novembrī. Mazā tik ļoti steidzās ieraudzīt savus vecākus, ka piedzima neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā. “Naktī nogāja ūdeņi, zvanījām “ātrajai palīdzībai” – piebraucām pie Balvu slimnīcas, bet līdz dzemdību nodaļai netikām, rītā pussešos mazā jau bija klāt,” atceras Ilona. Jaunie vecāki atzīst, ka ir ļoti laimīgi par savu pirmdzimto.

Vēlas arī apprecēties
Ilona un Andis atzīst, ka bērniņa piedzimšana izmaina pāra attiecības un ierasto dienas režīmu. “Emīlija Keita ir mierīgs mazulis. Saka, ka meitas ir tēvos, dēli – mammās. Mazajai Emīlijai reizēm jau ir tādi izgājieni kā tētim – guļ arī viņi vienādās pozās!” smaidot saka Ilona.
Šobrīd jaunā ģimene mājvietu radusi Annas pagasta “Ziemeļos” - Anda vecāku mājās. Viņi atzīst, ka šopavasar vēlas arī apprecēties – to bija nodomājuši darīt jau pērn rudenī, bet mazā Emīlija Keita šo ieceri lika nedaudz atlikt. “Šodien daudzi jaunieši dzīvo kopā, bet nereģistrē attiecības oficiāli. Kāpēc tā ir? Manuprāt, viņi baidās, ka sanāks šķirties un tad, ja būsi oficiāli precējies, būs jādala manta, jākārto formalitātes,” saka Andis. Ilona uzskata, ka nav svarīgi rīkot lielas, greznas kāzas, lai izrādītos un saaicinātu radiniekus, kurus daudzus gadus vispār paši nav redzējuši. “Mēs atbalstām mazas, sirsnīgas kāzas tuvāko cilvēku lokā,” viņi saka.

Citās valstīs vairāk rūpējas par bērniem
Andis norāda, ka šobrīd nebrauks strādāt uz Angliju, bet neizslēdz šādu iespēju nākotnē. “Skatīsimies, kā dzīve iekārtosies šeit. Ja Latvijā iedzīvotājiem uzlabosies dzīves līmenis, būs algu palielinājums, esam gatavi palikt te. Ja ne – brauksim prom. Nesen valstī palielināja bērna kopšanas pabalstu un izmainīja tā izmaksas sistēmu, tomēr tas vēl ir nepietiekami – ja Latvijā mēnesī maksā 170 eiro, tad Anglijā tie ir aptuveni 140 eiro nedēļā. Citās valstīs vairāk domā un rūpējas par bērniem – arī materiāli. Latvijā ģimenes valsts pabalsts ir tikai 11 eiro mēnesī par bērnu – ko par tādu naudu bērnam var nopirkt?” retoriski jautā Andis. Viņš atzīst, ka nav gatavs Latvijā strādāt par 300 līdz 400 eiro mēnesī, jo ar šādiem ienākumiem nav iespējams segt komunālos maksājumus, uzturēt ģimeni un skolot bērnus.
“Es Latvijā esmu strādājis un mocījies visādos darbos – mežā, kokapstrādes uzņēmumos, bet viss, pietiek! Gribas dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Šodien Latvijā daudzas ģimenes dzīvo kritiskos apstākļos – vecākiem neizdodas atrast darbu, jo brīvu darbavietu tuvākajā apkārtnē vienkārši nav, vai arī vecāki lieto alkoholu, bērni tiek pamesti novārtā. Latvijas vadošie politiķi neizprot iedzīvotāju vajadzības – pašiem alga mēnesī ir tūkstošos, bet arī viņiem vajadzētu gadu divus likt izdzīvot ar valstī noteikto minimālo algu. Lai pamēģina, kā ir ar šādu summu izdzīvot, bērnus izskolot - tad varbūt labāk saprastu iedzīvotājus!” atzīst Andis.

Vēlas vecāku lauku mājā veikt remontu
Andis saskata Latviju, Annas pagastu kā savu dzīvesvietu, bet tikai tad, ja valsts izrādīs lielākas rūpes un atbalstu ģimenēm ar bērniem. “Tad jā – tad es ar ģimeni dzīvošu Latvijā, strādāšu un maksāšu nodokļus, kā to darīju līdz šim. Ja man Latvijā būtu iespēja mēnesī nopelnīt 600 līdz 1000 eiro, mani tas pilnībā apmierinātu un es nebrauktu prom. Anglijā mēnesī varu nopelnīt 3000 eiro – tad var dzīvot cilvēcīgu dzīvi, nevis tikai eksistēt, knapināties. Tiesa, Anglijā ir lielākas cenas un dārgāka dzīvošana, tādēļ latvieši metas kopā un īrē vienu dzīvokli, bet tāpat atliek nauda savām vajadzībām,” saka Andis. Viņš vēlas vecāku lauku mājā veikt remontu, bet, lai to izdarītu, apsver domu braukt strādāt uz Vāciju. “Ja arī pats te nedzīvošu, lai ir skaista māja mammai un tētim – un mums, kur ciemos atbraukt!”
Ilona atzīst, ka šobrīd viņas svarīgākais pienākums ir rūpēties par mazo Emīliju Keitu, bet, ja ar ģimeni paliks dzīvot Latvijā, tad vēlas iestāties augstskolā. “Agrāk vēlējos studēt jurisprudenci, bet tagad domāju, ka studijas varētu būt kaut kas saistīts ar bērniem, piemēram, bērnudārza audzinātāja,” atklāj Ilona. Andis uzskata – skolotāji pareizi dara, ka rīko Latvijā protesta akcijas zemā atalgojuma dēļ, ja viņš būtu skolotājs, arī tā rīkotos. “Šodien, lai strādātu bērnudārzā vai skolā, vajag stiprus nervus, jo bērni nāk no ļoti dažādām ģimenēm. Šim darbam jābūt pienācīgi atalgotam. Man nav arī izprotams, kādēļ ekonomiskās krīzes laikā Latvijā pensionāriem samazināja pensijas, jo viņi godīgi savu mūžu nostrādājuši, nodokļus maksājuši,” viņš saka.

Citām dāvina puķes – man zivis atnesa!
Brīvajā laikā Andis labprāt dodas makšķerēt uz netālu esošo Indzera ezeru – tiesa, tas izdodas reti. “No mājām ezers ir tikai kilometra attālumā, ķeras raudas, asarīši, šad tad kāda līdaka,” saka Andis. Ilona atceras, ka jau trešajā dienā pēc iepazīšanās Andis atnācis no copes un nolicis viņai uz galda zivis. “Citām meitenēm puiši iepazīšanās sākumā dāvina puķes un šokolādi – man zivis atnesa!” smejoties saka Ilona.
Ilona un Andis pienākumus nedala – ja vajag, Andis meitiņai arī pamperus maina vai sapucē. “Andis ir ļoti labs un gādīgs – ar viņu nevar pastrīdēties, uz viņu nav iespējams arī dusmoties ikdienas sīkumu dēļ, jo viņš ir ļoti labsirdīgs un visu uztver ļoti mierīgi.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Meitiņa maina dzīves ritmu

Kategorijas