Maizei nopelnīt pratuši vienmēr

2015. gada 30. janvāris 00:00

1992

Irēna Gaspare: “Laukos brīvu darba vietu nav – pašam jādomā, ko darīt.”

„Mums atveda jūsu iemīļotās piparmētru konfektes!” – ar šādiem vārdiem Jaunannas pagasta SIA „Larisel” veikalā “Teikas” kādu pircēju sagaida veikala īpašniece un pārdevēja Irēna Gaspare dienā, kad esam atbraukuši uz interviju.

Kamēr runājamies, palaikam ienāk kāds pircējs – ikviens tiek uzņemts, apkalpots un pavadīts ar smaidu.
SIA „Larisel” veikalu “Teikas” Jaunannā 2013.gada 18.decembrī atvēra Irēna Gaspare ar vīru Nikolaju Ņemņasevu, kuriem abiem ir uzņēmēju domāšana. Jaunannieši ir pārliecināti – nav tā, ka darba nav, cilvēkam tikai jāgrib paņemt naudu no jebkā. “Reizēm, kad ir bezizeja, mums vienmēr pavīd īstā ideja, nevis kaut kas nokrīt no gaisa vai kāds iedod kaut ko gatavu. Ko tik bezcerīgākajā brīdī neesam darījuši! Gan mežā ogas un sēnes lasījuši pārdošanai, gan paši ogas pieņēmuši. Esam pa purviem alksnenes lasījuši groziem, kastēm, veduši uz Gaujienu pārstrādei… Tagad esam uzņēmēji un paši sevi nodarbinām,” saka I.Gaspare. Pēc profesijas viņa ir pavāre – savulaik daudzus gadus strādājusi kolhoza ēdnīcā, tad skolā par pavāri, vēlāk SIA „Valrito”. Savukārt N.Ņemņasevs ir celtnieks, šobrīd strādā kā pašnodarbinātā persona. Sešus gadus abi ir izbaudījuši arī Īrijā nopelnītās maizes garšu. „Vīrs uz Īriju aizbrauca 2002.gadā, es – 2003.gadā. Toreiz Latvija vēl nemaz nebija Eiropas Savienībā – mēs aizbraucām kā tūristi. Braucām mērķtiecīgi strādāt, jo vēl bērni bija jāskolo, izejas nebija,” stāsta I.Gaspare.
Kādēļ tomēr atgriezušies Latvijā? Irēna un Nikolajs smejoties saka: „Esam vieni no glupākajiem, kuri atgriezās!” Bet patiesībā svešumā viņiem pietrūka Latvijas dabas un sava dārza, sabiedriskās dzīves pēc darba, bija grūti integrēties svešajā zemē, kur ir citas tradīcijas un paradumi.

“Arī vairāki paziņas teica, lai braucam atpakaļ un beidzam mocīties svešumā – tepat esot labi, celtniecībā var labi nopelnīt un izdzīvot. Atbraucām atpakaļ 2008.gadā, kad Latvijā bija trekno gadu beigas – no treknajiem gadiem izjutām tikai trīs mēnešus, tad sākās ekonomiskā krīze. Izdzīvojām, jo bijām finansiāli neatkarīgi, bet maizei vienmēr esam pratuši nopelnīt,” saka I.Gaspare. Atgriežoties vairākus gadus abi domāja, kam pievērsties, jo visas nišas bija aizņemtas, taču viss notika īstajā brīdī. „Laukos brīvu darba vietu nav – pašam jādomā, ko darīt,” saka I.Gaspare.

Spontāno ideju īsteno ātri
2013.gada rudenī nejauši, garāmejot Irēna iegāja sava tagadējā veikala telpās brīdī, kad iepriekšējais saimnieks Sandors Kukurītis visu mantību krāva kastēs, jo savu veikalu Jaunannā likvidēja – esot pārāk mazs apgrozījums. Viņam palika veikali Annā, Malienā un Mālupē. Turklāt līdz 2014.gada janvārim arī mazie veikali bija jāaprīko ar videonovērošanas kamerām atbilstoši izmaiņām likumdošanā.
“Tobrīd es biju bez darba, bet, ieejot telpās, uzreiz prātā pazibēja vīzija, ka labajā pusē būs svaigās gaļas stends, kreisajā – stūrītis, kur apmeklētājiem malkot tēju… Es Sandoram uzreiz teicu, ka vēršu vaļā šajās telpās veikalu – viņš noteikti nodomāja, ka esmu traka blondīne! Iztaujāju viņu par elementāriem tirgošanās pamatprincipiem – cik procentu uzcenojuma liek, lai izdzīvotu, tās pašas dienas vakarā ar vīru jau zvanījām telpu īpašniekam, lai aizņemtu telpas, jo atteikties jau var jebkurā brīdī,” atceras I.Gaspare.
Mēneša laikā abi ar vīru nokārtoja dokumentāciju, izņēma vajadzīgās licences, paši pa naktīm izremontēja telpas, lai īsi pirms Ziemassvētkiem jauno veikalu atvērtu. 2014.gada pirmajās dienās pat jau strādājoši veikali uz laiku vērās ciet, lai pārietu uz eiro, bet Irēna un Nikolajs savā trakumā tieši tobrīd vērās vaļā!

Brauc arī no kaimiņu pagastiem
“Tagad secinām, ka vinnējām uz sava dulluma un trakuma. Sākām ar to, kas iedzīvotājiem vajadzīgs – paši dzīvojam Jaunannā un izjutām, ka nevar iegādāties svaigu gaļu. Tā kā Jaunannā jau bija veikals “Gustiņš”, turklāt blakus, pircējus sākām piesaistīt ar svaigās gaļas stendu,” saka I.Gaspare. Lai gan Jaunanna nav liels pagasts, pircēju pietiekot abiem veikaliem. „Iepirkties brauc arī cilvēki no Malienas, Annas. Ja man no veikala apgrozījuma paliek 30 procenti, es izdzīvošu - vienai algai un maizei pietiks, galvenais, lai pašiem būtu darbs. Arī bērni mūs atbalsta,” stāsta I.Gaspare.
Veikalā iekārtots arī mājīgs stūrītis, kur var apsēsties pie galdiņa iemalkot tēju, kafiju ar smalkmaizītēm vai pat paēst siltas pusdienas – frī kartupeļus ar piedevām. Ziemā iecienīts ir karstais dzēriens, vasarā – aukstā zupa. Veikalā ir iespēja izņemt arī skaidru naudu “SEB bankas” terminālā – tas esot pieprasīts pakalpojums. Ikdienā veikalā strādā I.Gaspare, dodot darbu arī vienai pārdevējai. Pārsvarā pircēji ir pensionāri. Vidēji vienā reizē pircējs veikalā atstājot piecus eiro. Pieprasītākie pirkumi ir svaiga gaļa, maize, piens, cukurs, konditoreja, augļi. „Ir gandarījums, ka jaunanniešiem mūsu veikals ir vajadzīgs. Tiesa, ir tādi, kuri gada laikā pat ziņkāres vadīti nav ienākuši – varbūt nenāk principa pēc, varbūt nezina, ka mums ir plašs un daudzveidīgs preču sortiments ar draudzīgām cenām, kas atšķiras no tā, kāds tas bija iepriekš šajās telpās,” spriež I.Gaspare.

Iekļaujas veikalu tīklā
SIA „Larisel” veikals ir SIA „Latvijas Tirgotāju savienība” tirdzniecības tīklā “LaTS”, kas ir ceturtā lielākā tirgotāju apvienība Latvijā. “Jau atverot savu veikalu, braucām uz Rīgu, lai iestātos “LaTS” tīklā, bet – bijām jauns uzņēmums bez vēstures un peļņas, kas varot ātri bankrotēt, tādēļ mūs neuzņēma. Sākām kulties kā vardes pa sviestu - kad saviem spēkiem bijām sākuši strādāt, atraduši piegādes klientus, izkūlāmies, tad “LaTS” aģents bija atbraucis uz mūsu veikalu un tomēr aicināja iestāties “LaTS”,” viņi stāsta. Uz jautājumu, vai šodien mazie veikali var veiksmīgi pastāvēt, ja nav kādā no tirdzniecības tīkliem, N.Ņemņasevs atbild, ka ir vairākas priekšrocības, kas atvieglo darbu, ja esi kādā no tīkliem. „Piemēram, ir garāki termiņi, kad ar piegādātājiem varam norēķināties par atvesto preci. Varam tirgot akcijas preces, kas ir lētākas, pircējiem ir pieejama “LaTS” izdotā akcijas preču avīzīte – cilvēki labprāt iegādājas akcijas preces, jo cenas draudzīgākas. Pašiem kā uzņēmumam ir drošāk!” saka N.Ņemņasevs.
Pērn vasarā viņi ir nodrošinājuši arī ēdināšanas pakalpojumus izbraukumos pasākumu laikā. I.Gaspare ir pārliecināta, ka ēdināšanas biznesā savu nišu var atrast, ja ir pieņemamas cenas. „Mans princips ir nepārdot preci dārgi, ja to varu tirgot par zemāku cenu un pārdot vairāk, gūstot lielāku pārdošanas apjomu,” saka I.Gaspare.

Ražo kūpinājumus
Laika gaitā īstenota vēl viena spontāna ideja – SIA „Larisel” pērn rudenī sāka ražot savus kūpinājumus. “Pirmie tirdziņi, kur aizbraucām ar savu produkciju, bija Strautiņos un Apē. Vajadzēja blakus nodarbi - ražošanu, jo ar vienu pašu veikalu izdzīvot ir grūti,” saka N.Ņemņasevs.
I.Gaspare gadu ir strādājusi SIA “Alta S” par pārtikas tehnoloģi, kur arī gūta pieredze kūpināšanā. “Cilvēki labprāt iegādājas kūpinājumus. Citi gaļu pirms kūpināšanas liek marinādē, bet mēs esam secinājuši, ka pircējam patīk gaļa bez marinādes. Mēs gaļai lietojam tikai sāli – nedēļu sālām, noskalojam lieko sāli un kūpinām ar alkšņa un ābeles malku. Cilvēkiem patīk kūpinājuma aromāts un garša, nevis pārmērīgs daudzums garšvielu. Mēs arī sākumā mēģinājām gan ķiploku gaļā ierīvēt, dažādas garšvielas, bet atteicāmies,” saka Irēna.
Kūpināšana ir Nikolaja ziņā – žāvētavu pats būvējis. “Tā nav pilnīga, kā izmēģinājuma variants – pavasarī būvēsim jaunu. Ideālu žāvētavu iegādāties nevar, tāpēc jābūvē pašam. Svaigu gaļu iepērkam no uzņēmumiem “Nākotne” un “Forevers”, kam ir visi nepieciešamie sertifikāti. Vietējās cūkgaļas jau vairs nav – cūku mēris izkāva, turklāt apšaubu, ka tā cenas ziņā būtu lētāka,” viņš saka.

Tirgo tirdziņos un veikalā
SIA “Larisel” ražo ne tikai kūpinātu cūkgaļu, bet arī pašu gatavotas desas, galertu, aknu pastēti, vistu veltnīšus. Vieglā marinādē, izmantojot citronskābi, kūpina vistu šķiņķīšus. “Mēģinājām gatavot gaļas rolādes, bet pēc tām nebija pieprasījuma – laikam rolādu ēra ir pagājusi. Esam gatavojuši griķu desas – izvāra griķus, samaisa ar saceptu gaļu un gatavo desas. Pircēji šādam produktam nebija gatavi, tagad to vairs neražojam. Savulaik mans tēvs un māte mājās gatavoja šādas griķu desas,” saka N.Ņemņasevs.
Ar saviem kūpinājumiem un kulinārijas izstrādājumiem viņi apmeklē zaļos tirdziņus Gulbenē, Balvos, Kārsavā, tepat Alūksnē, kā arī piedāvā savu produkciju savā veikalā. Ir cilvēki, kuri atzinuši, ka tirdziņu apmeklē tikai tādēļ, lai iegādātos SIA “Larisel” produkciju. „Šādi pircēji iedvesmo un dod enerģiju turpmākajam darbam. Mums visvairāk pircēju ir tirdziņos Alūksnē – acīmredzot tādēļ, ka esam vietējie. Gulbenes tirdziņos izveidojies jau stabils tirgotāju loks, kuri nelabprāt uzņem jaunus konkurentus. Uzskatām, ka tirgojoties un ražojot galvenais ir kvalitāte – gaļai jābūt kārtīgi izžāvētai,” viņi saka.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Maizei nopelnīt pratuši vienmēr

Kategorijas