Prieku rod Alūksnē

2015. gada 30. janvāris 00:00

4473

Ilga Hincenberga: “Pasakās viss notiek godīgi un katram tiek pēc nopelniem.”

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Ilga Hincenberga.
◆ Dzimšanas gads, vieta: 1929.gada 15. augusts, Rīga.
◆ Izglībība: Latvijas konservatorijas Teātra fakultāte.
◆ Ģimenes stāvoklis: atraitne, dēli - arhitekts Andrejs Ģelzis un mākslinieks Kristaps Ģelzis.

Ilga Hincenberga ir ilggadēja Latvijas Nacionālā teātra aktrise, kura jau kopš 2009.gada dzīvo skaistajā Palmu mājā Alūksnē. Lai arī māja ir izcietusi grūtus vēstures brīžus, Ilga ar savu dzīvesprieku to piepilda ar siltumu. Daudzi viņu pazīst arī kā pasaku teicēju.
- Pirms vairākiem gadiem jūs pārcēlāties uz dzīvi Alūksnē.
- Jā, 1992.gadā atguvu Palmu māju. 2009.gadā nomira mans vīrs, un pirms viņa nāves mēs bijām sadalījuši savu mantojumu. Aizgāju pie advokātes un teicu, ka vēlos visu norakstīt bērniem, bet viņa ieteica kaut ko atstāt arī sev. Tā nu es atstāju sev Alūksnes īpašumu. Šajā mājā agrāk bija mana tēva brāļu linsēklu spiestuve. Vēl padomju laikos te ar lieliem burtiem bija uzraksts “Brāļu Hincenbergu eļļas spiestuve”. Biju vienīgā mantiniece. Pārvācos no Rīgas uz dzīvi šeit 2009.gadā un ne reizi to neesmu nožēlojusi. Pirms tam arī bērnībā vasarās šeit viesojos, tāpēc zinu Alūksnes vēsturi. Ar vecumu vislabāk ir tikt galā vienam pašam. No Rīgas mājokļa vispirms paņēmu līdzi tautasdziesmu krājumus un Šekspīra kopotus rakstus. Kad man ir bijuši grūti brīži, es vienmēr esmu vai nu rakusies iekšā tautas dziesmās, vai arī Šekspīra rakstos. Tautasdziesmas ir tikpat vērtīgas kā Bībele, bet Šekspīra rakstos esmu izbaudījusi to, ko aktrise var šādā literatūrā izbaudīt.
- Pastāstiet par savu bērnību!
- Kopš 1947.gada esmu bārene. Manā skolā, Āgenskalna ģimnāzijā, bija izcili pedagogi, un audzinātājs Vilis Ozoliņš mūsu klasē izaudzināja sešpadsmit izcilus cilvēkus, kuri spēlēja lielu lomu mūsu tautas kultūras dzīvē. Kad biju palikusi bārene, tieši klases audzinātājs man ļoti palīdzēja. Klases audzinātājs, man nezinot, bija sasaucis klases sapulci un piekodinājis visiem bērniem, ka man ir jāmācās un cik tas ir svarīgi. Pirms tam biju teicamniece, un man bija liels prieks nest mājās piecniekus, taču nu tētis un arī mamma bija miruši. Reiz klases audzinātājs man pateica kādus ļoti svarīgus vārdus: “Es ļoti cienu tos cilvēkus, kuri tic.” Biju audzināta nopietnā reliģiskā garā. Ar klases bērniem reiz devāmies stundu laikā Lieldienās uz dievkalpojumu. Pēc dievkalpojuma mums pretī nāca skolas inspektors. Domājām, ka nu gan būs gals klāt, taču nebija ne čiku, ne grabu - nekas netika kārts pie lielā zvana.
Bērnībā, kad es atbraucu ciemos uz Alūksni, man bija jānometas uz celīšiem un jānoskūpsta vecmāmiņai roka. Par to es esmu ļoti pateicīga, kaut arī agrāk tas man nepatika. Mana vecmāmiņa bija lībiete, un neviens, izņemot manu tēvu, neuzrunāja viņu uz “tu”. Glabāju viņas garīgo dziesmu grāmatu, kas ir izdota 1800.gados. No lībiešu valodas vecmāmiņa lietoja vārdu “roida”. Lai novāktu netīrību un nekārtību, viņa teica: “Novāc to roidu!” “Roida” nozīmē - netīrība.
- Kā jūs nolēmāt kļūt par aktrisi?
- Tas tā vienkārši notika. Mans tēvs teica, ka drīkstu visu, tikai lai neeju uz teātri, taču, kad vecāki nomira, es iestājos Padomju Latvijas Teātra institūtā. Mani uzreiz pieņēma. Pēc Teātra institūta pabeigšanas darbojos Jelgavas teātrī, kurš no izpostītās Jelgavas bija pārcelts uz Rīgu. Kad teātri apvienoja ar Valmieras teātri, es paliku Rīgā un mani uzņēma Latvijas Nacionālajā teātrī. Visu savu mūžu tur esmu strādājusi, un tur pavadīti vairāk nekā 30 manas dzīves gadi. Jātceras, ka tas, kurš ļoti daudz strādā, nekad nav bagāts. Tas ir jāliek aiz auss katram, kurš mīl savu darbu un var priecāties par to, ka dara to, kas viņam tiešām patīk. Kultūras darbiniekiem vispār nav ko cerēt uz labu pensiju.
- Kādas ir bijušas jūsu mīļākās lomas?
- Ar izcilību pabeidzu fakultāti ar Veras Panovas lomu. Tajā bija tāds teksts: “Mans vīrs bija arhitekts, viņš cēla pilis un tempļus, bet necels vairs pilis un tempļus. To apēdusi uts.” Vēlāk man teica, ka būs grūti dabūt teātrī ātri kādu izcilu lomu. “Grūtākie būs pirmie desmit gadi,” teica mans kolēģis Milbrets. Katra loma sākas ar grūtībām. Uz vieglu dzīvi teātra mākslā nav ko cerēt.
- Jūs esat iemīļojusi arī pasaku lasīšanu.
- Padomju laiki mūsu tautai bija drūms brīdis. Arī literatūra, kura toreiz parādījās, man nelikās visai aizraujoša, jo tā nedeva pilnīgu ieskatu par gara vērtībām. Mana ļoti tuva draudzene Tatjana Suta bija baletdejotāja, bet vēlāk mākslas zinātniece. Viņa zināja, ka es savam vīram, arhitektam Modrim Ģelzim, kamēr viņš projektēja, priekšā lasīju pasakas. Tā tika īsināti garie vakari. Tatjana man jautāja, kāpēc gan es netaisot kādu publisku pasaku lasījumu. Latvijas Nacionālajā teātrī bija pieejama mazā zāle, un man bija brīži, kad bija mazāk lomu. Nolēmu veidot pasaku vakarus. Savācu pasaku komplektu, kurš ataino visu cilvēka dzīvi, ieskaitot arī nedaudz mistiku, piemēram, nāves tēmu. Pasakās viss notiek godīgi un katram tiek pēc nopelniem. Tā ar pasaku lasījumiem 1980.gados esmu apbraukājusi gandrīz visu Latviju. Man ļoti patīk Kārļa Skalbes pasaka par vecāko dēlu. Man patīk pasakas par tēva dēliem, bārenīti, pamāti un pamātes meitām. Galvenais, kā šīs pasakas atklāj to, kā brālis brāli spēj pievilt un kā tas beigās viss atšķetinās. Saviem bērniem esmu uzrakstījusi atmiņas, jo man šķiet svarīga dzimtas vēsture.
- Vai Alūksnē jums ir kāda īpaši mīļa vieta?
- Tas noteikti ir pils parks un Alūksnes pilsētas bibliotēka. Man ir cieņa pret Oto Hermani fon Fītinghofu, kurš veidojis Alūksnes parku. Vēstures pieminekļus parkā, tējas namiņu, rotondu, apbedījuma vietas ap to vajag cienīt un kopt, kas arī tiek darīts, pretstatā zaudējumiem, kas radušies alkatības rezultātā, samazinot parka teritoriju. Mans lielākais prieks ir šis parks un koki! Kas gan cilvēkam ir pats svarīgākais? Tīrība un godīgums! Vairāk jau neko nevajag.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Prieku rod Alūksnē

Kategorijas