Pētera I testaments un šodiena

2015. gada 30. janvāris 00:00

Apenietis Jānis Pops vienmēr aktīvi sekojis politiskajām norisēm Latvijā un pasaulē – šobrīd arī viņu ļoti satrauc Krievijas agresija Ukrainā. Viņš rosina “Alūksnes Ziņu” lasītājus izlasīt Krievijas cara Pētera I testamentu un aizdomāties par to, ka viss ir savstarpēji saistīts jau vairākus gadsimtus un kopš brīža, kad Šeremetjeva karapulki 18.gadsimta sākumā izpostīja Alūksni.

Vēsture atkārtojas
“Tagad Vladimirs Putins grib panākt to pašu – tikai citā valstī. Tas ir ārprāts, kas visu laiku notiek Ukrainā! Līdz Krimai palikuši 100 kilometri – to krievi var okupēt ātri. Skaidrs, ka krievu bandas tiek finansētas no Krievijas un saņem ieročus. Kā var neieredzēt brāļu tautu, turklāt Krievijai vēsturiski jābūt pateicīgai Ukrainai, ka Krievija vispār savulaik radusies. Kāds tur sakars ar Krimu? Upurējot miljoniem cilvēku, pērk nevajadzīgus kvadrātkilometrus, pieturoties pie Pētera I testamenta. Uzskatu, ka pēc tā ir vadījušies Krievijas vadītāji – tāpat kā V.Putins tagad. Diemžēl Krievijai nekas nav svēts – arī pašu parakstītie līgumi. 1975.gadā arī Leonīds Brežņevs brauca uz Helsinkiem – toreiz 35 valstu vadītāji parakstīja vienošanos, ka valstu robežas nav maināmas, bet tagad V.Putins ieņēmis galvā, ka robežas jāmaina! Pie tam Krievija arī Ukrainai garantēja neatkarību – savulaik Ukraina, tāpat kā Baltkrievija, atteicās no atomieročiem, bet tagad... Man nav nekas pret krievu tautu, starp viņiem ir ļoti daudz inteliģentu, sirsnīgu, draudzīgu cilvēku, kuri neatbalsta Putina politiku,” saka J.Pops. Viņš uzskata, ka pārējai pasaulei pret Krieviju vajadzētu pieņemt ļoti stingras sankcijas. “Vispirms jāpārtrauc vīzu izsniegšana krieviem uz visām pasaules valstīm! Izsniegtās vīzas vajadzētu anulēt. Krievs ir ar mieru paciest arī badu, tādēļ pārtikas sankcijas viņu neietekmēs. Uzskatu, ka Eiropas Savienība ir pārāk mīksta attiecībā pret Krievijas agresiju,” viņš saka.

Vēlme sasniegt Romas varenību
J.Pops saglabājis 1991.gada 15.janvāra numurā laikrakstā “Atmoda” publicēto Pētera I testamentu, kad dokumenta tulkojums latviski tika publicēts pirmo reizi. Raksta ievadā teikts: “Pētera I laikā Maskavas valstī galīgi nobrieda pasaules iekarošanas ideja, doma sasniegt Romas varenību. Maskavas impēriski plēsoniskā apziņa atklājās politiskajā testamentā, kuru Pēteris I atstāja saviem pēcnācējiem un sekotājiem. Leonarda Hodzkas XIX gadsimta vidū rediģētajā darbā, kas veltīts Polijas vēsturei, vēstīts arī par šo dokumentu un izteikta doma, ka Maskavas valdnieka testaments ir viens no vissvarīgākajiem aktiem Eiropā, jo vēlākie notikumi piešķir tam prognozes raksturu. 1709.gadā, pēc Poltavas kaujas, Pēteris I sastādīja testamenta uzmetumu, bet 1724.gadā to pabeidza. Francijas vēstnieks ķeizarienes Elizabetes galmā 1757.gadā atrada iespēju nokopēt šo unikālo dokumentu un nosūtīt to Versaļas kabinetam, pievienojot savus secinājumus. Diemžēl Versaļā šo ziņojumu uzņēma vienaldzīgi un sūtņa bažām nepievērsa uzmanību. Kad 1768.gadā Lietuvas – Polijas valsts mēģināja atgūties no politiskās agonijas, Sanktpēterburga, sagrāvusi Bāras konfederāciju, pirmo reizi izvirzīja domu par Rečpospoļitas sadalīšanu. 1792.gadā Maskava stājās pretī Francijas revolūcijai, veidojot vienu koalīciju pēc otras. Krievijas autokrāti visādi centās iznīcināt jebkādus brīvības un demokrātijas aizmetņus Eiropā. XIX gadsimta vidū daudzi Pētera I pareģojumi jau bija piepildījušies: Somija, Livonija, Kurzeme, Lietuva, Polija, Rusīnu zemes, Moldāvija, Vaļahija, Krima, Kazaku apgabali, Turcija, Kaukāzs, Persija jau bija kļuvušas par Maskavas upuriem...”

Pētera I testaments
“Svētās un nedalāmās Trīsvienības vārdā, mēs, Pēteris I, utt., visiem mūsu pēcnācējiem, troņa mantiniekiem un krievu tautas vadībai: Diženais Dievs, no kura nāk mūsu dzīve un vara, mūs nepārtraukti svētī ar savu gaismu un visādā veidā sniedz Dieva atbalstu, ļauj man skatīties uz krievu tautu kā uz aicinātu nākotnē valdīt Eiropā. Šī doma balstās uz to, ka lielākā daļa Eiropas tautu kļuvušas vecas vai tām iestājies vecuma vājums, tāpēc tās neapšaubāmi jāiekaro no jauna, tas jādara jaunai tautai, kad pēdējā sasniegs sava spēka un attīstības augstāko pakāpi. Es uzskatu ziemeļu nākošo invāziju uz Rietumiem un Austrumiem par periodisku kustību, svētītu ar uzmanību, kura barbaru invāzijas ceļā uzmodināja romiešu tautu. Šīs populārās cilšu migrācijas ir kā Nīlas straume, kas tai noliktajos laikposmos ar savu sulu mēslo noliesējušās Ēģiptes zemes. Man atnākot, Krievija bija upīte, to atstāju kā upi, mani pēcnācēji no tās izveidos lielu jūru, kas apūdeņos noplicināto Eiropu, bet tās viļņi velsies tālāk, nemanīdami nekādus dambjus, kurus spēs uzcelt tik novājinātās rokas, ja vien mani pēcteči pratīs savaldīt straumi, un tāpēc es atstāju viņiem šīs pamācības, ieteikdams tās pastāvīgi uzmanīgi pārlasīt.
Turēt krievu tautu pastāvīgā kara stāvoklī, neļaut karavīriem atpūsties, atlaist rezervē tikai tad, ja vajag uzlabot valsts finansiālo stāvokli, pārformēt armiju un sagatavot izdevīgu brīdi uzbrukumam. Darboties tā, lai miers kalpotu karam, bet karš – mieram, Krievijas robežu paplašināšanai un uzplaukumam.
Visos iespējamos veidos aicināt izglītotos Eiropas tautu vadoņus kara laikā un zinātniekus miera laikā veicināt to, ka krievu tauta varētu izmantot citu tautu sasniegumus, savus iekarojumus nekādā veidā nezaudējot.
Rodoties jebkurai, pat vismazākajai, iespējai, piedalīties dažādu Eiropas lietu risināšanā, it īpaši Vācijā. Pēdējā, kā jau tuvāk esošā, mūs interesē visvairāk.
Sadalīt Poliju, pastāvīgi uzturot tās iekšienē skaudību un nesaskaņas, varenos uzpirkt ar zeltu, ietekmēt seimus un uzpirkt tos, lai varētu ietekmēt karaļa vēlēšanas, visu laiku izvirzīt savu piekritēju kandidātus, pēdējos atbalstīt; ievest tur un turēt Maskavas pulkus un, rodoties iespējai, atstāt tos uz visiem laikiem. Ja varenie kaimiņi pretosies, viņus tūlīt apklusināt, sadalot zemi, līdz radīsies iespēja paņemt to, kas būs dots.
Paņemt no Zviedrijas visu, kas tikai būs iespējams, izprovocēt to uzbrukumam, lai rastos iegansts to pievienot. Izolēt Zviedriju no Dānijas, bet Dāniju no Zviedrijas un neatlaidīgi kurināt skaudību starp šīm valstīm.
Krievu kņaziem pastāvīgi izmeklēt sievas no Vācijas princesēm, lai būtu attīstītas ģimenes saites un tuvinātos intereses, bet Vāciju piesaistīt mūsu vajadzībām, stiprinot tur mūsu ietekmi.
Īpaši censties pēc savienības ar Anglijas tirdzniecības nozarēm, kuru jūrniecības varenumam mēs esam visvairāk vajadzīgi un kuras var labi pakalpot mūsu varenības attīstībai. Mainīt mūsu koksni un citu produkciju pret Anglijas zeltu un dibināt starp tās tirgotājiem, jūrniekiem un mums vajadzīgus sakarus, izdevīgus navigācijai un tirdzniecībai ar šo valsti.
Bez mitēšanās paplašināt savus īpašumus uz ziemeļiem gar Baltiju un uz dienvidiem – gar Melno jūru.
Tuvoties, cik iespējams, Konstantinopolei un Indijai. Tas, kurš tur valdīs, būs pasaules valdnieks, tāpēc vajag veicināt nebeidzamus karus ar Turciju un Persiju, dibināt kuģu būvētavas Melnajā jūrā, pamazām sākt pārvaldīt šo jūru, tāpat arī Baltijas jūru, tas ir divkāršs mērķis, obligāts plāna realizācijai; paātrināt Persijas dekadenci, iespiesties līdz Persijas līcim, atjaunot, ja iespējams, tirdzniecību ar Tuvo Austrumu valstīm un sasniegt Indiju – pasaules preču noliktavu. To sasniedzot, būs iespējams iztikt pat bez Anglijas zelta.
Tiekties pēc alianses ar Austriju, rūpīgi to uzturēt: no ārpuses atbalstīs Austrijas ieceres nākotnē uzkundzēties Vācijai un slepeni virzīt pret to firstu skaudību. Izplatīt ideju par palīdzības sniegšanu no Krievijas un tiešām aizstāvēt šo valsti, bet tas sagatavos mūsu nākamo valdīšanu tajā.
Ieinteresēt Austrijas galmu padzīt no Eiropas turkus, neitralizējot Austriju Konstantinopoles iekarošanas laikā – izprovocēt Austrijas karu ar vecās Eiropas valstīm vai atvēlot tai daļu no iekarojumiem, kurus vēlāk varēs atņemt.
Piesaistīt un apvienot ap sevi visus izkliedētos grieķus un pareizticīgos, kuri izklīduši Ungārijas, Turcijas, Polijas dienvidos, kļūt par centru un balstu viņu centieniem; valdīt pasaulē, dibinot garīdzniecības un ticīgo autokrātiju, viņi būs mūsu draugi tiktāl, ciktāl ikviens cits viņus turēs par pretiniekiem.
Zviedrija sadalīta, Persija iekarota, Polija pievienota, Turcija uzvarēta, mūsu armijas apvienotas, Melno un Baltijas jūru apsargās mūsu vasaļi, tobrīd ļoti slepeni vajadzēs apsolīt – vispirms Versaļai, vēlāk Vīnes galmam – sadalīt pasaules lielvalsti (Spāniju – red.). Ja viena no divām pusēm piekritīs (bet tas ir neizbēgami), tad, pieaugot tās ambīcijām un patmīlībai, izmantot to, lai sagrautu otru, pēc tam savukārt sagraut to valsti, kas saglabāsies, uzsākot ar to nevienādu cīņu, jo Krievija jau tad valdīs visos Austrumos un Eiropas lielākajā daļā.
Ja, kaut arī tas nav iespējams, kāda no šīm valstīm atteiktos no Krievijas priekšlikumiem, vajadzētu panākt cīņu starp tām, lai tās novājina viena otru. Tad jāizmanto izdevīgais moments un jau agrāk sagatavotie Krievijas pulki jāvirza pret Vāciju. Vienlaikus divas lielas eskadras ar aziātu ordām izbrauktu viena no Azovas jūras, bet otra no Arhangeļskas ostas. Tās atbalstītu Melnās un Baltijas jūras flotes. Pa okeānu un Vidusjūru tās piebrauktu Francijai no vienas puses, tostarp Vācija to izdarītu no otras puses. Pēc šo divu valstu sagrāves nebūtu grūti paverdzināt atlikušo Eiropu.
Tā var tikt un tā jātop iekarotai Eiropai!”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pētera I testaments un šodiena

Kategorijas