Vai parādnieki labosies?

2015. gada 30. janvāris 00:00

Latvijā alimentus nemaksā gandrīz 30 000 cilvēku

Izmaiņas Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF) likumā paredz no šā gada jūlija savā mājaslapā publicēt ziņas par alimentu nemaksātājiem. “Māmiņu kluba” vadītāja Sandija Salaka pieļauj, ka neapzinīgo personu vārdu publiskošana būs reāls mehānisms: ja cilvēkam rūp sava reputācija un pēc saistību nepildīšanas iestājas kādas sekas, viņš nevarēs noslēpt neoficiālos ienākumus. Viņasprāt, sankciju tīkls būtu jāpaplašina, jo daudzi darbspējīgie uzturlīdzekļu nemaksātāji neatrodas Latvijā.
Lai pamukušo papuču skaitu mazinātu, tiks panākta vienošanās ar kreditētājiem – lai pirms aizdevuma izsniegšanas pārliecinātos, vai persona nav parādnieku sarakstā.

Caur agresijas prizmu
Fonda rīcībā ir satraucoša statistika – alimentus nemaksā teju 30 tūkstoši cilvēku. Kāpēc daļa vecāku, biežāk vīrieši, tā izturas pret saviem pienākumiem? Kādi apstākļi veido šos neapzinīgos? Varbūt tā ir 21. gadsimta tendence – vairīties no atbildības, dzīvot nereģistrētās attiecībās?
Geštaltterapeite Zane Lobānova pieļauj, ka dažkārt iemesls tādai vīrieša reakcijai var būt vēlme sodīt sievieti. “Šķiršanās nereti noris negatīvu un asu emociju pavadībā: tur ir greizsirdība, aizvainojums, dusmas, vainas sajūta, skaudība, naids, bezvērtības izjūta u.c. Atstāt bez alimentiem nozīmē zināmu atriebību jeb sodu. Šāds “sods” bieži ir neapzināts, un ar laiku, kad emocijas noplok, daļa alimentu nemaksātāju maina savu rīcību un uzturlīdzekļus sāk maksāt.”
Speciāliste uzskata: šāda rīcība norāda uz to, ka trūkst atbildības, kas cieši saistīta ar iniciatīvu, veselīgu agresiju un impulsu vadīšanu. “Agresija veselīgā nozīmē paredz savu un citu robežu ievērošanu, tiesību nodrošināšanu, arī sevis un otra vajadzību cienīšanu. Piemēram, stingri, bet pieklājīgi otram pateikt “nē” būs savā ziņā agresīvi, bet veselīgi. Runa nav par fizisku vai morālu agresiju, ne arī citām impulsīvām darbībām, bet noteiktu un stingru uzvedību.”
Sievietei atbildību iemāca pati dzīve, instinkts, kas liek rūpēties par bērnu. “Manā pieredzē ir gadījumi, kad jaunas meitenes pēc bērna piedzimšanas atgriežas vidusskolā ar citu attieksmi, sāk labi mācīties, gādāt par mazuli un patstāvīgi organizēt savu dzīvi. Bet gadās visādi.”

Ieaudzināt atbildību
Diez vai bezatbildīgā attieksme pret paša bērniem ir sekas nereģistrēto attiecību laikmetam, drīzāk – likumsakarība, spriež geštaltterapeite. “Vīrietis ģimenes dzīvei tiek gatavots jau savā ģimenē, dzīves pieredzi tāpat dod skola un sabiedrība. Ja puiša tēvs savā laikā nav rūpējies par bērniem, veiksmīgas attiecības grūtāk veidot arī dēlam. Nereti šķirto ģimeņu bērniem par paraugu kalpo radinieki vai pat kaimiņi. Pasīva un bezatbildīga uzvedība var būt, ja, bērnu audzinot, apspiež tā dabisko agresiju un iniciatīvu, kas piedzimstot ir visiem, bet ar laiku daļai tiek apslāpēti.”
Padomju gados pēc 12 skolā nosēdētiem gadiem katram bija nodrošināts kaut kāds darbs un kaut kāda alga. Iniciatīva tika nosodīta. Bet tieši iniciatīva līdz ar atbildības izjūtu nepieciešamas ģimenes vadīšanai. “Šodienas realitāte no indivīda prasa radošumu un spēju ģenerēt idejas. Diemžēl izglītības sistēma, lai to īstenotu, vēl nav mainījusies un bezatbildību sekmē stereotipi. Skolā pierod pie mazkustības un norādījumu izpildīšanas, nevis patstāvīga mācību procesa organizēšanas,” novērojusi Z. Lobānova. Nav pieņemts pārāk skaļi smieties, pārāk ilgi raudāt, citādi ķermeniski izpausties. Taču caur emocijām bērns iepazīst savas vajadzības un mācās veidot stabilas un atbildīgas attiecības. Jūtu apspiešana atainota teicienā “puikas neraud”, kas saglabājies kā nederīgs stereotips no kara laika, kad emocijas tiešām bija jāapspiež. Lai izdzīvotu, vīriešiem bija jādodas karā, pat jānogalina.
“Mamma bērna uzvedību var ietekmēt, veselīgi uztverot viņa jūtu pasauli. Agresijas izpausmes ir iespējams atpazīt, pieņemt un ar laiku vadīt, nevis apspiest. Svarīga ir bērna izvēle dažādos jautājumos. Tā palīdz veidot patstāvīgu personību. Konsekvence prasībās dod drošu pamatu un sekmē atbildības veidošanos. Ja dažreiz bērniem kaut ko pieprasām, bet citreiz vairs ne, tas nenoliek skaidras robežas, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.”

uzziņai

◆ Statistika par labklājības līmeni Latvijā liecina, ka 39% ģimeņu bērnu audzina tikai viens no vecākiem, 72% ģimeņu no tām ir maznodrošinātas.
◆ Valsts UGF uzturlīdzekļus bērniem maksā vairāk nekā 28 tūkstoši cilvēku vietā. 10 gadu laikā izmaksāti 120 miljoni eiro, atgūt izdevies ap 20 procentu no tiem.
◆ UGF izveidotajā publiski pieejamajā datubāzē norādīs parādnieka vārdu, uzvārdu, personas koda otro daļu un dzimšanas gadu. Tam būs nepieciešama otra vecāka piekrišana.

VIEDOKLIS
Zane Lobānova, psihoterapeite

Bailes no publiskas nokaunināšanas pastāv neatkarīgi no tā, vai cilvēks rīkojas atbildīgi vai bezatbildīgi. Grūti prognozēt, bet daļu no nemaksātājiem tas varētu ietekmēt. Jautājums: kas būs šīs mājaslapas apmeklētāji? Iespējams, vien šaurs cilvēku loks, kuri ir tieši ieinteresēti konkrētā personā.
Esmu dzirdējusi, kā pašas sievietes izsakās: “Man no šī vīrieša nekādus alimentus nevajag. Pati visu varu.” Bet tādējādi tiek liegta iespēja atbildību par bērniem sadalīt! Bērni tomēr ir bērni gan tētim, gan mammai, tādēļ lepnībai it kā nebūtu pamata. Šādā gadījumā sieviete nespēj nošķirt emocijas un alimentus uztver kā pabalstu sev, taču šī nauda ir reāls vīrieša ieguldījums bērnu dzīvē. Nereti – vienīgais. Tad kāpēc tas būtu jāliedz?

PIEREDZE
Vīrieša apziņā bērns primāri saistoties nevis ar viņu pašu, bet ar sievieti (māti). Ja jau viņa mani šitā – padzina, atšuva, atrada citu, tad lai pati tiek galā! Diezgan bērnišķīga atriebība, kas liek domāt, ka šie vīrieši ir psiholoģiski nenobrieduši. Visticamāk pamatcēlonis alimentu nemaksāšanai ir vīrieša psiholoģiskais vecums – pusaudzis, bērns vai pat zīdainis. Tas ir pilnīgi nopietni, bez sarkasma un izskaidro nespēju uzņemties atbildību. Aizsūtīsi piecgadīgu bērnu uz veikalu pēc maizes, varbūt nopirks maizi, bet varbūt – sev konfektes
Parādnieku vārdu publiskošana varētu iekustināt tos, kuriem ir līdzekļi, bet kuri nav maksājuši, lai sievietei ieriebtu, atriebtos, ar nosacījumu, ja viņiem rūp savs sociālais prestižs. Tie, kuri ir neattīstījušies vai degradējušies tiktāl, ka sociālais prestižs vienaldzīgs – nemaksās. Piedevām šī publiskošana var provocēt vardarbību pret “nelietīgajām” sievietēm, kuras pret to nav iebildušas. Katrā ziņā dzērumā ideja pārmācīt bijušo varētu likties pat taisnīga un realizējama. Latvijas pirmās brīvvalsts laikos esot bijuši tā saucamie “darba nami” – slēgta tipa iestādes, praktiski cietumi, kur parādniekiem tika nodrošināts elementāri veicams darbs par adekvāti zemu samaksu un bez iespējām no tā izvairīties. Sapelnītie līdzekļi tika izmaksāti tiem, kam persona bijusi parādā.
Kristīne, četru bērnu mamma

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vai parādnieki labosies?

Kategorijas