Mīlestība uz koku – 24 gadus

2015. gada 13. februāris 00:00

533

Alūksnietim Ivaram Zaharenokam galdniecība ir gan darbs, gan vaļasprieks, kam viņš nodevies jau ceturtdaļgadsimtu. Viņš atzīst, ka lielais sapnis un mērķis īstenots – paša rokām uzbūvēta un iekārtota māja, saimniecības ēka un pirts.

Kad zvanām sarunāt interviju, savstarpēji jokojam, ka tagad viņš kļuvis slavens, jo nesen Latvijas vadošajam biatlonistam, alūksnietim Andrejam Rastorgujevam pirmajā sacensību dienā pēc neveiksmīgā kritiena Otepē, startējot Eiropas čempionātā, operatīvi palīdzēja salabot šautenes laidi. I.Zaharenoks dzīvo kaimiņos Rastorgujevu ģimenei. Šautenes labošanas darbos viņš Andrejam palīdz jau vairākus gadus – ir gatavojis jaunas pleca atdures un citu.
“Kad pirmajā sacensību dienā pēc neveiksmīgā kritiena Andrejs salauza šautenes laidi, viņš man bēdīgs zvanīja no Otepē un lūdza pagaidīt darbnīcā, jo vajagot salabot laidi. Tovakar līdz pusdiviem naktī abi kopā ar dēlu Edgaru centāmies detaļas no bojātās šautenes pārlikt uz jauno rezerves šauteni, pieslīpējot visu maksimāli tuvu tam, kā bija salūzušajai šautenei. Dienā Andrejs “Mežiniekos” piešāva jauno šauteni, atkal vajadzēja veikt pieslīpēšanas darbus, pārtaisīt stobru – pats todien biju izbraucis, tādēļ to izdarīja galdnieks Ivars Poļaks. Viņš strādā tepat mūsu darbnīcā, bet kā pašnodarbinātā persona,” stāsta I.Zaharenoks.
Viņš atzīst – katram šāvējam vajag sev pielāgotu šauteni, tāpat kā katram dejotājam vajag savas kurpes.
“Lai piešautu un pielāgotu šauteni sportistam, paiet ilgs laiks – tonakt viss tika darīts uz ātru roku, lai Andrejs vismaz varētu turpināt piedalīties sacensībās. Tad nedomājām, nakts vai diena – bija jāizdara! Labi, ka Otepē ir tik tuvu Alūksnei un paspējām to izdarīt. Esmu galdnieks, šādi darbi man nav ikdiena, jo ir ļoti specifiski,” viņš saka.
I.Zaharenoks ar ģimeni bija aizbraucis uz Eiropas čempionātu Otepē, lai atbalstītu Andreju. Viņš ierosina, ka Alūksnes biatlonista A.Rastorgujeva atbalstam alūksnieši varētu rīkot atbalsta akciju.

(Turpinās no 1.lappuses)

“To varētu darīt Alūksnes novada dome, iesaistot iedzīvotājus – varētu, piemēram, labdarības akcijas laikā vākt līdzekļus viņa sportiskajām gaitām, kas būtu kā daļa summas, lai viņš varētu iegādāties jaunu šauteni. Andrejs ir mūsu visu lepnums, tādēļ mēs varētu viņam šādi palīdzēt. Panākumi viņam ir – lai tos veicinātu, varētu palīdzēt!” rosina Ivars Zaharenoks.
Viņš atzīst, ka galdnieka palīdzību cilvēkiem vēla vakara vai nakts stundās vajag diezgan bieži. “Ir bijis jāpalīdz, jo salūzusi slēdzene, ko puikas blēņojoties sabojājuši – visiem jāpalīdz, tie taču ir mūsu alūksnieši. Galdniecība ir mans sirdsdarbs, ko veicu jau 24 gadus.” Arī viņa vecākais brālis ir galdnieks, savulaik arī vectēvs bija galdnieks. I.Zaharenoks uzskata, ka galdniecībai ir jābūt sirdslietai, jo tā ir specifiska nozare, kur nianses jāzina “no A līdz Z”.
“Darbošanās ar koku ir mana sirdslieta kopš bērnības. Pirmais darbmācības skolotājs Toks prata šo interesi vēl vairāk veicināt. Par galdnieku SIA “Alūksnes RCI” sāku strādāt 1990.gadā - dažus gadus pēc Cēsu 4.profesionāli tehniskās vidusskolas absolvēšanas, kur ieguvu specialitāti galdnieks-namdaris. SIA “Alūksnes RCI” strādāju līdz 2007.gadam. Pēc tam pusotru gadu strādāju par galdnieku SIA “Als divi” Alūksnē. Kad tā izjuka, 2009.gadā noīrēju telpas savai darbnīcai, izveidoju mikrouzņēmumu “Ivars Zaharenoks” un kopš tā brīža esmu ne tikai galdnieks, bet arī vadītājs, grāmatvedis – viss vienā! Šobrīd kopā esam pieci strādnieki – visi alūksnieši. Darba pietiek, bagātībā iedzīvoties nesanāk, jo daudz līdzekļu tiek ieguldīts darbgaldu uzturēšanā, asmeņu asināšanā, nodokļu nomaksā. Katrai profesijai, lai gūtu panākumus, ir jābūt arī sirdslietai. Galdniecībā vajag lielu pacietību un stipru nervu sistēmu,” viņš smaidot atzīst.

Daudz roku darba
I.Zaharenoka mikrouzņēmumā ražo plaša spektra produkciju – sākot no ķeblīšiem un beidzot ar sarežģītu formu mēbelēm pēc individuāliem pasūtījumiem. “Ražojam dažādu veidu kāpnes, mēbeles - bīdāmos skapjus un durvis, gultas, krēslus, galdus, virtuves iekārtas, logus, durvis, arī masīvkoka durvis, paši veicam arī mēbeļu uzstādīšanu. Šobrīd pieprasīta ir āra durvju ražošana – tādu, kuras nevar iegādāties veikalā, jo nepieciešami speciāli izmēri. Mūsu precē ieguldīts ļoti daudz roku darba, tādēļ nevaram konkurēt ar masveidā ražoto preču cenām veikalā. Cilvēkiem vajadzību ir daudz, bet naudas pietrūkst, lai visu īstenotu,” secina galdnieks.
Alūksnē arī sabiedriskās vietās var redzēt I.Zaharenoka mikrouzņēmumā radītos darbus, piemēram, Alūksnes muzeja “Laikmetu mielasta” izstāžu galdi ir viņa roku darbs. I.Zaharenoks piedalās arī Aleksandra paviljona restaurācijā. “Sadarbojamies ar pašmāju uzņēmumiem SIA “Pamati”, SIA “Alūksnes celtniecības kompānija”, SIA “RC ainava”, kam veicam galdniecības darbus. Viens no pēdējiem darbiem ir logu rāmju gatavošana Alsviķu arodskolai. Sadarbojos ar dabas formu mēbeļu meistaru Hariju Stradiņu, palīdzot salīmēt lielās detaļas.”

Audzina jauno maiņu
Galdnieks atzīst, ka darba apjoms ir pietiekami liels – vidēji dienā tiek pieņemti divi pasūtījumi. Par Eiropas fondu izmantošanu viņš ir domājis, tomēr nav iesaistījies, jo drošāk esot ieguldījumus ražošanā veikt lēnāk, bet no paša nopelnītās naudas. “Kvalitatīvu rezultātu var sasniegt gan uz modernām iekārtām, gan uz vecajiem padomju laika darbgaldiem, kādus arī mēs joprojām izmantojam. Viss ir atkarīgs no paša galdnieka un viņa attieksmes. Strādājam gan ar savu, gan klienta materiālu – visa veida koksni.
Tēva amatu šobrīd apgūst arī dēls Edgars, kurš šovasar absolvēs Cēsu profesionālo vidusskolu. Šobrīd tēva mikrouzņēmumā viņš iziet praksi un gatavo savu diplomdarbu – bāra leti. I.Zaharenoks nodarbina arī citus šīs skolas absolventus un divus puišus, kuri savulaik viņa mikrouzņēmumā izgāja praksi un tagad jau ir savas jomas profesionāļi. “Praksē ir bijis diezgan daudz zēnu, bet starp viņiem ir daudz tādu, kuriem ir tikai teorētiskas zināšanas, bet neprot koksni atšķirt – viņiem koks ir koks un viss! Ja ir vēlme, tad iemācīties var visu, bet, ja galdnieka profesija izvēlēta tāpēc, ka mamma likusi kaut ko mācīties, tad ir ļoti grūti. Jaunieši tagad grib pelnīt lielu naudu uzreiz un ātri, bet tajā pašā laikā reizēm neprot elementāru tabureti izgatavot. Tādi jaunieši parasti aiziet strādāt uzņēmumos, kuros ir konveijera darbs un visu dienu jāveic viena operācija vai jāapstrādā viena detaļa, vai arī aizbrauc peļņā uz ārvalstīm,” viņš spriež.

Sapņu darbs ir radīts!
Uz jautājumu, kurš ir lielākais un pašam sirdij tuvākais darbs, I.Zaharenoks atzīst – visi darbi ir nozīmīgi. “Bet ir arī tā, ka sev mājās nav paša gatavotas gultas – tā pirms vairākiem gadiem iegādāta veikalā un nav no īsta koka... Stāsts par kurpnieku bez kurpēm ir patiess – man ir līdzīgi, vienkārši pietrūkst visam laika...” viņš saka. Tomēr savu sapņu darbu galdnieks jau ir radījis – uzbūvējis pats savu ģimenes māju, saimniecības ēku ar pirti, kas ir pēdējais un lielākais veikums. Pirtij ir arī otrais stāvs ar guļamistabu. “Pirts būvniecībā palīdzēja arī dēls, šo būvi vēl neesmu nodevis ekspluatācijā – vēl “punktiņš uz i” jāuzliek,” saka I.Zaharenoks.
Šķiroties I.Zaharenoks saka, lai noteikti ierakstot avīzē paldies visiem alūksniešiem, kuri šajos gados uzticējušies viņa galdnieka prasmēm. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mīlestība uz koku – 24 gadus

Kategorijas