Mūzika – emociju medijs

2015. gada 13. februāris 00:00

3421

Drīzumā mūsu novadniekam Andrejam Irbem klajā nāks hiphopa mūzikas albums, kura prezentācija notiks Alūksnē. Viņš mūziku uzskata par spēcīgu uzrunāšanas rīku un ar tās palīdzību gan meklē pats, gan palīdz arī citiem notvert vienu no vissvarīgākajām un nepieciešamākajām lietām cilvēkam – mieru.
- Kā uzsākās tavas mūziķa gaitas?
- Savas skolas gaitas uzsāku Strautiņu pamatskolā. Kā jau pirmā skola tā atstāja vislielāko iespaidu. Tolaik, nezinu, kā tagad, vērā ņemami bija sasniegumi sportā. Lai arī kādās vietējā līmeņa sacensībās mūsu skola piedalītos, vienmēr bija godalgas. Tā vien šķita, ka strautiniešiem sportot ir iedzimta lieta. To vien darījām, kā starplaikos devāmies uz sporta zāli un bumbojāmies. Pēc skolas pa vakariem līdz pat tumsai spēlējām basketbolu, braukājām ar velosipēdiem, bet ziemās slēpojām “n-tos” kilometrus. Agrāk mūsu skolai bija labi sagatavota trase, ja nemaldos, trīs kilometru garumā. 8. un 9.klasē jau biju Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolnieks. Nekur tālu savu turmāko ceļu nemeklēju - vidusskolas gaitas turpināju turpat ģimnāzijā. Izvēlējos humanitāro novirzienu, bet īsti nezinu, kāpēc. Iespējams, baidījos no matemātikas, lai gan man tā patika. Mēs klasē bijām vien 4 zēni un 18 meitenes - tas bija jautri! Vēl tagad atceros, kā skolas pasākumos izcēlāmies ar radošumu. Tieši tajā laikā arī sāku nopietnāk pievērsties mūzikai. Mēs ar klasesbiedru Madaru Kalnīti ierakstījām dziesmu par godu skolas dzimšanas dienai, ko arī dzīvās uzstāšanās reizē nodemonstrējām vienā no skolas pasākumiem. Skaists laiks!
Šobrīd dzīvoju un strādāju Salaspilī, tur arī biežāk pavadu savu brīvo laiku, apmēram reizi mēnesī apmeklējot arī dzimtās Alūksnes puses āres. Strādāju celtniecības nozarē, vairāk specializējoties tieši kā jumiķis.
- Kāpēc tieši hiphops?
- Skaidru atbildi uz šo jautājumu sniegt nespēju. Laikam jau tāpēc, ka tajā laikā, 2003.gadā, Latvijā šis žanrs bija visaktuālākais jauniešu vidū. Tajā laikā un nedaudz pirms tapa arī pirmās latviešu repa dziesmas, tā ka alūksniešiem šis žanrs nebija svešs. Vairāki cilvēki ierakstus sāka vēl pirms manis, notika arī dažādi šim mūzikas virzienam veltīti pasākumi, hiphops izskanēja arī pilsētas svētkos un arī Alūksnē populārajā konkursā “Dziesma manai paaudzei”. Es pat neteiktu, ka jau sākotnēji šis žanrs mani tā uzrunāja. Pamatskolas laikā vadījām pagasta diskotēkas skolā, līdz ar to mūzika kopumā bija tas vadošais. To, ko sākotnēji veidojām, ir grūti nosaukt par hiphopu, vēlāk jau stingri pieturējāmies pie šī žanra kanoniem. Tagad ir atkal tas posms, kad novirzāmies no klasiskā hiphopa skanējuma. Es pat teiktu, ka mums ziemeļaustrumos ir kaut kas savs. Tas ir reps, bet vai hiphops - tā ir viela pārdomām. Pēdējos gados es vairs neiespringstu tieši uz hiphopu, man patīk saklausīt skaisto gandrīz visos mūzikas žanros. Patīk tieši tas process, ko sevī ietver mūzikas radīšana, iedvesmošanās, sajūtas, ko dod labi padarīts darbs.
- Ko, tavuprāt, mūzika dod cilvēkam?
- Viss atkarīgs no tā, ko mūzika katram cilvēkam nozīmē un kādu lomu tā spēlē. Dažu tā spēj iekustināt un aizraut ar dejošanas mākslu. Citam atkal tā ir vien daļa no izklaides kādā vēlā vakara stundā. Kādu tā spēj dziedēt, un kādam liek atvērt acis, paskatīties uz pasauli, dabu un ikdienas rūpēm no citas puses. Mani tā vairāk vai mazāk nomierina, liek man aizdomāties, ka viss ir relatīvs un nekas nenotiek tāpat vien. Grūti spriest, ko mūzika spēj dot cilvēcei. Visbiežāk tas ir pašizpausmes veids, runa ar sevi un vēstījuma izklāsts citiem. Nav nozīmes, vai tā ir atzīšanās mīlestībā, politiskais atspoguļojums, kas notiek pasaulē, abstrakcija par dažādām lietām vai arī vienkārši ritms, ko pārvērst dejā.
- Vai redzi Alūksnē daudz talantīgu mūziķu un platformu, kur viņiem attīstīties?
- Ja godīgi, tad vairs neredzu, jo neesmu tajā vidē. Skolas laikā, protams, bija alternatīvās grupas, mēs rakstījām dziesmas, bija arī vecāka gājuma cilvēki, kas muzicēja ballēs. Tolaik viss šķita tuvāks un radnieciskāks, bija tāda sajūta, ka vairākumam no man pazīstamiem mūzika bija ikdienas lieta. Tajā laikā par talantīgu varēja uzskatīt gandrīz katru, kas radīja kaut ko savu. Tagad ir citādāk. Nepateikšu, kurš šobrīd Alūksnē ir talants, jo vienkārši vairs nevienu nepazīstu, kas tā nopietni ņemtos ar mūzikas radīšanu. Tādi noteikt ir, vienkārši - ārpus mana redzesloka. Es atceros, ka to “platformu”, kur attīstīties, varēja atrast jebkur, galvenais bija gribēšana. Tās “platformas” varēja meklēt skolas pasākumos un ne tikai. Arī pilsētas pasākumi bija visai atvērti, lai spētu sarunāt kādu uzstāšanos, pilsētas organizācijas pašas piedāvāja. Šobrīd mums gan neviens vairs neko nepiedāvā. Ceru, ka nākotnē būs atkal tādas Jauniešu dienas, kurās vietējie spēs sevi pierādīt un sagādāt baudu.
- Tev tapis arī jauns albums.
- Jaunais albums sākotnēji bija domāts kā mans solo veikums, bet, iedziļinoties visā procesā, es atkal saredzēju citus, savus kolēģus, ar ko kopā sākām šo lietu. Šajā reizē vēlējos atkāpties no ikdienas un tās steigas - dziesmas ieturētas pavisam mierīgās noskaņās, es pat teiktu, kā fona mūzika tā derēs vislabāk. Lai arī saturs ir visai plašs, visa pamatā ir miera meklējumi un sevis izzināšana. Albumā piedalās gandrīz visi izpildītāji, kas savas gaitas sāka “manā laikā”. Šis ir kārtējais apkopojums, ko kurš jūt un domā. Kādā no dziesmām sadarbība ir arī ar Cēsu puses vīriem ar pseidonīmiem Misters un Marshals. Dziesmai tapis arī videoklips ar nosaukumu “Jautājumi”. Jaunā albuma prezentāciju marta pirmajā pusē plānots rīkot tepat Alūksnē, tiesa, konkrētu vietu vēl nepateikšu. Kāpēc Alūksnē? Atbilde jau skaidri zināma - jo šeit ir vislabākās sajūtas un piederība vietai dara savu. Ir doma otru prezentāciju rīkot arī Rīgā, jo tomēr ne visi klausītāji spēs ierasties Alūksnē.
- Ko tu ieteiktu tiem, kuri grib uzsākt veidot mūziku, bet nezina, kā?
- Vispirms es neiesaku veidot hiphopa mūziku, ja nu vienīgi priekš sevis, bet ne plašākai auditorijai. Bieži vien daudzi šo mūzikas žanru pārprot, neuztver pareizi, un es neteiktu, ka vaina ir pašos mūziķos, bet gadās arī, ka ir. Es vairāk gribētu ieteikt, lai nodarbojas ar mūziku, bet ne ar konkrētu žanru, jo tad sanāk sevi apdalīt. Mūsdienās ir pietiekami daudz iespēju radīt kaut ko skaistu, nenosaucot konkrētu žanru un formulu, kurā skaņdarbu ievietot. Ja nu tomēr tavs ciniskais skats uz dzīvi apstājies uz hiphopa mūzikas nots, tad mūsdienās jau pastāv pat skolas un ierakstu studijas, kurās smelties tās zināšanas par radīšanu un attīstīšanos. Pat internetā var atrast veiksmes pamatus, kā iegūt skaņu - pēc iespējas labāku un atzīstamāku. 2003.gadā nekā tāda vēl nebija, mēs visu darījām tā, kā jutām. Vien pēc vairākiem gadiem redzējām savu izaugsmi. Lai arī draugi un paziņas teica, ka “skan super”, mums šķita, ka nav labi, un tas tā maigi sakot. Tā bija cīņa ar sevi, un nu ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, bet nekas nav mainījies.
- Ko tev nozīmē Alūksne?
- Man Alūksne vienmēr būs tuva, lai arī cik es tālu atrastos. Man patīk šeit atbraukt, izmest kādu loku pa ielām, pa parku un Pilssalu. Es esmu tas sentimentālais tips, kurš lepojas ar pilsētu, domā par to. Šeit ir bijis daudz skaistu mirkļu, notikumu, pārpratumu, sasniegumu. Es pavisam noteikti varu teikt, ka Alūksne ir viena no topa pilsētām Latvijā, kurā ir tik liels vēsturiskais mantojums un dabas dots skaistums! Man ir paveicies šeit gūt zināšanas, bet nepaveicies ar to, ka nākas pelnīt naudu un dzīvot citur. Es ceru, ka kādreiz ceļi vedīs mani te un varēšu kaut ko dot pilsētas attīstībai.
- Kādu tu saredzi Alūksnes nākotni?
- Esmu visai optimistiski noskaņots. Tāda sajūta, ka šeit viss pamazām, bet sāk plaukt. Liels pluss, ka beidzot tika izremontēta daļa ielu, atjaunota Jaunās pils fasāde un stadions jaunajiem censoņiem arī savests kārtībā. Gribētu jau, lai arī lielais parks iegūtu kādu jauninājumu, bet tas jau laika jautājums. Gribētu arī, lai Pilssalā norisinās lielāki festivāli vasarā, kas pulcētu ne tikai jaunos, bet arī mūsu vecākus. Te noteikt trūkst labi atalgotu darbavietu un ražošanas, bet to jau visi zina. Neko jaunu nepateikšu. Labs izaicinājums būtu kultūras vides uzlabošanai, rīkojot izglītojošus pasākumus skolēniem ar tieksmi veidot ko savu, rosināt radošumu un darīt to ne tikai vienreiz gadā, bet biežāk, lai ir noslogojums. Patiess prieks, ka februāra beigās norisināsies ziemas sporta veidiem veltīti svētki, kuros dalību var ņemt jebkurš interesents. Kaut kas tāds, cik atceros, bija pirms gadiem piecpadsmit, kad vēl gāju pamatskolā un pārstāvēju Strautiņu komandu hokeja cīņās. Gribu vēlēt lielu izaugsmi pilsētai un tās ļaudīm, vairāk prieka acīs un degsmi pārvarēt jebkuras grūtības! ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Andrejs Irbe.
Dzimšanas gads, vieta: 1987.gada 20.septembris, Alūksne.
Izglītība: Latvijas Lauksaimniecības Universitātē iegūts profesionālais bakalaura grāds ēdināšanas un viesnīcu uzņēmējdarbībā.
Ģimenes stāvoklis: ir draudzene.
Hobiji: “Visu mūžu cenšos pēc iespējas vairāk nodarboties ar sportu, pamatskolas vecumā apmeklēju basketbola treniņus, viduskolā trenažieru zāli, universitātē pārstāvēju fakultātes komandu futbolā un futzālā, kā arī apmeklēju trenažieru zāli. Pēdējā laikā esmu pievērsies florbolam, bet ziemā neatsakos arī pa reizei uzslēpot. Protams, arī mūzika, kas aizņem lielāko daļu no mana brīvā laika.”

Uzziņai

Hiphops ir mūzikas žanrs un kultūras kustība, kura aizsākās agrajos 1970.gados Ņujorkā, un tās aizsācēji bija galvenokārt afroamerikāņi un latīņamerikāņi. Hiphopa kultūru raksturo četri galvenie pamatelementi: repošana, dīdžejošana, grafiti un breikošana. Citi papildu elementi ir bītbokss, hiphopa ģērbšanās stils un slengs jeb valodas kultūra. Kad hiphopa mūzika sāka izplatīties, tā bija balstīta uz dīdžejiem, kuri radīja ritmiskus bītus. Vēlāk šai mūzikai sāka pievienoties repošana (ritmiska atskaņām bagātu tekstu skaitīšana).
Avots: www.wikipedia.org

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mūzika – emociju medijs

Kategorijas