Neiestrēgt lielās mammas lomā

2015. gada 13. februāris 00:00

«Piedzimstot bērnam, sievietes pasaule pēkšņi pamatīgi mainās. Vairs nedzīvo sev. Nevari rēķināties ar savu laiku, ko prognozēt vai paredzēt, jo nezini, kā kurā brīdī būs ar mazuļa veselību. Arī pati slimot nevari atļauties – kad jābaro vai jāmierina mazais, nevienu īsti neinteresē, kā tu jūties. Ja jaunā māmiņa nav šim faktam pirms dzemdībām sagatavota un nepastāv laba, pārbaudīta atbalsta sistēma, viegli nebūs,» psihoorganiskās analīzes psihoterapeite Iveta Rukmane ieskicē īpaši zīdainīšu mammu realitāti. Augot bērniņam lielākam, mainās arī «galvenās aprūpētājas» misija un loma. Tomēr jau no paša sākuma svarīgi tajā nepazust, neizdegt un neiestrēgt, norāda speciāliste.

Pēkšņs tukšums
Viens no lielākajiem draudiem priecīgajā un saviļņojošajā notikumā, ka ģimenē ienācis mazulis, ir pēcdzemdību depresija. «Neviens īsti nevar prognozēt, kad vai pēc kura bērna tā varētu iestāties. Šo stāvokli raksturo pēkšņs tukšums – pirms tam deviņus mēnešus nekad nebiju viena, jo nēsāju zem sirds mazuli. Tiku saudzēta, lutināta. Taču nu apkārtējie pieprasa, lai visu spēju, bet pēkšņi vairs neko negribu, pazūd spēks un varu par visu raudāt,» raksturo psihoterapeite.
Viņa piebilst, ka depresīvs noskaņojums, kas līdzi nes kādu no minētajām pazīmēm, var uznākt ikvienai jaunai māmiņai. Par depresiju parasti sāk runāt, ja šī nospiestība, kas smagākajos brīžos spiež palikt gultā, jo fiziski nav spēka piecelties, ilgst divas trīs nedēļas. «Jautājums – kā atrodu resursus sevī vai ārpus un tieku no depresijas ārā. Cik apzināti sieviete iet tam visam cauri? Vai saprot, kas ar viņu notiek? Vai prot sadalīt atbildību un paņemt kaut kripatiņu laika sev šajā saspringtajā 24/7 režīmā? Varbūt vīrs, draudzene vai kāds cits no atbalsta loka var pačukstēt priekšā un palīdzēt. Piemēram, ideālā variantā, kamēr jaunā māmiņa nebaro mazuli, iziet ar bērniņu pastaigā, bet viņa pati nevis ķeras klāt mājas beršanai vai drēbīšu mazgāšanai, bet bez sirdsapziņas pārmetumiem kaut pusstundiņu paguļ, ieiet vannā vai izbauda tasi kafijas. Citiem vārdiem – maksimāli velta laiku sev pašai,» ceļu uz līdzsvaru min I.Rukmane.

Iesaistīt savu vīrieti
Nav jāgaida depresija, lai, rūpējoties par bērniņu, mēģinātu atrast laiku sev. Tas jādara, jau mazulim piedzimstot, un šajā ziņā neiztikt bez apkārtējo palīdzības. «Sieviete viena, protams, var visu iznest uz saviem pleciem. Taču ar kādiem zaudējumiem un ko viņa tamdēļ upurēs? Visdrīzāk ļoti daudz sevis! Tāpēc nepieciešama atbalsta grupa. Ja nav partnera, varbūt ir kāda draudzene vai vecmāmiņa. Taču mūsdienās aizvien biežāk vecmāmiņas strādā algotu darbu, pieskata citus mazbērnus vai ir vienkārši sabiedriski aktīvas, tāpēc īpaši nevar ar viņām rēķināties. Taču pieejami arī auklīšu un aizvien populārāki kļūst dūlu pakalpojumi, kas vērsti uz jauno māmiņu,» iespējamos variantus iesaka psihoterapeite, aicinot šajā procesā vairāk iesaistīt savu vīrieti. Bieži vien sieviete pati viņu izstumj, bet svarīgi partneri ieaicināt šajā pasaulē, iedrošināt, paslavēt. Maigi atgādināt, ka viņš ir svarīgs. «Jau gaidīšanas laikā pārim būtiski izrunāt, kā būs pēc dzemdībām un ko kurš darīs. Kopā apmeklēt lekcijas. Tad arī vīrietim nav problēmu nomainīt bērniņam autiņbiksītes vai iziet ar mazo pastaigā,» atzīst Iveta.
Tomēr vēl pirms plānošanas, sarunāšanas un pienākumu sadalīšanas būtiski atļaut gribēt sev laiku un pateikt, ka palīdzība nepieciešama. «Ja ģimenē līdz šim netika vecāku akceptēts, ka drīksti būt vāja, būs grūti,» brīdina speciāliste.

Piedzīvot sevi savā dzīvē
Veltīt bērnam nedalītu uzmanību īpaši svarīgi viņa pirmajā dzīves gadiņā, kad veidojas tā saucamā drošā piesaiste. Tāpēc, piemēram, ja vien iespējams, līdz trīs mēnešu vecumam mazo ieteicams nēsāt slingā, kas ļauj bērniņam sajust mammas tuvumu un dzirdēt viņas sirdspukstus. Taču pamazām nemitīgā koncentrēšanās uz atvasīti samazinās. «Divu trīs gadu vecumā bērnam jau būtu jādod sava telpa, jāvirza savā pasaulē un jāuzticas, ka viņš daudz ko var pats. Ļaut iet un piedzīvot sevi savā dzīvē! Tamdēļ šajā laikā ļoti svarīgi aizvien biežāk sev pajautāt, ko pati vēlos un kas būtu man vajadzīgs. Ja tas nenotiek, lielās mammas lomā var iestrēgt un uz visiem laikiem. Ir vecmāmiņas, kuras nemitīgi saka – mans bērniņš to un šito –, bet izrādās, ka bērniņam jau 40 gadu un viņam jau ir savi bērni. Viņa tā arī nav iemācījusies dzīvot savu dzīvi un, visticamāk, pieprasa, lai atvase viņu bieži apciemo, jo ir atkarīga no citiem un viņu emocijām,» brīdina Iveta.

Neizdzert visu pienu!
Tāpēc būtiski pēc iespējas ātrāk sākt apzināties, kas aizrauj dvēseli un sagādā dzīvē prieku. «Tā var būt, piemēram, joga, dejošana, fotografēšana, pirtī iešana. Jebkas, kas pašam tuvs. Tas var būt arī darbs. Taču svarīgi, lai visa ģimene redzētu, ka, to atļaujoties, pēc tam esi laimīga un apmierināta. Vai neapmierināta, ka nesaņem, kas tev nepieciešams,» vairāk iepazīt sevi un savas vajadzības mudina psihoterapeite.
Viņa norāda, ka šajā procesā tikpat būtiski ir apzināties un noteikt robežas, kas palīdz arī bērnam iemācīties rēķināties ar otru un neizaugt par klaju patērētāju. «Zinu mīļu piemēru, kad mamma bērniem saka – visu pienu nedrīkst izdzert, jo no rīta man vajadzēs pie kafijas! Atvasēm tas ir jāzina un jārespektē, jo citādi rīta rituāls izjaukts un sākas ķēdes reakcija. Tāpat svarīga ir telpa. Dzirdēts, ka mamma kopā ar bērnu iet uz tualeti. Kamēr viņš ir zīdainītis, to vēl varētu saprast. Taču, jo lielāks aug bērns, jo distance palielinās, un vienā brīdī tualetes, vecāku guļamistabas vai vannasistabas durvis ir ciet. Brīdī, kad mamma ir vannā, tur ir viņas pasaule – skan mammas mūzika un deg mammas sveces! Netraucēt!» modelē I.Rukmene, aicinot neaizmirst arī par emocionālo audzināšanu. Atļauties pateikt, ka esmu nogurusi vai bēdīga, tāpēc nepieciešams laiks, lai atgūtu enerģiju un uzpūstu padzisušo liesmu. ◆

Žonglējot bumbiņas krīt
Sabīne (33), strādā starptautiskā uzņēmumā

Lielākā mācību stunda, ienākot ģimenē pirmajam bērniņam, bija tā, ka, pat darot lietas pēc labākās sirdsapziņas, viss neiznāk perfekti. Tādēļ cenšos pārāk neuztraukties par to, ko nevaru mainīt. Agri vai vēlu kāda no daudzajām bumbiņām, kuras mēģinu ikdienā žonglēt, vienkārši nokrīt. Tad mēģinu situāciju saglābt, vairāk pievēršot uzmanītu nokritušajai bumbiņai, un tā no vienas pie otras. Ikdienā ir tik daudz faktoru, kas pamatīgi izmaina vai iekavē visus plānus – pēkšņi saslimt bērns vai auklīte, iekrīt papildu darba sapulces, vīram komandējums vai tamlīdzīgi.
Tajā pašā laikā ilgās stundas darbā ļoti ātri izpaužas bērna veselībā un attiecībās ar vīru. Tad nu pēdējo mēnešu risinājums ir tāds, ka galvenās, protams, ir attiecības un bērna veselība. Darbs paliek otrā plānā. Kādu laiku mēģināju kaut ko paveikt pa naktīm, bet tas sāka atstāt manāmu iespaidu uz pašas veselību. Sāku arī mācīties teikt «nē!» un vairāk padomāt, pirms pieņemu kādu darba piedāvājumu vai iesaistos jaunos projektos. Mācos lūgt palīdzību. Bieži vien viltīgi liekas, ka vienkāršāk ir lietas izdarīt pašai, bet, kad otrā grūtniecība tīri fiziski lika par sevi manīt un darbi smēlās pāri mutei, sāku mācīties palaikam lūgt vīram palīdzēt ar kādām lietām vai arī vairāk deleģēt darbus un ļaut citiem arī iesaistīties. Sākumā bija ļoti grūti, bet tagad jau tas kopā darīšanas process sāk iepatikties. Pateicoties vecākiem, kuri diezgan regulāri dēliņu paņem pie sevis paauklēt, mums ar vīru ir iespēja aiziet vakariņās divatā vai arī vienkārši labi izgulēties un parunāt par kaut ko citu, nevis tikai par bērniem. Pozitīvais aspekts noteikti ir tāds, ka mammas attīsta tādas loģistikas plānošanas spējas, ka varētu izcelties jebkurā starptautiskā transporta uzņēmumā. Dažreiz brīnos, kā, apstākļu un laika trūkuma spiesta, spēju nonākt pie efektīva risinājuma.

Harmoniskāks skats
uz pasauli
Lauma (39), skolotāja

Par visu dzīves lomu apvienošanu domājot, nonācu pie secinājuma, ka milzīgs pluss manā situācijā ir tas, ka mazā meitiņa ir vēlais bērniņš, jo nāca pasaulē, kad man jau bija 38 gadi. Tāpēc, manuprāt, arī dzīves prioritātes ir citas nekā pavisam jaunām māmiņām. Ir bijis pietiekami daudz laika, ko veltīt tikai sev, tāpēc bērniņa ienākšana ģimenē šādā vecumā ļauj uz visu, ko prasa mazuļa aprūpēšana, raudzīties daudz nosvērtāk, harmoniskāk. Protams, dzīvojot laukos, netrūkst citu pienākumu. Darbs dzen darbu mājā, dārzā, kūtī. Arī vecākā meita (septiņi gadi) gaida savu daļu uzmanības. Liels atspaids mūsu ģimenē ir omīte. Varam atstāt mazo viņas uzraudzībā, ja kur jādodas, arī atsākt strādāt varēju tieši tāpēc. Gadās jau arī sanervozēties, ka reizēm neizdodas visu paspēt, ka nākas atlikt šo to no iecerētā, jo mazās meitiņas diennakts ritms tomēr prasa tam pielāgoties. Taču pārsvarā visi ģimenē šo laiku, kad galvenais situācijas noteicējs ir mazulis, uzņemam mierīgi. Sabīdām visas iešanas un skriešanas, svētku svinēšanas tā, lai neviens nebūtu cietēja lomā. Laikam manī ir maz egoisma, jo nebūt neliekas, ka līdz ar bērniņa nākšanu pasaulē pašas dzīve tiktu ierobežota. Gluži otrādi – tai nākusi klāt jauna dimensija un dzīves spars!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Neiestrēgt lielās mammas lomā

Kategorijas