Lieliskākā vecmāmiņa!

2015. gada 20. februāris 00:00

5433

Baba – tā strautinieti Mirdzu Nikolajenko sauc ne tikai pašas kuplā bērnu un mazbērnu saime, bet arī citi pagasta bērni un iedzīvotāji. Babas labsirdība, sirsnība, atvērtums un optimisms uzrunā ikvienu, jo viņā joprojām kūsā jaunības gars.
Viņas ikdiena paiet, pieskatot mazbērnus un mazmazbērnus, palīdzot dēla Jakova un viņa sievas Gintas saimniecībā, kurā audzē gaļas lopus, bet tam visam pa vidu viņa pagūst vēl apmeklēt mazbērnu pasākumus skolā, bērnudārzā, makšķerēt, audzēt puķes un dārzeņus. Viņa ir laimīga par savu kuplo ģimeni, kurā savstarpēji vienmēr palīdz, uzmundrina, iedrošina, viņa lepojas ar savu ģimeni un ir pateicīga saviem bērniem, znotiem un vedeklām, ka dāvājuši viņai tik daudz mazbērnu un nu jau arī divus mazmazbērnus! Viņa kopš agras bērnības zina, ko nozīmē daudz strādāt fizisku darbu, tomēr vienmēr bijusi nesavtīga. Viņa ir arī ilggadējs asins donors, saņēmusi donora Goda nozīmīti. “Donors var būt līdz 65 gadu vecumam – šogad man vairs nekā, lai gan labprāt to darītu,” viņa saka.

Visi kopā
Mirdza augusi piecu bērnu ģimenē, pati izaudzinājusi sešus bērnus un priecājas par piecpadsmit mazbērniem un diviem mazmazbērniem. Vecākajam mazdēlam Armandam ir 26 gadi, bet jaunākā ir mazmeita Annika, kura piedzima šogad 29.janvārī.
“Septiņas klases absolvēju pamatskolā un uzreiz aizgāju strādāt. Jau kopš bērnības daudz strādāju – mamma bija nodarbināta kolhoza „Igrīve” fermā, kopa 20 govis, gāju palīgā. Vēl skolā nemācījos, kad jau nesu ūdeni no akas lopiem, gāju ganos – mazu bullis sabadīja, nepaspēju aizbēgt, jo spēki izsīka… Abi ar brāli ganos gājām, man patika – arī naktīs gājām, jo dienā vasarās bija ļoti karsts. Tētis bija kara invalīds, tādēļ mammai un mums, bērniem, nācās daudz strādāt. Pirmos četrus gadus mācījos Sofikalna skolā, vēlāk pārcēlāmies uz Kolberģi, tādēļ neilgu laiku mācījos Mārkalnes, Alūksnes skolās. Tad pārcēlāmies dzīvot uz Strautiņiem, kur arī absolvēju skolu – jau vakarskolā. Šeit dzīvoju joprojām – tāpat kā visi mani bērni un gandrīz visi mazbērni. Tikai mazdēls Armands dzīvo un strādā Īrijā un Klāvs Anglijā.”

Ne mirkli mierā
Arī Strautiņos Mirdzas mamma strādāja fermā divus kilometrus no mājām. “Cēlos naktī un gāju mammai līdzi – žēl un bail bija, ka viņa viena pati pa mežu iet… Arī mājās bija gotiņas – pļāvu tām zāli, dzinu mājās no ganiem un slaucu, kamēr mamma pārnāca no darba. Lai gan arkls bija augstāks par mani, vagoju ar zirgu kartupeļus – viss man bija jādara. Jā, smagi sievietei, bet esmu pieradusi. Arī tagad es nevarētu mierā nosēdēt, neko nedarot – man visu laiku vajag kaut kur kustēt un darīt! Tagad vedekla Ginta fazendā, kā mēs saucam lauku saimniecību, audzē gaļas lopus – katru rītu braucu viņai palīgā! Tā es braucu – vismaz kaut kāda kustība.”
Nesen Mirdza mēnesi bija Īrijā ciemos pie mazdēla - lai nebūtu garlaicīgi, izzāģēja krūmus ar fuksīti, lai var pie mājas uzlikt antenu. “Īrijā bija iespēja paceļot, vērot dabu, kalnus, pat pamakšķerēt Īrijas jūrā un Atlantijas okeānā – skaisti! Man ir labi Latvijā, bet, ja vajadzētu, es varētu arī tagad uzsākt dzīvi svešumā – darbu es noteikti atrastu.”

Ļauj mammai atpūsties
M.Nikolajenko savi sapņi dzīvē palikuši nepiepildīti. „Gribējās jau man daudz ko – mācīties par ārstu, jo man ļoti patika vērot televīzijā mediķu darbu, īpaši operācijas, vai jātnieku, bet – nevarēju mammu vienu pašu atstāt grūtā darbā un atmetu saviem sapņiem ar roku. Turklāt, lai skolotos, vajadzēja naudu, kuras nebija daudz.”
Darba gaitās padomju saimniecībā „Strautiņi” Mirdza iepazinās ar savu vīru Mihailu, 18 gadu vecumā apprecējās. „Piedzima vecākais dēls Sergejs, bet viņa diemžēl vairs nav starp mums, gāja bojā autoavārijā - atbrauca no Anglijas uz Latviju atvaļinājumā un… Tad piedzima Anita, dēli Valdis, Jakovs, Aivars un jaunākā meita Kristīne. Visādi ir bijis, jo bija daudz jāstrādā un bērni jāaudzina. Viena tante bērnus pieskatīja, kamēr strādāju. Kad vecākie bērni paaugās, palīdzēja pieskatīt jaunākos. Vienreiz Valdis bija pazudis – atskrēja bērni pie manis uz fermu un saka, ka nekur nav, visur izmeklējāmies, arī pie dīķiem – nekur! Valdim bija paradums: ja uznāk miegs, viņš varēja jebkurā vietā ielīst un gulēt - toreiz bija ielīdis skapī! Bērnus audzināt nebija grūti – kad jau dari, tad arī padoms nāk. Gāju pati kaut ko darīt un ņēmu viņus līdzi. Kad jau bija paaugušies un es strādāju fermā pie teļiem, viņi man iedeva brīvu nedēļas nogali – gāja uz fermu un visus darbus izdarīja, es varēju atpūsties. Galvenais, ka viņi paši to gribēja.”

Vajag
izklaidēties!
Šobrīd viens no mazbērniem un viens no mazmazbērniem apmeklē Strautiņu pirmsskolas izglītības iestādi „Zemenīte”, bet daļa mazbērnu – Strautiņu pamatskolu, divi mācās Alūksnē un Rīgā. Skolas un bērnudārza pasākumi viņai neiet secen, jo visur ir klāt! Strautinieši jau labdabīgi jokojot, ka Mirdza nekad neabsolvēs ne bērnudārzu, ne skolu. Pirms septiņiem gadiem viņa pat piedalījās veselības skrējienā, ko rīkoja Strautiņu pamatskolā, un izcīnīja 1.vietu! “Ir interesanti paskatīties, kādi pasākumi notiek, ko mazbērni iemācījušies. Kādreiz ar bērniem aizbraucu uz ballēm – nav ko sēdēt mājās, vajag izklaidēties! No dziedātājiem man simpatizē Normunds Zušs, patīk grupas „Bumerangs” un „Čikāgas piecīši”. Kādreiz pati spēlēju bajānu - tagad gan esmu atradusi, ilgi neesmu spēlējusi. Nesen mazdēls man no Vācijas atveda mutes ermoņikas – divas dziesmas varu nospēlēt… Man ir muzikālā dzirde – nevajag notis, lai melodiju nospēlētu.”
Meita Kristīne piebilst, ka mamma prot ātri iejusties jebkurā kompānijā un ar visiem atrast kopīgu valodu. „Man nepatīk ļauni cilvēki – labāk būt vienkāršam un atvērtam. Ciest nevaru skaudību! Bet diemžēl tādu cilvēku ir daudz... Secinu – kad es augu, tā nebija… Tagad arī bērni ir citādāki, bet es arī cenšos iet līdzi laikam, lai viņus saprastu. Pieņemu viņus tādus, kādi viņi ir – ne manos spēkos viņus mainīt, katram pašam sava galva uz pleciem, lai mācās paši. Es neko neuzspiežu.”

Ja pazūd – uz ezeru
Kad trīs gadus M.Nikolajenko Strautiņos strādāja par kurinātāju, lai īsinātu laiku naktīs, viņa no koka gatavoja rādāmkociņus - katrai klasei savu, kātiņos iededzinot arī ornamentus, klases nosaukumu. Kad bērnudārzam rotaļu aitiņām vajadzēja sētiņu vai lellēm redeļu gultiņas – Mirdza izgatavoja! “Man ļoti patīk darboties ar koku – to papa iemācīja. Strautiņu tantītēm esmu gatavojusi koka spieķīšus – redzu, ka cilvēkam grūti iet, cik tad tur tā darba! Spieķīšus un rādāmkociņus gatavoju no lazdas, jo to vieglāk apstrādāt, tā ir izturīgāka.” Mājās viņai ir pašas veidoti koka būrīši un siltumnīca.
Bet, tiklīdz ir brīvs brīdis, Mirdza pazūd no mājām, jo dodas makšķerēt. „Braucu uz Ziemeru pusi, tepat Strautiņos, bet te nav interesanti, jo mazas zivis ķeras. Indzerī esmu lielus līņus noķērusi - lielākais bija pāri kilogramam. Esam braukuši uz zivju audzētavu pie Grūbes HES makšķerēt foreles, karpas un stores – tur izvilku stori, lielu! Makšķerēt eju arī ziemā – nesen bijām uz Balviem aizbraukuši, bet nekas neķērās. Arī dēlam Jakovam ļoti patīk makšķerēt – bieži braucam kopā. Savukārt uz Alūksnes ezeru dosimies atkal uz pavasari, jo tad tur lieli brekši ķeras.”

Sirdī vienmēr jauna
Pērn rudenī Valsts svētku noskaņās Strautiņu pamatskola un Alsviķu pagasta pārvalde M.Nikolajenko sarūpēja pārsteigumu – viņa saņēma personīgu ielūgumu ierasties uz valsts svētku pasākumu, kurā pasniedza arī pagasta pārvaldes Pateicības. M.Nikolajenko sumināja nominācijā “Lieliskākā vecmāmiņa” par to, ka viņa joprojām ir sirdī jauna, optimiste un vienmēr seko mazbērnu gaitām skolā, apmeklējot pasākumus. “Tas man bija liels pārsteigums – brīnījos, kādēļ mani aicina. Aizbraucu un saņēmu Pateicību! Jauks un sirsnīgs apbalvojums.” Tas tikai apliecina, ka Babas klēpī vienmēr visiem vietas pieticis un pietiks arī turpmāk. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Mirdza
Nikolajenko.
Dzimusi: 1948.gada 8.aprīlī Kupravā, toreizējā Balvu rajonā.
Ģimene: vīrs Mihails; seši bērni – Sergejs, Anita, Valdis, Jakovs, Aivars, Kristīne; piecpadsmit mazbērni – Armands, Saiva, Klāvs, Kristaps, Kristers, Santa, Signe, Agija, Sintija, Raivo, Renāte, Annika, Agris, Paula, Valters; divi mazmazbērni - Edvards un Elvijs.
Vaļasprieki: makšķerēšana, puķu audzēšana, koka darbi.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Lieliskākā vecmāmiņa!

Kategorijas