Marijas sala – ar Mariju vai bez tās?

2015. gada 27. februāris 00:00

1368

mārīte dzene

Lielākā Alūksnes ezera sala – Pilssala jeb Marija sala – aizņem gandrīz 10 hektārus. Tā saista ne tikai ar pievilcīgu ainavu un kultūrvēsturisku vidi, ko iezīmē Livonijas ordeņa pilsdrupas, bet arī ar kultūras, sporta un atpūtas pasākumiem. Nav brīnums, ka, šīm funkcijām savijoties, rodas domstarpības. Gluži kā vējš uzbango ezera viļņus atšķirīgus viedokļus raisījusi Alūksnes novada pašvaldības iecere pārbūvēt paviljonu “Marija” - padomju laika koka pagaidu būvi, kas tika nojaukta 2006.gadā.

Atšķirīgi izprot likumus un noteikumus
Alūksnes novada domes iepirkums “Būvprojekta izstrāde un autoruzraudzība paviljona “Marija” pārbūvei” ir pārtraukts. Iepirkuma komisijas sēdē secināts, ka divu pretendentu piedāvājumi pārsniedz pasūtītāja budžeta iespējas – 12 000 eiro bez pievienotās vērtības nodokļa. Tas gan nenozīmē, ka šai iecerei nebūs tālākas virzības.
“Netālu no pilsdrupām pastaigu takas malā ir zona, kur kādreiz atradās kafejnīca “Marija”. Izstrādātajā skiču projektā “Pilssalas attīstība” (Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas saskaņojums un Alūksnes novada pašvaldības Būvvaldes saskaņojums 2012.gadā) ir piedāvāts demontēt esošos kafejnīcas pamatus, bet paaugstinājumu saglabāt ar iespēju uz tā izvietot paviljonu “Marija”. Saskaņotajā projektā arhitekts norādījis, ka paviljona arhitektoniskais un konstruktīvais risinājums ir jāizstrādā atsevišķā projektā,” skaidro novada pašvaldības projektu vadītāja Sanita Adlere.
Alūksniete Silvija Ludviga iebilst, ka Pilssalā atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības kultūras pieminekļa “Alūksnes pilsētas vēsturiskais centrs” aizsardzības teritorija, kā arī trīs valsts nozīmes kultūras pieminekļu aizsardzības zonas. “Likums par kultūras pieminekļu aizsardzību nepieļauj šīs teritorijas pārveidošanu. Tās labiekārtošana veicama tikai ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atļauju. Likuma 3.pants nosaka: “Kultūras pieminekļa pārveidošana vai tā oriģinālo daļu aizstāšana ar jaunām detaļām pieļaujama tikai tad, ja tā ir vienīgā iespēja saglabāt pieminekli, vai arī tad, ja pārveidojuma rezultātā nepazeminās pieminekļa kultūrvēsturiskā vērtība”,” skaidro S.Ludviga. Tiesa, bijušais Marijas paviljons – tirdzniecības kiosks bija koka pagaidu būve, ko nevar uzskatīt par kultūrvēsturisku būvi. “Tieši pretēji – tas bija objekts, kas pazemināja, pat degradēja vēsturiskā centra teritoriju ar savu neiederību tajā. Tāpēc 2006.gadā tika pieņemts Alūksnes domes lēmums to nojaukt. Jaunas būves celtniecība šajā vieta nav pieļaujama, jo tas pazemina kultūrvēsturiskās vides vērtību,” atgādina S.Ludviga. Viņa uzsver, ka pašvaldībai, izstrādājot savus apbūves noteikumus un veicot teritoriju plānojumu, ir jāņem vērā valsts likumi. “Pēc teritoriālā plānojuma Pilssalā publiskā apbūve nav paredzēta. Tāpēc SIA “Nams” Pilssalas attīstības projekts neatbilst valsts likumiem un arī teritoriālplānojumam,” secina S.Ludviga.
S.Adlere norāda, ka šīs iebildes nav pamatotas. “Alūksnes teritoriālplānojumā Pilssala ir iekļauta dabas un apstādījumu zonā, kuras papildu izmantošana ir publiskā apbūve, kas sevī ietver tirdzniecības un pakalpojumu objektu apbūvi: kultūras iestāžu, tūrisma, pašizklaides un sporta infrastruktūras objektus. To nosaka arī Ministru kabineta “Vispārīgie teritorijas plānošanas, apbūves un izmantošanas noteikumi,” skaidro S.Adlere.

Vai iepirkums jau zināmam pretendentam?
Lai gan Pilssalas attīstības plānā ir secināts, ka kultūras funkciju būvju attīstībai salā ir sezonāls raksturs un “nebūtu ekonomiski pamatota jaunu būvju izvēršana, lai nodrošinātu šīs funkcijas norises telpās ziemā”, tomēr ir paredzēta paviljona būve Pilssalas centrā. Saskaņā ar tehnisko specifikāciju būvprojekta izstrādei un autoruzraudzībai paviljona “Marija” pārbūvei jānodrošina ēkas atbilstība atpūtas un tūrisma centra prasībām. Projektēšanas nosacījumi paredz būvprojektu izstrādāt, ievērojot SIA “Nams” skiču projektu. Ēkas dizainam jāiekļaujas Pilssalas vēsturiskajā ainavā, paredzot skatu punktu izveidi no ēkas terases uz pilsētas krasta līniju: Alūksnes Veco pili, muižas brūža ēku un Marienburgas pili. Ēka 109 kvadrātmetru platībā būs vienstāva ar apmeklētāju telpu, apkopējas telpu, personāla ģērbtuvi un tualeti, tehnisko telpu un palīgtelpu. Turklāt apmeklētāju telpai jābūt piemērotai audio un video prezentācijai. Paviljonu veidos vieglās konstrukcijās ar plašiem stiklojumiem, bet apkures sistēmai ziemas apstākļos būs jānodrošina ēkā pastāvīga temperatūra - ne zemāka par plus 20 grādiem. Projektā ir jāiekļauj teritorijas un ēkas fasāžu izgaismošana diennakts tumšajā laikā. Paviljona turpinājums būs atklātās terases, ļaujot vienlaikus tajā uzturēties līdz 35 apmeklētājiem.
Iepirkuma pretendenta SIA “Projektēšanas birojs Austrumi” piedāvājums bija nolikuma prasībām atbilstošs un ar zemāko cenu. SIA “Nams” piedāvājums bija atbilstošs, taču tas nebija ar zemāko cenu. Turklāt abos piedāvājumos aprēķinātās izmaksas bija augstākas par šim mērķim paredzēto summu. “Pēc pieejamās informācijas par paviljona “Marija” būvniecību man šīs darbības izskatās pēc veiklas blēdības, jo iepirkums tika organizēts straujā tempā ar ļoti plašām un specifiskām prasībām, it kā būtu jau zināms un piemeklēts būvprojekta izstrādātājs, kuram bija jāuzvar. Es sliecos domāt, ja nebūtu pieteicies tāds pretendents kā SIA “Projektēšanas birojs Austrumi” ar
16 500 eiro piedāvājumu un SIA “Nams” ar 22 500 eiro piedāvājumu būtu bijis vienīgais pretendents, kurš iekļāvās noteiktajā termiņā un nolikuma nosacījumos, domei tiktu lūgts papildu finansējums. SIA “Nams” jau iepriekš bija izstrādājis skiču projektu “Pilssalas attīstība”, tāpēc tai bija lielākas privilēģijas nekā citiem pretendentiem,” uzskata Alūksnes novada domes deputāte Jana Zilkalne.

Dažādi viedokļi neveido vienotu nostāju
Deputāts Ainars Melders secina, ka šāda paviljona būvei tiks nelietderīgi izlietota nauda. “Vajag domāt ar galvu, kur tērēt pašvaldības, tas ir, nodokļu maksātāju naudu! Vajadzētu rūpēties, lai tā tiktu izmantota ilgtermiņa vajadzībām, piemēram, ielu seguma uzlabošanai, brīvdabas estrādes sakārtošanai un pilsdrupu konservēšanai. Neticu, ka līdz ar paviljona uzbūvēšanu ievērojami palielināsies tūristu plūsma. Vasaras sezonā šai būvei varētu būt noslogojums. Bet ziemā? Turklāt vajadzētu parēķināt, cik izmaksās paviljona apkure, it sevišķi, ja šim mērķim izmantos elektrību,” norāda A.Melders. Viņš uzskata, ka par sliktas kvalitātes projektiem un arī to īstenošanu sliktā kvalitātē ir jāuzņemas politiska atbildība.
J.Zilkalne informē, ka Alūksnes novada attīstības programmas un investīciju plānam 2015. - 2017.gadam (ar perspektīvu līdz 2020.gadam saistībā ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda specifiskajiem atbalsta mērķiem) aktivitātei “Jauni tūrisma produkti un pakalpojumi Alūksnes viduslaiku pils kompleksa darbības nodrošināšanai “ ir paredzēti 250 000 eiro. Taču jebkuras projekta ieceres īstenošanai ir jāņem aizņēmums valsts kasē, tas nozīmē vismaz 10 līdz 20 gadu kredītsaistības, kuras būs jāatmaksā novada iedzīvotājiem. Diemžēl Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka to skaits turpina samazināties. Pērn novada iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 481, tātad par 176 cilvēkiem vairāk nekā 2013.gadā. “Vai kāds pašvaldībā modelē un rēķina, kā iedzīvotāju skaita samazināšanās var ietekmēt nodokļu ieņēmumus? Kāpēc mums nelietderīgi ir jāšķērdē valsts un Eiropas fondu nauda, ja to var ieguldīt, piemēram, sporta infrastruktūrā? Es neatbalstu kultūrvidi degradējošu jaunbūvi vietā, kur tā neiederas,” pauž J.Zilkalne.
Pretējs viedoklis ir S.Adlerei. Viņa norāda, ka ES fondu programmas vēlas, lai nepietiekami izmantotos dabas un kultūrvēsturiskos objektus padarītu pieejamākus un pievilcīgākus, paplašinot to saturisko piedāvājumu un radot tiem jaunas funkcijas. “Marijas paviljons būs tā vieta, kur tūristi varēs saņemt informāciju par Marienburgas pili, tās vēsturi, noskatīties filmu par arheoloģiskajiem izrakumiem viduslaiku pils vietā, par pils mūru konservāciju. Paviljons būs arī vieta, kur nesteidzīgi malkot kafiju vai pie tējas tases izbaudīt īpaši cepto Katrīnas kūku,” uzsver S.Adlere. Tā kā paviljonam ir paredzēta terase, alūksniešiem un pilsētas viesiem būs iespēja vasaras vakaros klausīties iecienītu mūziķu koncertus. Turklāt paviljonā ir paredzēta arī biļešu un suvenīru tirdzniecība, informatīvo bukletu izplatīšana.

Meklē labāko vietu Marijas skulptūrai
A.Melders atzīst, ka Marijas paviljona vieta daudz piemērotāka ir Marijas skulptūrai. Pagājušā gada maijā Alūksnes mākslas skola un Vidzemes plānošanas reģions noslēdza līgumu par Vidzemes kultūras projektu konkursa komisijas piešķirtā finansējuma – 2100 eiro – izmantošanu projektam “Jaunie tēlnieki Alūksnes pilsētai”. Saskaņā ar šo līgumu tika noslēgts arī autoratlīdzības līgums starp Alūksnes mākslas skolu un Jāni Jaunzemu par vides objekta izgatavošanu atbilstoši izstrādātajam projektam un piesaisti konkrētai vietai Alūksnē – bijušās brīvdabas kafejnīcas “Marija” teritorijā. Taču izrādījās, ka SIA “Nams” skiču projektā Marijas paviljona paaugstinājuma vietā piedāvāts izveidot tējas paviljonu. Alūksnes pilsētas zemesgrāmatu nodalījumā minētajā vietā ierakstīta atzīme – jaunbūve – tirdzniecības paviljons. Lai gan vides objekta “Marija” skice (pamata izmēri 0,5 m x 4 m x 1 m) un vieta tika saskaņota Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, Alūksnes būvvaldē, novada pašvaldībā, pašvaldības aģentūrā “Spodra”, SIA “Lattelecom” un a/s “Sadales tīkls”, tomēr pēc domes priekšsēdētāja vietnieka Dz.Adlera ierosinātās apsekošanas Marijas skulptūras uzstādīšanas darbi tika pārtraukti. Izvērtējot tēlniecības objekta izmērus un kompozīciju, varot secināt, ka Marijas skulptūra iegūst piemiņas monumenta raksturu. Līdz ar to varot rasties pārpratumi un domstarpības, tāpēc būvvalde uzskatīja, ka būtu jāatrod skulptūrai piemērotāka vieta.
“Bez Marijas paviljons būs vēl viena tukša kafejnīca ezera krastā. Skulptūra kopā ar paviljonu aicinātu atcerēties leģendu un vēstures notikumus. Tā ir pievienotā vērtība. Acīmredzot ir cilvēki, kas ir ieinteresēti paviljona vietā. Grūti spriest, kas un kuram tur ir apsolīts, bet neko citu tur neļaus veikt,” pēc uzstādīšanas darbu pārtraukšanas secināja skulptūras autors J.Jaunzems.
“Tika izdarīts psihoemocionāls spiediens uz perspektīvu, profesionālu ainavu arhitekti Līgu Strodi, kura bija spiesta aiziet no darba. Bet mūsu jaunais mākslinieks nevarēja īstenot savu ieceri, kas būtu pievienotā vērtība kultūrvēsturiskai videi, atveidojot teiku par Marijas iemūrēšanu viduslaiku pils sienā. Uzskatu, ka šī tēlniecības objekta uzstādīšana dotu daudz lielāku pienesumu tūristiem nekā paviljona būve par 250 000 eiro,” ir pārliecināta J.Zilkalne. Deputāte atzīst, ka Tūrisma informācijas centrs šajā vietā var dot lielu pienesumu ar minimāliem ieguldījumiem. Par laimi, tagad Marijas skulptūrai tiek meklēta cita vieta Pilssalā. Tātad tā tomēr atradīsies savā vietā – Marijas salā. ◆

komentāri www.aluksniesiem.lv

Iepriekš izstrādāto SIA “Nams” tehnisko projektu “Pastaigu takas ar makšķernieku platformām ezerā” varētu likt anekdošu sadaļā, ja tikai nebūtu tik skumji...
Teļa prieks

“Mariju” vajag atpakaļ, kur kādreiz tā bija. Meldera “Martu” vajag novākt. Domāju, vecā gājuma cilvēki visi atceras “Mariju”.
Janis

Rodas iespaids, ka nu ir āķis lūpā. Nu tik būvēs visu, kas ienāk prātā un kur vien var, pat nedomājot, vai likums to atļauj, vai tas ir finansiāli pamatoti, vai vispār kādam tas ir vajadzīgs. Kāda velna pēc uz salas ir vajadzīgs kaut kāds paviljons, ja pilsēta jau tagad paliek arvien tukšāka no cilvēkiem? Un tikai pārdesmit tūristu dēļ bliezt augšā tik dārgu celtni? Laikam pat no projektiem uz papīra var gūt labumu.
Vārds

Ja jau drupas ir jāsaudzē, tad kāda saudzēšana sanāks, ja atkal kaut ko sabūvēs. Jau stāv “kases piemineklis” tilta galā. Cik tad iekasēja par auto braukāšanu? Jau estrāde ir iebūvēta nevietā. Vai aiz tām visām būvēm maz pati pils vairs būs manāma? Kāpēc viss kaut cik vēl skatāmais tik ļoti jācivilizē, ka parasti seko dārgi glābšanas darbi?
...

Cilvēki, kas atbild, ka tāds paviljons Pilssalā ir vajadzīgs, galīgi nesaprot, ko tas nozīmē. Tas nozīmē vēl vienas būdas, nu kā pie kapu vārtiem, tikai nedaudz lielākas un jau par 250 000 eiro, iebīdīšanu vietā, kas nav domāta graustu apbūvei. Vai tā ir nostalģija pēc padomju laikiem vai pēc kārtējās dzertuves? Tai vietā bija jābūt Marijas skulptūrai, apvītai ar leģendu, kā bija iecerēts.
...

Pilnīgi pietiek ar “Martu”, un ,reāli ņemot vērā klimatu, arī tā ir atvērta labi ja 4 mēnešus. Ko tā jaunā būda dos? Patiešām nav naudas kur likt? Uztaisiet taču pie skolām sporta laukumus, sporta skolas angāru bērniem, savādāk uzkritīs uz galvas, bibliotēka, pils jāsaved kārtībā...
nē!

Cik maksās uzturēšana – apkure, elektrība, kanalizācija, algas, nodokļi, apsardze, iekārtošana, apsaimniekošana? Kāds to ir parēķinājis? Ja pati būve izmaksās 250 000 eiro (plus PVN), tad cik tas viss sanāks kopā? No kādiem līdzekļiem to visu apmaksās? Kāds vispār ir mērķis šai būvei? Mērķauditorija? Apmeklējums? Nav jau nozīmes tikai būvēt, uz visiem jautājumiem ir jābūt skaidrām atbildēm, pamatotiem aprēķiniem. Būtu vēlams to publicēt un darīt zināmu iedzīvotājiem.
,,,

Man patika tā “Marija”, ko atceros no savas bērnības/ jaunības/ Ja būvētu ko līdzīgu, es būtu par. Ceturtdaļmiljons tāda tipa būvei gan ir dikti uzpūsta summa.
Iedzīvotājs

Vienīgā vieta Alūksnē, kur ir pareizā dzeramā aura! Alum “Marijā” pavisam cita smeķe bija. Tas nekas, ka reizēm ar ezera ūdeni pakristīts bija, bet gāja iekšā aumaļām! Sauc kaut rīkstniekus vai fenšujistus, tie pateiks to pašu!
Vajag

Pili un salu nosauc Marijas vārdā

Viduslaikos pastāvēja tāda māņticība, ka ikvienas pils vai baznīcas pamatos jāiemūrē dzīvs cilvēks, tikai tad pils un baznīcas mūri būs stipri, nesagraujami. Šim cilvēkam lbija abprātīgi jāļaujas iemūrēties. Šiem māņiem ticēja arī tie bruņinieki un ordeņa brāļi, kas mūsu zemē cēla savas pilis - cietokšņus. Tāpēc, kad sanākuši bruņinieki gudrot par pils celšanu Alūksnes ezera salā, tie meklējuši kādu cilvēku, vislabāk jaunavu, kas labprātīgi apliecinātu savu vēlēšanos tikt iemūrētai pils mūrī. Alūksnes ciematā bijis dārznieks latvietis, kam bijusi skaista meita Marija. Paši lielākie no bruņiniekiem kopā ar bīskapu aizgājuši uz dārznieka mājiņu un jautājuši viņa meitai: «Vai tu gribi nest jaunceļamās pils atslēgas?» Meita, neko no visām briesmām nezinādama, atbildējusi: «Gribu gan.» Tad bīskaps Mariju svētījis ar paceltu krustu un viņai teicis: «Tad nāc mums līdzi, mīļā jaunava!»
Viņi aizveduši Mariju uz Pilssalu un likuši nostāties
ar seju pret rītiem. Ātri vien viņai sasietas rokas
un kājas, pati piesaistīta pie staba un rokās iedota liela sudraba atslēga. Lai meitas kliedzieni nesatrauktu vietējos iedzīvotājus un mūra cēlājus, pats bīskaps no zeltīta biķera Marijai iedevis vīnu ar miega zālēm. Drīz vien akmeņi bijuši aplikti Marijai visapkārt, un tā viņa arī tur palikusi stāvam, nenākot pie samaņas. Pili Marijai par godu nosaukuši par Marienburgu.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Marijas sala – ar Mariju vai bez tās?

Kategorijas