Paklājos ieauž prieku

2015. gada 27. februāris 00:00

1791

Apeniete Ligita Ilgavize nodarbojas ar grīdsegu aušanu no lupatiņām un pērļošanu. Līdztekus apkopējas darbam Apes novada vidusskolā un lauku darbiem mājās viņa veido skaistus rokdarbus.

Krustmāte uzdāvināja stelles
Ligita ar aušanu iepazīstināta jau bērnībā. “Mana krustmāte Velta auda un reizēm iesēdināja mani stellēs. Pati gan patstāvīgi sāku aust, kad krustmāte man uzdāvināja savas stelles,” viņa stāsta. Aptuveni pirms pieciem gadiem Apē tika izveidots aušanas pulciņš, ko vada Anda Plauma. Tajā pieteicās arī Ligita. “Tā nu iesāku, un mana priekšrocība, protams, ir tā, ka stelles ir arī mājās, jo varu pievērsties darbam, kad vien vēlos. Ir arī palīgi, kuri man palīdz sagatavot materiālu, nes jau sagrieztu audumu kamoliņus. Apē man palīdz Maija Balode,” viņa stāsta.
Pašreiz Ligita aušanas kursos apguvusi jaunu tehniku – puspersiešu paklāju veidošanu. Šādam paklājam ir gluda apakša, kuru var aust ar vilnu vai lupatu materiālu, bet otra puse ir līdzīga gobelēnam. “Izauž pamatmateriālu, kuru vēlāk sagrež strēmelēs, un tad tas jāsavirpina ar mikseri. Liels paldies A.Plaumai, kura mūs māca. Uz aušanas nodarbībām sākumā gāja daudz cilvēku, bet nu pamatā esam palikušas kādas piecas. Vasarās gan praktiski neejam, jo mājās ir daudz darbu,” stāsta audēja. Viņas piemājas saimniecībā ir 6 aitas, 18 vistas, 7 gaiļi, 18 truši, slaucama govs un grūsna telīte. Darbos palīdz arī audžudēls Reinis, jo bērni Laura, Rita, Maija un Raivis nu jau dzīvo citur. Ligitai ir arī septiņi mazbērni, kuri atbraucot labprāt palīdz aust. Mazmeita Lauma pati ir noaudusi grīdsegu mazliet pāri metram un atzīst, ka tas nebūt nav bijis grūti. “Ceru, ka kāda no mazmeitām arī pārņems manu amatu,” teic Ligita.

Palīdz atslēgties no ikdienas rūpēm
Ligita stāsta, ka pats grūtākais ir visa materiāla ievietošana stellēs, bet aušana ir pats pēdējais un nebūt ne grūtākais darbs. “80 procenti darba ir tieši audekla ievietošana stellēs. Aust ir patīkami. Patīkami ir arī atritināt rituli vaļā un skatīties, kā nu tajā spēlējas krāsas. Krāsas gan salieku pēc garastāvokļa vai tās dienas noskaņojuma. Ir arī reizes, kad cilvēki pasūta kādu konkrētu krāsu gammu. Cilvēki ved arī savu sagriezto materiālu, bet man pašai vairāk patīk zemes toņu krāsas, mierīgie un latviskie toņi – brūnie, dzeltenie, zaļie,” viņa saka.
Viena Ligitas grīdsega aizceļojusi arī uz Bausku, kur kāda sieva pasūtījusi piecus metrus garu un metru platu paklāju bēšīgos toņos. Grīdsega tapusi divās nedēļās, diendienā aužot pa kādām trīs stundām. Ligita stāsta, ka bieži vien kādā izstādē Apē noformējumiem tiek paņemti viņas austie paklāji, jo to mājās esot daudz. Viņa atzīst, ka tikai kādu retu reizi ir tā, ka mājās nav nevienas uzaustas grīdsegas. Rokdarbi ir arī sava veida meditācija un palīdz atslēgties no ikdienas steigas un rūpēm. “Aužot skatos arī blakus novietoto televizoru, ja nav steidzams pasūtījums. Manas rokas gandrīz nekad nav brīvas, jo te es tinu, te adu, te pērļoju. Tā darbojos visu dzīvi. Adīt gan vairs nevaru veselības dēļ,” stāsta rokdarbniece.

Krāsas rakturo cilvēku
Ligitai nav sveša arī pērļošana. Viņas rotu kolekcijā ir arī tādas rotas, kurās apvienotas veco Ulmaņlaiku rotu detaļas kopā ar mūsdienīgajām pērlītēm un materiāliem. “Vienmēr saviem bērniem saku, ka vajag saglabāt kaut ko arī no vecā, lai pēc tam izveidotu kaut ko jaunu,” teic rokdarbniece. Gan pēc grīdsegu, gan rotu izvēles Ligita var redzēt arī to, kāds ir cilvēka raksturs. “Krāsas ļoti rakturo cilvēku. Arī aušanas pulciņā mēs uz saviem darbiem pat varam nelikt vārdus, jo katrai atšķiras krāsu salikumi,” teic Ligita.
Ligita vēl sien arī sieru, kuram pievieno arī dažādas sēkliņas. “Jākauj arī gaiļi un vistas. Sākumā tas šķita kas neizdarāms, bet pēc tam dzīve piespiež darīt tādas lietas, kuras agrāk šķita, ka nekad mūžā nedarīšu. To esmu mācījusi arī saviem bērniem – ir jāvar! Vari vai nevari, bet darbiņš ir jāizdara. Lai nu Dievs dod tādu dzīvi, ka nebūs nedz jāpļauj ar izkapti, nedz jārok vai jāslauc govi. Visi mani bērni māk slaukt govi un strādāt. Ja nu gadījumā kas notiks, viņi var ieiet kūtī un visu izdarīt,” teic Ligita.
Strādājot tikai fizisku darbu, var ātri vien nogurt, tāpēc cilvēkam ir vajadzīgs arī kaut kas sirdij un dvēselei. Šogad Ligita iestājusies senioru deju kopā “Vīgriezes”, lai padarītu savu dzīvi vēl krāsaināku. “Galvenais, ka esi cilvēkos. Ir patīkami arī uzstāties dažādos koncertos. Janvāra sākumā bijām uz Cēsu jauno koncertzāli. Tā ir iespēja būt sabiedrībā un būt apritē, kas ir ļoti svarīgi,” uzskata Ligita un piebilst, ka viņas mājās vienmē ir dzīvība, jo ciemos brauc gan bērni, gan mazbērni. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Paklājos ieauž prieku

Kategorijas